Spēlējis neskaitāmos sastāvos, tostarp pie Arņa Medņa un Jāņa Stībeļa, arī grupā “Keksi”, uzstājies ar Laimu Vaikuli, Intaru Busuli, Aiju Vītoliņu, Raimondu Macatu, Raimondu Paulu, Uldi Marhilēviču un daudziem citiem. Starptautiskā konkursa “Sony Jazz Stage 2008” “Grand Prix” balvas ieguvējs, ar Daniela Mestera kvartetu ieguvis pirmo vietu slavenajā “European Keep an Eye Jazz” konkursā. Šobrīd viņš aktīvi muzicē arī grupā “Very Cool People” un pavisam nesen izdeva savu pirmo soloalbumu “Zaļš”.
Andris Buiķis: Jā, ir tāda lieta. Jūs tādu garu ievadu uztaisījāt, es ieklausījos, un – nu, jā, principā mani laikam tautā zina vairāk kā bundzinieku. Bet, teikšu godīgi, man tagad laikam ir tas dzīves posms pienācis, kad es… Bungas ir forša lieta, man nenormāli patīk spēlēt, uzsist, grūviņš ir foršs, bet komponēšana, mūzikas radīšana – tas ir tāds “next level”, izaicinājums sev. Man ir liels prieks to darīt, tāpēc esmu to nolēmis darīt – šobrīd arī Latvijas Radio bigbendam rakstu partitūras, rakstu jaunas dziesmas Aijai Vītoliņai. Tas viss notiek, un tā jau laikam ir – ja cilvēks kaut ko iedomājas un ļoti grib, tad tas arī notiek. Protams, ir jāieliek enerģija tajā visā, lai kaut kas notiktu.
Man ļoti, ļoti patīk mūzika, patīk rakstīt mūziku, man patīk džeza, klasiskā mūzika, popmūzika – jā, šis albums ir tāds sakausējums.
Anete Ašmane: Cik sen kompozīcija ir jūsu interešu lokā?
Es teiktu – no trīs gadu vecuma, kad es sāku plinkšķināt klavieres. Mūzika man skan visu laiku, no bērnības jau. Atceros, ka tēvs muzicēja, mācījās Daugavpils koledžā, viņam mājās bija sintezatori, viņš viņus sakrāmēja, mēģināja kaut ko, spaidīja pogas, spēlēja kaut kādus gabalus. Es zināju, ka es to gabalu biju kaut kur dzirdējis – radio vai kur –, bet tagad kaut kā dīvaini skanēja, ne tā, kā vajadzētu. Un tad ir baigais škrobis, tu vēlies to noskaņu dabūt, ej pie klavierēm, kaut ko ķersties, centies nospēlēt. Man liekas, ka no tā laika mūzika jau man ir iesēdusies.
Vai albums “Zaļš” ir pirmā nopietnā pievēršanās ne tikai mūzikas radīšanai, bet arī laišanai plašākā tautā?
Nu, principā jā. Nav noslēpums, ka es tagad nestāvu uz vietas un rakstu jau nākamo albumu. Tas visnotaļ ir tāds nopietns pieteikums, pirmkārt, man pašam, tāds izaicinājums, meklējumi mūzikā, stilistikā. Teiksim, kad es sāku spēlēt bungas, es nebiju baigi jauns, man bija 18 gadi, un man bija viena lieta, ko es ļoti, ļoti vēlējos izdarīt – spēlēt kā Deivs Vekls. Viņš ir leģendārs bundzinieks, un es vēlējos sasniegt to spēles, stila tehniku, manieri, dinamiku, visus mūzikas elementus. Es vienkārši gribēju spēlēt TOP līmenī. Tas bija tāds džezs, fjūžns, fanks, bet, dzīvojot šeit Latvijā, ar laiku mūziķi grib ar tevi spēlēt, un tas nebija fjūžns, tas nebija džezs. Tas bija viss, tikai ne tas, ko es gribēju! Un tā bija baigā pieredze, es izgāju cauri daudz dažādiem ierakstiem, stiliem – rokenrols, populārā mūzika, blūzs. Es tam visam gāju cauri, arī klasiskajai mūzikai – sadarbība ar Normundu Šnē, ar Liepājas Simfonisko orķestri, ar Raimondu Paulu. Tā bija baigā atbildība tomēr. Ja mani uzaicina uz koncertiem pavadošajā sastāvā, kaut vai tajā pašā kādreiz slavenajā “Fabrikā”, tā ir atbildība, es negribu vienkārši tur aiziet tikai tāpēc, ka es labi spēlēju.
Es gribu arī saprast, ko es spēlēju.
Man patika ieiet iekšā tajā mūzikas lauciņā, tajos stilos un izkopt tos. Tāpēc arī šis albums ir dažādu stilu sakausējums. Un tas nav, ka būtu apzināti to darījis, vienkārši tajā brīdī tas nāca ārā. Es esmu tik ļoti daudz skaņdarbu izmetis ārā no albuma, kaut ko esmu atstājis, kaut kas bija uz jautājuma zīmes, vai likt vai ne. Ilgi es cīnījos ar to, bet tad domāju – nē, tad es varētu arī izmest ārā un nekad neko neizlaist. (smejas) Tas ir tāds paradokss, bet jā – es to gribēju izdarīt, un tā nu ir sanācis.
Jā, albumā tiešām ir dažādas stilistikas mūzika – gan tautasdziesmu parafrāzes, gan kaut kas no populārās mūzikas, no fanka, no rokmūzikas, no klasiskās mūzikas.
Jā. Es negribu, lai kaut kā veidā uzskata, ka man nav sazemējuma… Es personīgi uzskatu, ka mūsdienās mēs it kā esam brīvi cilvēki, bet tajā pašā laikā mums patīk ticēt kaut kādai vienai lietai. Ir viens stils, četras ceturtdaļas, domažors, laminors, liekam klāt septīto pakāpi, majakords jau tā kā nē. Bet, ja ņemam tīri vēsturiski, jau sensenos laikos, kaut vai 1960., 70. gados, mūziķi ļoti eksperimentēja, nebaidījās no tā. Kāpēc nevar vienkārši eksperimentēt ar to, kādas noskaņas tas rada? Kā tas iedarbojas? Ko cilvēks sajūt tajā brīdī? Man tā liekas interesanta lieta.
Es vienkārši nebaidījos, nekautrējos to darīt tādā kontekstā.
Albumā jūs pats spēlējat ne tikai bungas, bet arī klavieres un dziedat.
Teikšu, kā ir – es sevi tomēr vairāk kā bundzinieku uztveru. Klavieres es no bērnības grabināju, man ļoti patīk. Gāju Madonā bērnu mūzikas skolā, bet man toreiz ļoti nepatika – man deva visādas etīdes trenēties, skaņdarbus, kas man īsti nepatika. Es negribēju tos spēlēt.
Kā jau bieži vien bērniem mūzikas skolā.
Jā, man ļoti nepatika, gammas likās tik drausmīgi garlaicīgi. Tad es gāju uz bibliotēku, ņēmu Šopēna valšus, impromtu, Čaikovska “Gadalaikus” un reāli mācījos. Man likās – wow, ļoti skaista mūzika. Kāpēc man spēlēt gabalus, kas man vienkārši nepatīk? Es mācījos citus skaņdarbu. Kad aizgāju jau uz Rīgu, 100. vidusskolā par džeziņu vairāk sāku saprast un studēt, tad klavieres uztvēru nopietnāk, jo – labi, viena lieta ir sist bungas, bet bez tā harmoniskā instrumenta tomēr nebūs. Tas ir par īsu, ja tu spēlē tikai bungas, tad ir vismaz ģitāra, basģitāra jāpaspēlē, lai tā mūzika būtu dziļāka, lai tu vairāk saprastu, būtu pieredze arī no harmoniskā instrumenta viedokļa.
Nu, padziedāt jau skaidrs – kurš latvietis tad nedzied? Man liekas, jebkurš latvietis vairāk vai mazāk kaut ko padzied.
Es nemelošu, es varbūt vienlaicīgi spēlēju simt grupās, simt sastāvos – tas bija pirms pirmās krīzes 2008. gadā, pirms es devos uz Amsterdamu mācīties. Tad bija baigais tukšuma periods, lai gan bija daudz koncertu, viss bija kārtībā arī finansiālajā ziņā. Bet tomēr bija baigais tukšums. Es jutos iztukšots. Spēlēt simt grupās – cik tas ir vai nav svarīgi? Tas ir ļoti svarīgi, bet pienāk brīži, kad tu vienkārši fiziski to vairs nevari pavilkt, ir par daudz. Vajag pauzi, vajag distancēties, saprast vērtības. Kas ir tās varbūt pat bērnišķās vēlmes. Jebkuram bērnam ir kaut kādas vēlmes, sapņi, ko viņš grib savā dzīvē izdarīt. Kaut kādā brīdī tas pazūd, un tad ir grūts periods.
Man gribējās pabūt vienam un saprast, ko es gribu izdarīt.
Jūs jau minējāt, ka notiek darbs arī pie otrā albuma. Ko tur mēs varam gaidīt?
Es pagaidām negribētu tās idejas izklāstīt, bet es gribētu nedaudz piezemētāk, ne tik abstrakti, ne tik daudzveidīgi. Vienkāršāk, tautai saprotamāk, es teiktu. Bet tāpat, protams, ar enerģiju, spēku, cik jau nu man ir iekšā pie tām bungām uzsist.
Harmoniski bagātīgi, bet tajā pašā laikā saprotami un vienkārši to vēstījumu nodot.
Varbūt viss ģeniālais ir vienkāršs – gribētos šo frāzi pateikt. Jā, tas ir svarīgi – nesarežģīt. Bet pats svarīgākais, man liekas, ir darīt tā, kā tu jūti. Tas vēstījums, ko gribi nodot, un tikai tas, ko tu jūti.
Izmantojot izdevību, pajautāšu, kas šobrīd aktuāls grupās “Very Cool People” un “Lupa”?
Esam ierakstījuši albumus, kas drīz nāks ārā. “Lupai” tas ir “Koki”, ar “Very Cool People” tas būs kaut kas saistīts ar padomju laiku ietekmi uz mūsdienu mūziku. Principā būs 1960., 70. gadu stila mūzika mūsdienu skanējumā. Man liekas, ka abi divi būs ļoti spēcīgi albumi, es tam ticu.
