Paslēpes mūzikā. Ar Elīnu Garanču Minhenē, Ņujorkā, Gotveigā, Malagā un Rīgā

Ideja par dokumentālu filmu, kas portretē vienu no spēcīgākajiem mecosoprāniem pasaulē Elīnu Garanču, nobrieda lēni. Vajadzēja izaudzināt pārliecību un drosmi sevī uzrunāt Elīnu, saprotot, ka viņa šādus piedāvājumus saņem no daudzu Eiropas valstu televīzijām. Saprast, ka ne tikai Latvijai ir vajadzīga Elīna kā personība, bet Elīnai ir cilvēciska jēga atvēlēt laiku mums. Uz bērnības sentimentu necerējām. Elīna Garanča ir pāraugusi Latvijas mērogu. Jau sen. 

Bet, iespējams, šis vēriens ir ierakstīts viņas latviskajos gēnos! Viņa nav no latviskās variācijas pasakai par Pelnrušķīti, kas dejo karaļa ballē… Elīna Garanča pati veido savas dzimtas mitoloģiju.

LTV dokumentālā filma

Divus gadus sekojot Elīnas Garančas gaitām viņas dzīves nozīmīgajos notikumos kā Latvijā, tā citur pasaulē, tapusi LTV dokumentālā filma “Paslēpes mūzikā. Elīna Garanča”.

Filmas pirmizrāde – 15. februārī, plkst. 21.30, LTV1 un replay.lv.

Filmu veidojuši: režisore Agita Cāne-Ķīle, scenāriste Daira Āboliņa, operators Edgars Bite un producenti Ieva Rozentāle, Artis Dobrovoļskis.

Bet viņai joprojām patīk Latvijas dzidrās vasaras gaismas, mammas un tēta iekoptais dārzs Pārdaugavā. Viņa zina, ka Latvijā “ Rožu kavaliera” tiešraide no Metropoles operas bija izpārdota dažu dienu laikā, bet par debiju Parīzē izrādē “Dons Karloss”, ko translēja visā pasaulē,  triumfa un lepnuma sajūta pārņēma katru, kurš to dzirdēja…  

Elīnai Garančai ir vajadzīgas arī Malagas debesis saulrieta laikā un siltums, ko izstaro sasilusī zeme. Kopā ar dzīvesbiedru diriģentu Karelu Marku Šišonu viņi audzina divas meitiņas - Katrīnu Luīzi un Kristīni Sofiju. Viņiem garšo Elīnas ceptās kūkas un plātsmaizes ar Latvijas rabarberiem un upenēm.

Rīga

Viņa bija nolemta būt uz skatuves. Jau tolaik, kad Nacionālā teātra leģendārajai izrādei “Princis un ubaga zēns”, kuru iestudēja režisors Edmunds Freibergs, bet vokālā pedagoģe Anita Garanča mācīja aktieriem muzikāli sarežģītās, bet tik iemīļotās dziesmas, izrādes prologā, skatuves tumsā vajadzēja skanīgu mazas meitenes  balstiņu. Jā, tā bija mazā Elīna. Meitenei no satraukuma mazliet aizlūza balss, padarot izrādes sākumu vēl jo aizkustinošāku. Teātra aizkulišu pasaule, aktrišu pārvērtības pirms izrādes tik ļoti valdzināja…

Dziedot tēta, diriģenta Jāņa Garanča vadītajā korī, doma par muzikālo karjeru sāka pieņemties spēkā.

Pēc izrādēm Garanču mājās pulcējās dziedoši un nedziedoši aktieri, kuriem patika omulīgās sarunas, viesmīlība un vakarēšana. Bērnus - Elīnu un viņas brāli Jāni, topošo mākslinieku - nedzina gulēt, kamēr mājās bija viesi. Starp ciemiņiem bija mammas un tēta draugi, arī komponists Raimonds Pauls, kura melodijās ir arī Elīnas bērnības sajūta.

Tolaik, kad pusaugu meitene Elīna Garanča savai mammai, mīlētai kamermūzikas dziedātajai, atzinās, ka grib mācīties vokālo mākslu, viņa paskatījās uz meitu un atbildēja: es esmu Latvijā mecosoprāns Nr.8. Vai Tu to vēlies?...

Elīna Garanča sāka mācīties Latvijas Valsts konservatorijā. Un tolaik neviena jaunības dienu ballīte nespēja izkonkurēt interesi par vēlmi dziedāt opermūziku. Elīna pati atzīst, ka vienmēr bijusi kritiska pret sevi un apveltīta ar racionālu domāšanu. Mērķtiecīga.

Par pasaules slavu neviens neuzdrošinājās domāt. Robežas vēl bija ciet. Mācību slodzi Elīna, kā jau kārtīga studente, mēģināja apvienot ar maziem palīgdarbiem kabatas naudai. Elīna Garanča pati ar humoru atceras kādu studiju laika epizodi. Starp lekcijām augstskolā Elīna Garanča piestrādāja par apkopēju kādā plašā dzīvoklī. Viņa izmantoja ne tikai slotu, bet arī telpas akustiku, pilnā balsī dziedot ārijas no savām sapņu operām. Stundām ilgi dziedot vienu un to pašu vokālo skaņdarbu. Kaimiņi neapmierināti sāka klauvēt pie dzīvokļa sienām, un Elīnai nācās pamest ne tikai darbu, bet arī meklēt citu vietu, kur trenēt balsi… Mājās viņa dzied reti arī tagad. Darbu uz mājām nenes, tas paliek mēģinājumu procesam teātrī.

Pagājušajā gadā Elīna Garanča ne tikai vadīja žūrijas darbu pirmajā koru Eirovīzijā, kura notika Rīgā ar Latvijas Televīzijas milzīgu darba ieguldījumu, Elīna arī piepildīja kādu savu sapni. Viņa piekrita Nacionālā teātra direktora Ojāra Rubeņa piedāvājumam izveidot kamermūzikas koncertu ar komponista Raimonda Paula dziesmām, ierakstot to CD formātā. Tā radās “Baltās paslēpes”.

Komponists, kurš Elīnu bija redzējis izaugam, par šo iespēju bija ne mazāk aizkustināts un rūpīgi atlasīja muzikālos skaņdarbus, kas piemēroti Garančas balsij. Vairākas  jaunas dziesmas tika uzrakstītas tieši šim projektam un Elīnai Garančai. Kamermūzikā bija Elīnas mammas Anitas spēks. Tik satraucoši dzirdēt, kā Elīnas un jau pirms diviem gadiem pāragri mirušās Anitas Garančas balss tembri neklātienē sasaucas, iegūst līdzīgu intonāciju. Vienīgo koncertuzvedumu, kas notika Nacionālajā teātrī, papildināja Oskara Pauliņa askētiskā un vizuāli iespaidīgā gaismu partitūra.

Elīna Garanča Nacionālajā teātrī

Lai satiktos šajā vakarā un mūzikā, uz Rīgu atbrauca arī kādreizējais Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģents, Elīnas vīrs Karels Marks Šišons ar bērniem un viņu draugi no tuvām un tālām Eiropas vietām.

Minhene

Sākot strādāt pie TV projekta par Elīnu Garanču, visbiežāk, runājot par profesionālo karjeru, no viņas nācās dzirdēt vārdus “pēdējo” un “pirmo reizi''. Garanča uz pasaules skatuvēm dzied jau gandrīz 20 gadus, un pēc abu meitiņu piedzimšanas mainījies operdziedātājas balss tembrs, kas ir gan izaicinājums, gan iespēja attīstīt savu repertuāru. Elīnas balss ieguvusi piesātinātāku skanējumu, kas nozīmē iespēju dziedāt dramatiskā mecosoprāna partijas. Tāpēc tik svarīgi bija būt klāt Gaetāno Doniceti operas “Favorīte” iestudējuma laikā Minhenē, Bavārijas Valsts operā. Leonoras lomu “Favorītē” Elīna Garanča pati sauc par pēdējo lielo belkanto partiju, kura prasa plašu balss amplitūdu un ir vēl viens solis ceļā uz Verdi “Donu Karlosu”.

Līdz ar to Minhene kļuva par pirmo starptautisko punktu, kur mūsu filmēšanas grupa sekoja Elīnai Garančai mēģinājumu procesā.

Mēģinājms Minhenē

Gandrīz divus gadus ilgajā reālajā un virtuālajā ceļojumā operas pasaulē, kas galu galā vainagojies ar dokumentālu TV filmu "Paslēpes mūzikā. Elīna Garanča”, mums vajadzēja kompetentus padomdevējus, radošo veiksmi, bet, galvenais, mums vajadzēja nopelnīt Elīnas Garančas uzticēšanos.  Mūsu producente Ieva Rozentāle, kura jau daudzu gadu garumā apliecinājusi sevi kā vienu no spēcīgākajām kultūras projektu producentēm Latvijā, pēc izglītības ir profesionāla muzikoloģe. Lieliska sadarbība veidojās ar filmas muzikālo konsultanti, Latvijas Radio 3 “Klasika” direktori, gudru Elīnas Garančas daiļrades pārzinātāju Gundu Vaivodi, filmas režisore Agita Cāne-Ķīle savas profesionālās dzīves gaitas sākusi ar darbu Latvijas Nacionālās operas aizkulisēs. Šis radošais komplekts ļāva justies drošāk arī tiem, kam operas pasaule ir izaicinoša un apbrīnojama augstās mākslas meka.

Domājot par topošās filmas struktūru, bijām izvirzījuši sev mērķi parādīt Elīnas Garančas radošo mērogu, vienlaicīgi izstāstot latvisku, cilvēcisku stāstu, kas būtu saprotams gan Elīnas talanta patiesiem pielūdzējiem pasaulē, gan plašākai publikai.

Elīna Garanča sevi uzskata par Eiropas operdziedātāju, kaut gan dziedājusi daudzos iestudējumos visā pasaulē. Eiropas teātru radošajā skalā Minhene ir muzikāli “karstais punkts”, jo Bavārijas Valsts opera, kur tiek iestudēta “Favorīte”,  šobrīd veiksmīgi konkurē ar itāļu "La Scalu" un Londonas Karalisko operu. Bija svarīgi redzēt operas veidošanas “sviedrus”, tāpēc nolēmām būt klāt nevis iestudējuma mēģinājumu beigu posmā, kad visi jau zina režijas un diriģenta uzstādījumus, bet laikā, kad īstā iestudējuma intonācija vēl tikai tiek meklēta. Kā veidojas partnerība uz skatuves ar kolēģiem, kā notiek pirmie mēģinājumi ar orķestri, kā veidojas skatuves tēla aprises.

Mēģinājums Minhenē

Elīna Garanča laiko topošās izrādes kostīmus. Dīdīties nedrīkst, jo visas vīles vēl nospraustas ar adatām, toties var pačalot ar šuvējām, pajokot, kas ir sava veida atslodzes mirklis starp diviem lielajiem rīta un vakara skatuves mēģinājumiem. Īpašu šo iestudējumu Elīnai padara arī fakts, ka šī iestudējuma diriģents ir Elīnas vīrs Karels Marks Šišons. Tā ir mūsu iespēja pavērot viņus abus darba procesā. Vēlāk Elīna Garanča teiks: “Mēs pazīstam viens otru 16 gadus. Es jūtu, ko viņš no manis sagaida, pat ar muguru”. Nemaz tik bieži viņiem neiznāk strādāt kopā pie viena iestudējuma… Karels saka, mēs neticēšot, “viņi  biežāk strīdoties nevis par mūziku, bet par bērnu audzināšanu, bez kā neiztikt nevienam laulātam pārim”.  Jā, protams, bērni, sešgadīgā Katrīna un trīsgadīgā Kristīne tik intensīva darba periodā ir uzticētas auklei un omei Karela mammai. Tāda ir starptautiskas karjeras ģimenes dzīves ne gluži zelta maliņa: mamma un tētis strādā Vācijā, bērni viņus gaida Spānijā. Meitenes pie šāda vecāku dzīves režīma jau esot pieradušas.

Karels ir temperamentīgs un prasīgs diriģents, mēģinājumu stundas garas un nogurdinošas. Viņi cenšoties viens otram palīdzēt ar padomiem. Viņi ir tandēms. Tas ir redzams.

Kaut gan dzīvei laika pašlaik pietrūkstot. Vakariņas un miegs. Un mēģinājumi. Vēlāk,  jau  pēc pirmizrādes, atsauksmēs par “Favorīti” mūzikas kritiķi rakstīs  - tādu Elīnu Garanču jūs nekad nebūsiet redzējuši…

Ņujorka

Elīna Garanča atvadās no jaunekļu lomām savā repertuārā. Tā tas mūzikas pasaulē ir pieņemts, jaunus zēnus opermūzikas klasiķi rakstījuši mecosoprānam, tātad sievietes balsij.

Elīna Garanča ir dziedājusi Romeo kopā ar Džuljetu Annu Ņetrebko, Kerubino  “Figaro kāzās”, Ansīti operā “Ansītis un Grietiņa” un, protams, Oktaviānu  Riharda Štrausa “ Rožu kavalierī”. Elīna šo lomu dažādos teātros pasaulē dzied jau 17 gadus, tieši tik vecs ir jauneklis Oktaviāns… Tas ir skaists aplis, pielikt punktu šai lomai ar jauno Metropoles operas iestudējumu Ņujorkā. Savukārt mūsu filmēšanas grupai tas ir garākais, sarežģītākais komandējums pāri okeānam. Neviens no mums nekad nav uzdrošinājies pat sapņot par iespēju nokļūt Metropoles operas aizkulisēs.

Mēs braucam pēc filmas kulminācijas. Mēs ceram uz Elīnas Garančas svētību, lai Latvijas kamerai dotu atļauju filmēt. Situācija iegūst papildu spriedzi, jo karjeras noslēguma izrādi “Rožu kavalieri”  izziņo arī Elīnas partnere, Maršalienes lomas atveidotāja pasaules mēroga amerikāņu dīva Renē Fleminga. Pēdējo izrādi gatavojas translēt tiešraidē visā pasaulē uz lielajiem ekrāniem kinoteātros. To varēs redzēt arī Latvijā. Metropoles operas menedžmenta pārstāvji divas reizes elektroniskajā sarakstē pārprasa, vai šo filmēšanu ir akceptējusi Elīna Garanča. Vēlreiz tiek prasīta Elīnas piekrišana. Beigās vienošanās ir panākta, bet filmēšana tiek pārcelta uz iepriekšpēdējo izrādi (vēl bez zelta lietus, kas pārbirs pār Renē un Elīnu pēdējā vakarā). Mēs tik un tā esam laimīgi. Metropoles opera svin 50.jubileju, un ASV vēstniecība Latvijā piešķir Ievai Rozentālei radošo stipendiju, un tas nozīmē, ka mēs varēsim braukt uz ASV četratā: Daira, Agita, Ieva un operators Edgars. Esam vēl laimīgāki un vēl vairāk uztraukušies par atbildību, kas tagad būs ar cieņu jāiznes.

Centrālparkā ar Elīnu Garanču

Vispirms izvēlamies ar kameru iziet Ņujorkas ielās. Noķert Ņujorkas fīlingu attēlos. Noteiktajā stundā un laikā tramīgi stāvam pie Metropoles operas artist entrance (aktieru ieeja).  Apsardze, protams, mūs  - "svešos" nopēta mazliet no augšas. Uz pazemīgo un diezgan neveiklo skaidrojumu, ka mēs no Latvijas, mums ir atļauts, mums ir sarunāts, mums ir kamera, apsardzes priekšnieks paceļ iekšējā telefona klausuli, mazliet uzsmaida (varbūt pasmīn) un kādam vārdā nenosauktam pasaka vienu frāzi “THEY ARE HERE”…viņi ir šeit. Tātad tie, kas esam šeit, tiešām esam mēs. Mums pretim atnāk maza auguma nenosakāma vecuma simpātiska kundze, kura ļoti draudzīgā un lietišķā tonī stādās priekšā kā Lī Eibraheimiena - mūsu projekta koordinatore no Metropoles operas puses: es esmu strādājusi kā TV producente, es zinu, ko jums vajag. Jūs tikai pasakiet, tieši ko, viņa saka. Un šovakar katrs cilvēks operā zina, ka jūs filmēsiet Mis Garanču.

Agita un Edgars Ņujorkā

Laiks Ņujorkā trāpās draņķīgs, vējš pūš kā traks un vēl līņā. Mākslinieki nāk uz teātri 3-4 stundas pirms izrādes. Elīna telefona īsziņā ziņo, ka būs pēc 15 minūtēm un nāks no labās puses, kā mēs lūdzām, izņēmuma kārtā ieies operā pa centrālo ieeju (lai mēs dabūjam kāroto skaisto skatu). Visi izretojamies pa Metropoles operas laukumu, lai nepalaistu garām to – “nākšu no labās puses”. Elīna iznirst no cilvēku burzmas strauji, nāk ātri un jau pa gabalu redzams, ka ir labā garastāvoklī, tikai nez kāpēc nes tādu aizdomīgu maisiņu, kas drusku bojā cēlo gājienu.

Mums ir drusku jāpieskrien, lai viņai izsekotu operas gaiteņu labirintos, lai nokļūtu aktieru aizskatuvē, kur sāksies pārvērtību mistērija. Elīnai ir paredzēts sarežģīts grims, lai paslēptu sievišķību zem jauna vīrieša brūnās parūkas un pamazām kļūtu par Oktaviānu.

Elīna Garanča pirms Rožu Kavaliera

“Iedziedāšanās minūtes ir tikai manas, to, lūdzu, nefilmēsim”, saka Elīna. Mēs jau iepriekš esam ar savējiem vienojušies, ka Elīnai uz jebkuru jautājumu sakām “jā”. Šis ir viņas vakars, viņas izrāde, viņas teātris, viņas partneri, viņas grims un viņas balss. Bet mums nav aizliegts dzirdēt, kā tas skan, aiz aizvērtām durvīm. “Jūs taču gribēsiet redzēt, kā notiek grims, vai ne? Un es varu arī parunāties grimēšanas laikā”. Protams, protams, mēs gribam.

Metropoles operas aizkulisēs valda valodu Bābele, jo ansamblis ir starptautisks. Elīna ar Polencani runā angliski, ar Groisbeku vāciski, ar grimētāju angliski, ar mums latviski. Tā komunicēt viņai šķiet dabiski. Vēl pusgrimā, ar tādu kā melnu zeķes cepurīti uz saviem dabiskajiem matiem, beidzot Elīna atver to mazliet kaitinošo maisiņu un izvelk no tā kūkas formas pannu, kuru esot nācies nopirkt. Kamēr šorīt dzērusi kafiju, izcepusi visiem kārumu – biskvīta kūku ar riekstiem un skābo krējumu. Vēl pažonglējusi ar lielo nazi kā zobenu, Elīna Garanča ar profesionālas namamātes kustību iegriež kūku. Izrādās, aizkulisēs ir daudz cilvēku saradies, un neviens ne vārda neminēja par mākslinieku diētām. Draudzīgām čalām pa vidu diezgan vēlu atnāk Renē Fleminga ar pavadoni un ieslīd savā ģērbtuvē. Lī Eibraheimiena bilst, ja vajadzēs interviju ar Flemingu, viņa to saskaņos. Tas varēs notikt pirms otrā cēliena. Fleminga vēlas, lai intervija notiktu Elīnas ģērbtuvē, kad Garanča ir uz skatuves…Mēs sakām “jā”, Elīna parausta plecus. Pamazām aizskatuve pieklust, opera ir sākusies, pirmais mīlas skats guļamistabā starp Oktaviānu un Maršalieni. Pirmās ovācijas.

Katram no galveno lomu dziedātājiem ir savs grimētājs, savs kostīmnieks, viņi pārvietojas klusi, bet ne stīvi. Viņu ir daudz, bet tas netraucē. Paralēli notiek TV mēģinājums ar kamerām, gatavojoties pasaules tiešraidei – rakursi, īsintervijas ar “statistiem- aizvietotājiem”, jo tikai īstajā vakarā tiks intervēti solisti. Apbrīnojama aizkulišu horeogrāfija, bez liekas spriedzes un liekiem vārdiem.

Pēc izrādes solisti pārģērbjas, jo vēl ir gaidāms pēcizrādes apsveicināšanās rituāls ar aicinātajiem viesiem un autogrāfi faniem. Aptuveni 60 cilvēki sastājušies rindā cauri aizkulisēm. Izredzētie, kuriem mākslinieki veltīs katram pāris minūtes personiskā laika. Dažas sejas šajā pūlī liekas redzētas. Glena Klouza - veca, sirma, skaista kundze, kura pašlaik Brodvejas teātrī spēlē mūziklā  “Sanseta bulvāris”, un Džuliāna Mūra, kuru pasen neesam redzējuši kinolomās. Izrādās, ka arī zvaigznes nesmādē selfijus. Mirkli, apstājies! Tu esi skaists. Elīna paņem savas sarkanās rozes un aiziet caur cilvēku rindu Ņujorkas naktī.

Rīt viņa ir solījusi pavadīt pusdienu kopā ar mums Centrālparkā, un vakarā brauksim uz mazām privātām viesībām, ko noorganizējusi Elīnas laba paziņa, koncertu producente.

Es atsakos no iespējas izmantot ielūgumu uz Metropoles operas izrādi ar Marinu Rebeku, un mēs braucam kopā ar Elīnu, draudzīgi apspriežot, ka viņa daudzas stundas pavadījusi, skatoties “Rožu kavaliera” ieraksta mēģinājumu. Viņai ir jādod atsauksmes tiešraides režisoram. Saruna izvēršas silta un atklāta. Kamera ir izslēgta.

Elīna saka, ka viņas balss saites ir nogurušas, jo, skatoties ierakstu, tās iespringst gandrīz automātiski, kaut gan viņa nedzied. 

Bet mazās, izsmalcinātās viesības mākslinieka darbnīcā ar skaistiem jaunekļiem, modeļiem un estētiski noformētām vakariņām diemžēl neieies filmā…

Gotveiga

Apspriežot Elīnas Garančas koncertdzīves kalendāru, mēs lūdzam operdziedātāju pašai atzīmēt vietas un uzstāšanās reizes, kas viņai liktos vissvarīgākās visa gada garumā. Elīna saka - Gotveiga.

Es neatzīstos, ka tādu vietu dzirdu pirmo reizi. Festivāls “Elīna Garanča un draugi” šogad notiks desmito reizi. Vasarā, brīvā dabā, kalnā, klostera pagalmā. Elīnai tas ir ne tikai muzikāls sezonas noslēguma punkts, bet arī personiski svarīgs notikums. Šo festivālu viņi veido kopā ar dzīvesbiedru Karelu Marku Šišonu. Rūpīgi atlasa programmu, kas ir vasaras nakts koncertam piemērota.

Mēģinājumi notiek Vīnē, jautrā, bet atbildīgā atmosfērā. Elīna draiski čalo ar saviem seniem paziņām operas pasaulē. Šogad Karels Marks Gotveigas festivāla programmu veidoja, sadarbojoties ar Vīnes Tautas operas simfonisko orķestri, Slovākijas Nacionālā teātra operas kori un viessolistiem Barbaru Fritolli un Alfredu Kimu. Protams, centrālā zvaigzne ir Elīna. Vasaras festivāla formātam ir jāatstāj viegluma sajūta, īpašā vide – klosteris –  uzliek papildus nosacījumus.

Sākotnēji Garanča un Šišons piekrita izveidot vienu koncertu ar garīgās mūzikas ievirzi. Publikai ļoti patika, un tā iedibinājās jauna tradīcija, kurai vietējie ļaudis un nelielā pilsētiņa gatavojas gada garumā.

Ceļa malās no Vīnes uz Gotveigu mēs meklējam norādes par vasaras lielkoncertu. Mēs ceļu no Vīnes uz Gotveigu mērojam īrētā automobilī vairākas reizes dienā. Ir svarīgi, kā notiek pēdējo dienu rosība pirms koncerta. Klostera dārza iekšpagalmā tiek uzbūvēta milzīga brīvdabas skatuve ar caurspīdīgu jumta kupolu. Austrijā šajā gadalaikā zibeņo un līst. Publika to zina.

Praktisko suvenīru klāstā, ko var iegādāties par saprātīgu naudiņu, ir divas top lietas – vēdekļi un viegli pledi (ko nu kuru reizi vasaras klimats sola). Visus suvenīrus rotā Elīnas Garančas autogrāfs. Publika uz koncertu ierodas vasarīgi ģērbti, bet daļa cilvēku ir austriešu tautastērpos. Koncerta otrajā daļā arī solisti, ieskaitot Elīnu, ir austriešu tautastērpos. Elīna saka, ka viņai jau esot vesela kolekcija šo tērpu. Nezinu, vai šo tradīciju, tā pucēties uz nakts koncertu, noteica operdziedātāju vizuālais stils jeb otrādi, bet tas kaut kā uzvēdī kopā sanākšanas un dziesmu svētku atmosfēru Mežaparkā.

Vispirms ar lielajiem autobusiem tiek atvests koris un orķestra mākslinieki. Elīna uz pēdējo brīvdabas mēģinājumu kopā ar citiem solistiem ierodas vēlāk. Tā ir akustikas pārbaude un balsu iesildīšana. Taču festivāla “Elīna Garanča un draugi” programmā pirmo reizi Elīna dzied āriju no Verdi “Dona Karlosa”. Skan izcili, un publika jūtas izredzēta dzirdēt fragmentu no operas, kuras pirmizrāde notiks tikai rudenī, Parīzes nacionālajā operā. Vēlāk pēcpusdienā Elīna Garanča kopā ar klostera brāli Maksimiliānu komunicē ar vietējo presi un pastāsta mums arī kādu cilvēciski aizkustinošu faktu. Pirms trīs gadiem viņai ticis uzdāvināts vīnogulājs, kurš iestādīts klostera dārzā. Šogad pirmo reizi kociņam esot ogas…

Vakars ir vasarīgi silts, un līdz ar tumsas iestāšanos klostera pagalms izgaismojas spilgtās krāsās. Par kulmināciju kļūst koncerta beigu dziesma, kuru publika gaida, un viņi zina, ka tas būs īpaši. Kā lūgšana zem zvaigžņotajām debesīm izskan Elīnas Garančas dziedātā  Viljama Gomesa “Ave Maria”, pēc kuras izskanēšanas publika, soliste un orķestris apvienojas kopīgā klusumā.

Elīna Garanča aiziet no skatuves pirmā, pēc tam diriģents un orķestris. Tad, ievērojot absolūtu klusumu, klostera dārzu pamet publika. Lietus un pērkons ir pagājis šim notikumam garām. Klusums.

Malaga

Spānijā Elīna esot atradusi savu Karmenu. Vīrs Karels Marks izvizinājis Elīnu pa Spāniju no viena gala līdz otram. Vienus Ziemassvētkus ģimene pavada Rīgā pie Elīnas tēta, otrus Malagā kopā ar Karela radiem. Vienu gadu latviski auksts, otru – spāniski silts. Gibraltārā dzīvo Karela mamma.

Malagā ir vasara un jūra, un ģimenes dzīve kalnā, projām no faniem un lielpilsētu stresa. 

Elīna Garanča Malagā

Elīna stāsta, ka meitiņām ir aukle spāniete un viņas te iet vietējā skoliņā un viņām ir sava sabiedrība, bet vietējo bērnu vecāki tikai nesen esot noklausījušies kādu operu un sapratuši, ar ko īsti nodarbojas Katrīnas un Kristīnes vecāki. Cikādes sisina tik skaļi, ka brīžiem, šķiet, traucē sarunāties. Villa “Toska”  ar bāru “Skarpija” esot interesanta sagadīšanās mājai, kurā dzīvo operas mākslinieki. Šeit mēs gribam uzfilmēt savas filmas finālu.

“Dona Karlosa” eksemplāru viņa paņem līdzi izbraucienā pie jūras. Elīna lasa notis un iekšēji dzied. Bērni knosās. Ir tā, kā visās laimīgās bērnības vasarās. Būs peldēšanās un saldējums. Karels vada auto. Mūsu operators sēž citā automašīnā, un kamera nevienu neapdraud.

Elīna ir tik mierīga un darbīga kā viņas kaķene (saukta par Karmensitu). Mājās viņa piekrīt skatīties ar mums kopā savas fotogrāfijas un tās komentēt, kamēr bērni plunčājas kopā ar tēti. Elīna sēž uz grīdas, iekrāvusies fotogrāfiju kaudzēs. Kamera IR. Tas ir, iespējams, vispersoniskākais mirklis mūsu filmā. Elīnai ir basas pēdas un viņa sniedz nevis interviju, bet runājas. Tur ir  “Karmenas", tur ir Elīnas Garančas puiku lomas un maestro Mariss Jansons, un maestro Rikardo Muti. Un Elīnas vecāki Anita un Jānis. Neilgi pirms mammītes aiziešanas. Pēdējo reizi kopā, klusām saka Elīna. Tur ir viena Elīnas bērnības bilde, kurā viņa ļoti nopietni skatās foto objektīvā. Tā mēs pavadām kādu pusstundu.

Pie Elīnas Garančas uz terases Malagā

Ir atbraukuši draugi no Vācijas laikiem. Bet mēs vēl gribam interviju uz terases. Elīna taisa vakariņas. Viņa aizsien priekšautu un tīra zivis. Meitiņa Kristīne ir uzvilkusi sarkanu garu kleitu “Karmenas” stilā. Bērns stāsta, ka viņiem ir divas ķirzakas, kas ir mīlīgas un dzīvo akvārijā, katrai māsai sava.

Lielais galds tiek klāts pagalmā.

Malagā vakara gaisma ir tikai īsu brīdi, bet tas ir ļoti skaisti. Debesis ir mazliet rozā pirms kļūst pavisam tumšs.

Rīga

Mēs gaidām sniegu Rīgā, jo gribam piefilmēt amplitūdu arī dabā. Elīna Garanča strādā pie iestudējuma Parīzē un tūlīt pēc tam Londonā, bet sola atbraukt kaut uz vienu dienu, ja mums ļoti vajag. Sniega nav. Mēs sākam montēt filmu. Trīs dienas nevaram saņemties sākt. Parīzes Nacionālā opera ir izziņojusi “Dona Karlosa” pirmizrādi ar Elīnu Garanču princeses Eboli lomā. Operas iestudējuma konceptā rakstīts, ka viņai ir tikai viena acs, bet viņa ir skaista, komentē Elīna. “Es to meklēju,” viņa saka.

Operas tiešraidi translēs kinoteātris “Splendid Palace”, un uz šo izrādi nāks Elīnas tētis. Mums ir gan operators, gan kamera. Gunda Vaivode atnāk uz izrādi, kuru jau ir redzējusi Parīzē. Viņa saka, ka tas ir brīnišķīgi. Pirms dažām stundām esot sazvanījusies ar Garanču  un apsveikusi. Elīna teikusi, ka par agru, jo vēl nav nodziedājusi. Bet tiešraide ir iekritusi Elīnās. Vienkārši vārda diena, kuru citviet pasaulē nesvin. Pasaule ir kļuvusi ne tikai globāla, bet arī daudz tuvāka. Mēs varam aizsūtīt Elīnai telefoniskas fotogrāfijas ar tēti, kurš atnācis Rīgā uz “Donu Karlosu”. Viņš ir mazliet uztraucies un dziļi laimīgs.

P.S. Tikko ir izziņots, ka Elīna Garanča apstiprinājusi savu dalību Metropoles operas jaunās 2018./2019. gada sezonas atklāšanas izrādē - Kamila Sensānsa “Samsonā un Dalilā”. Tā būs jau cita Elīna.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti