Pa ceļam ar Klasiku

Valdis Tomsons un kora "Juventus" koncerts “Klāt pie sevis”

Pa ceļam ar Klasiku

Kur rast visgardākos pīrāgus? Dziedātājas Rūtas Dūdumas-Ķirses Ziemassvētku izjūta

Ukraiņu komponists Valentīns Silvestrovs: Man ir sajūta, ka mūzika šobrīd nav iespējama

Pasaulslavenais ukraiņu komponists Valentīns Silvestrovs: Man ir sajūta, ka mūzika šobrīd nav iespējama

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Tas, kas tagad notiek Ukrainā, liek apšaubīt gan mūziku, gan visu radošo. Kaut kas civilizācijā nav pareizi, ja tā notiek – ja ir iespējams nogalināt cilvēkus. Man ir sajūta, ka mūzika šobrīd nav iespējama. Pat ja izmantoju Baratinska dzeju – pat šī dzeja šobrīd šķiet piesmieta sakarā ar notikumiem Ukrainā. Tāpēc nevaru šobrīd dziedāt, varu tikai čukstēt. Nav iespējams runāt mūzikā ar pilnu degsmi un pēc tam saņemt aplausus. Tad rodas tāda melīga sajūta: Ukrainā ir karš, bet es šeit saņemu aplausus," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" atzīstas pasaulslavenais ukraiņu skaņradis Valentīns Silvestrovs.

14. decembrī viņš viesojās Dzintaru koncertzālē, kur skanēja labdarības koncerts "Veltījums Ukrainai kopā ar Valentīnu Silvestrovu" - uz to tika aicināti tie Jūrmalas iedzīvotāji, kas atbalstījuši un palīdzējuši Ukrainai. Silvestrova mūziku šajā koncertā atskaņoja ukraiņu soprāns Inna Galatenko, ar kuru Silvestrovu saista ilga radoša draudzība, un viņas dēls, pianists Jevgenijs Motorenko. 

Inna Galatenko un Jevgenijs Motorenko Dzintaru koncertzālē
Inna Galatenko un Jevgenijs Motorenko Dzintaru koncertzālē

Inta Zēgnere: Paldies, ka atbraucāt uz Latviju, lai gan patiesībā Latvijā viesojaties ļoti bieži, ja ņemam vērā, cik bieži šeit tiek atskaņota jūsu mūzika. Bet kādas īsti ir jūsu attiecības ar Latviju, ja runājam par viesošanos?

Valentīns Silvestrovs: Pirmo reizi Latvijā viesojos sen – 1977. gadā. Iespējams, tā bija Doma baznīca, kur Studentu klubs rīkoja avangarda mūzikas koncertus – arī Martinovs, Ļubimovs tur bija, arī Arvo Perts. Atceros, koncerts notika Oktobra svētku laikā, un tieši tobrīd krastmalā notika [bruņoto spēku] parādes mēģinājums – skanēja marši. Un tas bija paralēli avangardam. Kāds no publikas sacīja, ka tas izklausās tik ļoti traģiski – šī neatbilstība. 

Tā būs bijusi nevis Rīgas Doma baznīca, bet gan Anglikāņu baznīca jeb Studentu klubs – tur tolaik pulcējās avangards. 

Jā! Un pēc tam viņus izdzenāja – bija kaut kāds skandāls un viņiem vairs neļāva šos koncertus rīkot. 

Bet kāpēc tomēr jūs tik reti apmeklējat Latviju?

Toreiz jau neviens neaicināja – tikai studenti, bet avangards jau toreiz nevienam īpaši nepatika. Pārsvarā jau tolaik apkārt braukāja tikai tādi komponisti-sekretāri... 

Valentīns Silvestrovs un Inta Zēgnere
Valentīns Silvestrovs un Inta Zēgnere

Kas ir jūsu dvēseles brāļi šeit, Baltijā? 

Pirmkārt tas ir Arvo Perts – mums ir senas, draudzīgas attiecības. 

Un Pēteris Vasks?

Esmu ar viņu pazīstams un ļoti augstu vērtēju, bet mums nav bijis tik tuvu kontaktu.  Jā, un vēl Georgs Pelēcis! Sākumā man ne īpaši patika viņa mūzika, bet tad, kad tajā ieklausījos [rūpīgāk], sapratu, ka viņam ir sevišķa attieksme [pret mūziku], viņa mūzikā jūt novitāti. Viņš bija ārpus avangarda. 

Reiz ar Pelēci piedalījos kopīgā koncertā un atceros, ka Georgs toreiz ļoti pārdzīvoja par to, ka viņš ar savu mūziku ir tāds kā autsaiders. Un es viņam toreiz sacīju – lūdzu, neuzskatiet, ka rakstāt novecojušu mūziku! Jo mūzikā ir ieelpa un izelpa. Ja avangards saka – ieelpot drīkst, bet izelpot nedrīkst, tad tas tā nestrādā, bet jūsu mūzikā ir gan ieelpa, gan izelpa. 

Un tas mūzikā ir ļoti svarīgi: ja ir ieelpa un izelpa, tad pēc tam, kāds stils veidojas – tas jau vairs nav tik svarīgi. Bet, ja ir tikai ieelpa, tad ilgi šāda mūzika nespēj pastāvēt. 

Valentīns Silvestrovs 2005. gadā, viesojoties Rīgā
Valentīns Silvestrovs 2005. gadā, viesojoties Rīgā

Arī jūs savā laikā bijāt avangardists – pat konservatorijas diplomu jums uzreiz neiedeva tieši jūsu avangarda dēļ. Kam bija jānotiek, lai no avangarda pārietu gluži citā sfērā?

Reiz redzēju kādu pārraidi, kur par mani runāja Georgs Pelēcis. Viņš sacīja, ka es joprojām esot avangardists. Jā, kaut arī man piemīt it kā vienkāršotais stils, varētu to dēvēt par "avangardu no Mēness otras puses". Varētu sacīt –

es gāju, gāju pa savu ceļu uz priekšu, izgāju cauri avangardam un pēkšņi ieraudzīju, ka manā priekšā neviena nav, esmu pats pirmais. Un tad tālumā pamanīju kādus siluetus un secināju, ka sāku panākt tos, kas visvairāk atpalikuši, bet nu jau citā stilā. (smejas) Un tas stils, kas man tagad ir – dziesmas, klavierdarbi – tās jau ir metaforas. 

Tā ir atgriešanās pie mūzikas valodas kā tādas. Jo mūzikai, tāpat kā dzejai, ir sava valoda. Un ir jāpieņem, ka tas tā ir. Vai tu būtu latviešu vai ukraiņu dzejnieks un lai kā tev nebūtu apnikuši vārdi, tu tomēr esi spiests izteikties vārdos, ja reiz esi dzejnieks. Mūzika mēģināja iztikt bez šīs valodas, lietojot vienīgi tembrus, faktūru un tā tālāk, bet es savukārt nolēmu atgriezties pie mūzikas valodas, kādā runājuši iepriekšējie gadsimti, taču iekļaujot nedaudz arī procesualitāti. Esmu atgriezies pie mūzikas valodas. Bet kad tu sāc izteikties šādā veidā, atskan saucieni: "Tas jau bijis arī Šūmanim, tas ir kaut kas līdzīgs!" Bet nē – šīs intonācijas bijušas gan Šūmanim, gan Mocartam, gan Baham, tāpēc, ka tāda ir mūzikas valodas vārdnīca. Ir jāņem vērā konteksts. Manā mūzikas valodā var saklausīt zināmu deformāciju – tā ir it kā pazīstama valoda, bet tajā, piemēram, ir nevienmērīgums, pārtrauktība. It kā tā pati gadsimtos zināmā valoda, bet pārtrauktība rada gluži citādāku teksta uztveri. Tā ka tādā ziņā tiešām Georgam Pelēcim ir taisnība – joprojām esmu avangardists. Arī manā mūzikā ir saglabājušās deformācijas, bet to ir daudz mazāk nekā avangarda laikā. Un šīs nedaudzās deformācijas aktualizē uzmanību: mūzika varbūt ir klusa, bet tas nenozīmē, ka tev ir jāgulšņā dīvānā. Šī klusā mūzika, gluži otrādi, tevī pamodina modrību. Piemēram, avangardā jaunums būtu tad, ja pa Rīgu skrietu krokodils – tad tas būtu avangards. Bet šodienas novitāte ir tad, ja eju pa ielu, uz mani pēkšņi paskatās zvirbulis un mūsu skatieni sastopas. Lūk, tas ir jaunais – parādīt it kā neievērojamo, sīko. Svarīgais izaug no pareizajiem nesvarīgajiem. Kad nesvarīgie ir īsti un patiesi, tad arī nozīmīgais ir patiess. Bet kad saskaitāmie ir tādi, kādi pagadās, tad arī rodas kari un šausmas. Lielas un cēlas idejas balstās uz daudzām mazām, bet būtiskām lietām. 

Tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt – tas pat bērnam ir saprotams. Bet ja var nogalināt, piesedzoties ar it kā lielām idejām, tad notiek tas, ko tagad dara Krievija. Ja Krievija ir iebrukusi svešā valstī, piesedzoties ar kristietību, tad kas tā vairs par kristietību?!

Kristietība aicina – nezodz, nenogalini, mīli savu ienaidnieku. Bet redziet – šīs patiesības tiek ignorētas, toties atstāts tikai idejas diženums bez jebkāda patiesa seguma.

Valentīns Silvestrovs 2005. gadā, viesojoties Rīgā
Valentīns Silvestrovs 2005. gadā, viesojoties Rīgā

Kad klausos jūsu bagateles, tās ir tik ļoti smalkas… Tajās ir tik smalkas, niansētas kvalitātes, ka pianistam, iespējams, tās ir grūti spēlēt. 

Nē, nav sarežģīti, vienkārši ļoti uzmanīgi jāizturas pret tekstu. Pat pianistiem iesācējiem izdodas. Bet tas ir dīvaini, ka dažiem izciliem mūziķiem tās nepadodas, bet kādai japāņu pianistei viss izdodas. Jo japāņi ir ļoti uzmanīgi. Uzmanīgi pret niansēm.

No kreisās: "Latvijas koncertu" un Dzintaru koncertzāles direktors Guntars Ķirsis, Valentī...
No kreisās: "Latvijas koncertu" un Dzintaru koncertzāles direktors Guntars Ķirsis, Valentīns Silvestrovs, Jevgenijs Motorenko un Inna Galatenko Dzintaru koncertzālē 2022. gada 14. decembrī

Un ko varat sacīt par mūziķiem, kas kopā ar jums atbraukuši uz Dzintaru koncertzāli? 

Ar Innu sadarbojos jau piecpadsmit, divdesmit gadu garumā. Viņa dziedājusi kādas trīssimt manas dziesmas, bet šis ir pirmais gadījums, kad viņa uzstājas kopā ar savu dēlu. 

Inna Galatenko un Jevgenijs Motorenko Dzintaru koncertzālē
Inna Galatenko un Jevgenijs Motorenko Dzintaru koncertzālē

Kas ir Innas Galatenko īpašās kvalitātes? 

Viņa ļoti ātri apgūst kompozīcijas. Viņa ir arī pianiste un kordiriģente.

Bet balss? 

Jā, arī balss. Bet kas ir svarīgi – viņa rūpējas nevis par balss kvalitāti, bet par stilu. Un, ja rūpējas par stilu, tad arī balss pielāgojas pareizā veidā. Citreiz mēdz būt tā, ka brīnišķīgi dzied, bet stila nav. 

No kreisās: Valentīns Silvestrovs, Jevgenijs Motorenko un Inna Galatenko Dzintaru koncertzālē 2022....
No kreisās: Valentīns Silvestrovs, Jevgenijs Motorenko un Inna Galatenko Dzintaru koncertzālē 2022. gada 14. decembrī

Kā pie jums atnāk mūzika? Ir komponisti, kas saka, ka saņem mūziku no debesīm, bet ir grūti to pierakstīt tik pilnīgā veidā, kādā tā ir dzirdēta. Kā pie jums atnāk mūzika?

Grūti pateikt, tieši kādā veidā. Bet zinu – ja speciāli gribu rakstīt, piemēram, kādu dziesmu, tad tas man nesanāk: man vajag, lai dzejolis mani burtiski apbur. Komponistam ir tāda īpatnība – protams, viņam jāstrādā, viņam piemīt profesionālā meistarība, bet viņam svarīgi ir arī mūziku sagaidīt. Bet viņu visu laiku steidzina: uzraksti, ir termiņi! Tā nu

vienbrīd sapratu, ka nevaru rakstīt pēc pasūtījuma – gribu to mūziku sagaidīt. Šūberts tā rakstīja un Šopēns. Viņi sagaidīja mūziku. Es arī nevarētu sacīt, ka mūziku saņemu no debesīm, bet saprotu, ka mūzikai ir mani jāpārsteidz.

Piemēram, ja mana mūzika sākas ar kādu zīmīgu frāzi un man kāds apgalvo, ka tā jau Šūmanis reiz izteicies – bet tad, kad tieku šai frāzei pāri, esmu jau citā pasaulē! Galu galā – kā tad dzejnieks raksta dzeju? Viņš taču izmanto tos pašus vārdus, ko dzird tirgū, bet viņa dzejā tie pārvēršas par mākslu. 

Kā karš mainījis jūsu radošo dzīvi? Zinu, ka jums bija koncerts Sentgallenā, kur atskaņojāt mūziku, kas vēl nav uzrakstīta – atskaņojāt savus pārdzīvojumus.

Tas, kas tagad notiek, liek apšaubīt gan mūziku, gan visu radošo. Kaut kas civilizācijā nav pareizi, ja tā notiek – ja ir iespējams nogalināt cilvēkus... 

Bet jūs taču rakstāt? 

Man ir sajūta, ka mūzika šobrīd nav iespējama. Pat ja izmantoju Baratinska dzeju – pat šī dzeja šobrīd šķiet piesmieta sakarā ar šiem notikumiem. Tāpēc nevaru to šobrīd dziedāt, varu tikai čukstēt. Nav iespējams runāt mūzikā ar pilnu degsmi un pēc tam vēl saņemt aplausus. Tad rodas tāda melīga sajūta – it kā kaut kas nebūtu kārtībā – Ukrainā notiek karš, bet es šeit saņemu aplausus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti