Diena sākusies

Iziet cauri dvēseles dušai. Saruna ar Rēziju Kalniņu un Aināru Rubiķi

Diena sākusies

Ar pāri plūstošu pateicību. Saruna ar senās mūzikas pētnieku, JVLMA rektoru Guntaru Prāni

Pasaulslavenais tenors Pjotrs Bečala: Nav īpašas receptes, kā kļūt par izcilu dziedātāju

Pasaulslavenais tenors Bečala: Uz skatuves ciešanas ir jāspēlē – ja cietīsi patiesi, klausītājus tas neuzrunās

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Vasaras pilnbriedā durvis skatītājiem atkal ver Latvijas Nacionālā opera, 4. jūlijā pulksten 19 aicinot uz Galā koncertu "Operas zvaigžņu vasara". Tiešraidē to piedāvās Latvijas Radio 3 "Klasika". Koncertā piedalīsies arī viens no pasaulē visizcilākajiem tenoriem Pjotrs Bečala (Piotr Beczała), kurš Latvijā viesojas pirmoreiz. Vaicāts, kas ir laimīgākais brīdis dziedātājam, viņš sirsnīgi pasmaida: "Iespējams, ka aplausi! Ja uz skatuves nepieļauj daudzas kļūdas un tev ir pareizā loma, esi priecīgs un laimīgs visu izrādes laiku. Es dziedu, daru to, kas man patīk – ko tad vēl..."

Inta Zēgnere: Ļoti priecājos par mūsu tikšanos Operā! Vai Rīgu apmeklējat pirmoreiz?

Pjotrs Bečala: Manas attiecības ar Rīgu veidojušās tā, ka man ir daudz senu draugu no Latvijas, bet pats patiesi esmu šeit pirmoreiz.

Jūs minējāt senos draugus – vai tas nozīmē, ka piekritāt braukt uz Rīgu tāpēc, ka jums ir sena draudzība ar mūsu operas bosu Egilu Siliņu?

Tas bija Baireitā pirms diviem gadiem, kad viņš mani aicināja uz Rīgu, un beidzot man radusies iespēja atbraukt. Jums ir fantastiski dziedātāji! Viņu vidū – Marina Rebeka, Elīna Garanča, Kristīne Opolais. Fantastiski kolēģi! Ar viņiem daudz esam runājuši par Latviju, par dzīvi.

Vai ar visām šīm solistēm esat bijis kopā uz skatuves?

Jā, pazīstami esam daudzus gadus. Ar Marinu Rebeku kopā bijām "Fausta" izrādē Madridē. Fantastiski!

Un ar Kristīni Opolais un Elīnu Garanču?

Ar Kristīni bijām kopā Dvoržāka operā "Nāra" Minhenē, bet ar Elīnu – Masnē "Vertera" iestudējumā Parīzē.

Un ar Egilu Siliņu? Kāda ir jūsu sadarbība uz skatuves?

Mēs runājām par senajiem draugiem, un Egils ir tieši tāds – esam pazīstami jau ļoti ilgu laiku, jau kopš Cīrihes operas laikiem, kad abi kopā uz skatuves piedalījāmies izrādē "Dēmons". Esam pazīstami gandrīz divdesmit gadus. Pēdējo reizi tikāmies Baireitā, "Loengrīna" izrādē.

"Loengrīns", Vāgners un Rīga – tās arī ir īpašas attiecības, jo galu galā Vāgners šeit ir dzīvojis, no šejienes arī aizmucis... Netālu no Operas ir Vāgnera iela. Kāda ir jūsu pieredze ar Vāgneru? Vai turpināsiet šo līniju? Jo jūs bijāt Loengrīns, dziedājāt kopā ar Annu Ņetrebko Elzas lomā Drēzdenē, bet pēc tam piedalījāties Baireitas festivālā. Tas jums bija ļoti pēkšņs piedāvājums toreiz – katrs tenors par to sapņotu...

Mana pieredze un piedzīvojums ar Vāgneru ir tiešām traks, jo Kristians Tīlemanis, šis slavenais diriģents, mani pierunāja piedalīties šajā izrādē... Es nemaz nebiju tik pārliecināts,

jo vairāk pievēršos franču, itāļu mūzikai. Bet – sākumā Loengrīnu dziedāju Drēzdenes Semperoper, un tad nāca 2018. gads, Baireita. Tas bija fantastisks piedzīvojums, bet nevaru sevi raksturot kā Vāgnera dziedātāju. Vairāk tā tomēr ir itāļu un franču teritorija, arī slāvu repertuārs, arī čehu un poļu operas. Tā ka manas attiecības ar Vāgneru ir dīvainas. Bet "Loengrīnu" paturu savā redzeslokā. Protams, man ir idejas par Vāgneru arī turpmāk. Nākošgad Klīvlendā būs mans pirmais "Parsifāls", tā būs koncertizrāde. Sakarā ar koronavīrusu daudz kas arī mainās, bet labprāt dziedātu dažus "Loengrīnus".

Jūs simtiem reižu esat dzirdējis komplimentus par to, ka jums ir brīnišķīga balss, un tā nudien ir patiesība. Bet kā jūs pats nonācāt līdz idejai, ka gribat kļūt dziedātājs? Nākat no Silēzijas apgabala Dienvidpolijā...

Tas ir sarežģīts stāsts, jo manā ģimenē nav mūziķu, bet soli pa solim savu vēlmi attīstīju – es vienkārši mācījos. Sākumā mācījos un dziedāju Katovicē, pēc tam jau parādījās pirmie līgumi. Tā normāli, soli pa solim, es savu karjeru arī attīstīju.

Patiesībā jau nav īpašas receptes, kā kļūt par izcilu dziedātāju – cik dziedātāju, tik arī padomu un recepšu. Daži uzvar konkursos, un tad viņu karjera strauji attīstās. Manā gadījumā tas bija soli pa solim – sākumā dziedot korī, pēc tam – mazākos opernamos.

Tā arī veidojās mana karjera, bet tas ir ļoti drošs ceļš. Un es priecājos par to.

Reiz intervēju Čārlzu Kastronovo, un viņš sacīja – nevarot saprast, kas ir ar tiem latviešu dziedātājiem, ka viņi var būt tik brīnišķīgi visdažādākajās balsu grupās! Jo dažkārt mēdz sacīt tā, ka no Bulgārijas nāk vislabākie basi, no Itālijas – vislabākie tenori, bet no Latvijas laba ir jebkura balss... Viņš teica – varbūt jums ir kaut kas īpašs ūdenī?! Kas ir jūsu noslēpums? Ne velti par jums saka, ka jums ir izcila tehnika. Bet, lai šo tehniku iegūtu, ar to ir jāstrādā, tā ir jāiegūst.

Patiesībā tas ir ļoti sarežģīti, jo arī šeit nav vienas receptes.

Pasaulē ir ļoti daudz labu balsu, bet tas vēl nenozīmē, ka būsi dziedātājs, jo ir vajadzīga ļoti laba skola, laba izglītības sistēma, kas Latvijā ir teicama, bet citās valstīs – problemātiska.

No Itālijas, piemēram, īpaši labi tenori vairs nenāk. Tāpat arī no Spānijas. Viņi vairs savu karjeru šajā virzienā neattīsta. Pie savas tehnikas esmu studējis ļoti lēni, pakāpeniski, izmēģinot dažādu repertuāru, jo Mocartu ir jādzied citādāk nekā bel canto vai verisma operas. Arī operām slāvu valodā piemīt īpašs stils. Jā, varbūt var sacīt, ka Bulgārijai un Krievijai vairāk tipiskas zemās balsis: varbūt arī valodu skanējums to ietekmē – ka zemās balsis šai valodai ir īpaši piemērotas.

Protams, itāļu valoda – zinām, ka katrs otrais maiznieks Itālijā ir tenors. (smejas)

Bet tik un tā – nav konkrētu likumu. Piemēram, amerikāņiem ir laba skola, bet tajā pašā laikā šī skola iet vienā virzienā, jo visi tenori, kas nāk no Amerikas, dzied līdzīgi. Viņiem trūkst dažādu krāsu. Jo dažādie tēli jāveido, izmantojot dažādas balss krāsas. Itāļu, vācu un franču mūzikai jāskan atšķirīgi. Ir vajadzīga meistarība, lai šīs atšķirības izceltu.

Bet jūs to atklājāt pats – kā veidot šīs atšķirības?

Sākumā mācījos Katovicē, dziedāju ļoti nopietnu repertuāru. Visiem bija vajadzīgi dramatiskie tenori, un es biju tam gatavs, lai gan zināju, ka tas nav pareizi.

Mana pirmā skolotāja, Sena Jurinača (Sena Jurinac), ļoti pazīstams mecosoprāns, teica – man jāatstāj Kavaradosi un jāpievēršas Mocartam, un tas manai balsij bija ļoti grūti. Tomēr paklausīju.

Un tad atradu pianistu – skolotāju Deilu Foundlingu (Dale Foundling) no Zalcburgas Mozarteum, kurš sāka manu balsi pilnveidot. Strādājām kopā 19 gadus. Protams, arī pats izdaru savus secinājumus un atklājumus savas dziedāšanas tehnikas sakarā. Bet tehniskais atbalsts un padomi nāca tieši no viņa. Zinu, ka arī Elīna Garanča ar viņu sadarbojas – pirms diviem trim gadiem viņa man vaicāja par šī skolotāja kontaktiem, un vēlāk sacīja – jā, tā ir laba lieta.

Esmu dzirdējusi, ka ļoti liela palīdzība jūsu karjerā nākusi no jūsu sievas Kataržinas (Katarzina Bak-Beczala – red.). Jums pat ir īpašas abreviatūras, kā abi sazināties par tehniskajām lietām, piemēram, mēģinājuma laikā. Viņa jums saka, ko uzlabot...

Esam precējušies jau 29 gadus, un viņa ļoti labi zina manu balsi, piedalās visos mēģinājumos. Un tas ir ļoti svarīgi katram, kurš ir uz skatuves – ja auditorijā ir kāds, uz kuru vari paļauties un kura kritikai uzticies. Viņa man var dot tehniskus padomus, jo arī pati bijusi dziedātāja.

Tādējādi viņai nekas daudz man nav jāskaidro – viņa pasaka tikai dažus vārdus, un es saprotu, ko tas nozīmē. Īpaši labi tas ir tad, kad tiek veikti ieraksti. Jo Kataržina sēž blakus skaņu režisoram, producentam, un vienkārši pasaka, vai bija labi, vai varam turpināt, un man nemaz nav jāskrien visu laiku klausīties, kā tad esmu ierakstījis.

Bet tas nozīmē, ka tā ir absolūta uzticēšanās.

Jā, lai arī dažkārt strīdamies! (..) Bet jārēķinās arī ar to, ka tad, kad tu dziedi, tu jau sevi nedzirdi tā, kā klausītāji zālē. Un tad ir svarīgi, ka tu kādam uzticies, kas var tev dot padomu.

Kas ir jaunākais ieraksts, ko esat veikuši?

Pirms trim mēnešiem pabeidzām Čaikovska un Rahmaņinova albuma ierakstu – pie klavierēm būs Helmuts Doičs. Tas bija viņa sapnis – viņam ļoti patīk Čaikovska un Rahmaņinova mūzika, un mums bija ļoti grūti atrast tikai 32 dziesmas, jo sākumā bija kādas sešdesmit, no kurām mums vajadzēja atlasīt. Domāju, tas būs ļoti jauks albums.

Kad varam gaidīt tā atvēršanu?

Domāju, ka gada beigās. Kad iznāk jauns disks, es to parasti cenšos sasaistīt ar kādu operas iestudējumu. Kad laidu klajā Vincero disku, bija paredzēta jauna "Bohēmas" izrāde. Tagad nākamsezon pēdējoreiz dziedāšu Ļenski, tāpēc arī man bija svarīgi, lai šis albums iznāktu.

Ko nozīmē – pēdējo Ļenski?

Tas nozīmē, ka šo partiju vairāk nedziedāšu.

No dažām lomām laiks atvadīties. Man bijušas četrpadsmit dažādas Ļenska izrādes – apmēram 30 gadus esmu šo partiju dziedājis, tagad lai to dara jaunāki kolēģi.

Pirms trim dienām nodziedāju savu pēdējo Edgardo Verdi operā Lucia di Lammermoor. Protams, varu pie šīm lomām atgriezties, bet vairs tās neiekļauju savā kalendārā kā izrādes.

Pilnībā repertuāru nemainīšu, bet vairāk došos verisma un dramatiskajā virzienā. Tāpēc dažas liriskās lomas man ir jāatstāj –

arī Romeo vairs nedziedu, arī Masnē De Grijē nē. Tagad skatos pēc Pučīni De Grijē!

Jums īpaši patīk Verdi...

Patiesi, Verdi esmu dziedājis daudz – gan "Masku balli", gan "Traviatu". Tagad Cīrihē oktobrī man būs pirmais "Trubadūrs", un arī Marina Rebeka piedalīsies šajā izrādē. Savukārt nākamgad dziedāšu "Aīdu".

Dziedātājiem šis laiks bijis ļoti dažāds, arī ļoti grūts. Kāds tas bijis jums?

Zaudēju ļoti daudz izrāžu... Piemēram, Metropoles operas sezonas atklāšanā bija jādzied mans pirmais Radamess šajā opernamā. Tas nenotika.

Esmu zaudējis astoņdesmit procentu no tā, kas bija paredzēts, tomēr, paldies Dievam, divdesmit palika.

Problēma ir, ka tu gatavojies jaunam iestudējumam, paredzētas septiņas izrādes, bet notiek tikai viena, turklāt bez publikas. Tas ir grūti... Man ļoti pietrūkst klausītāju. Tu dziedi it kā nekam, tikai kamerām – piemēram, kā tas bija Vīnē. Bet lēnām, lēnām jau situācija uzlabojas.

Biju ļoti priecīga jūs dzirdēt pagājušogad 7. decembrī, Milānas La Scala sezonas atklāšanā. Šajā zvaigžņu koncertā jūs dziedājāt pat divas reizes!

Tas bija brīnišķīgi...

Patiesībā dziedātāji šobrīd ir ļoti elastīgi, mēs izmantojam visas iespējas [uzstāties].

Piemēram, mans brauciens uz Latviju... Kad pirms diviem mēnešiem Egils mani aicināja, teicu, ka nevaru, jo Cīrihē ir Lucia di Lammermoor izrādes. Pēc divām nedēļām Cīrihe izrādes atcēla, un izrādījās, ka varu tomēr braukt uz Rīgu! Bet tad atkal Cīrihe paziņoja, ka četras izrādes tomēr notiks, un, tā kā pirms dažām dienām bija pēdējā Lucia di Lammermoor izrāde, Rīgā tomēr varēju ierasties. Jā, mums jābūt ļoti elastīgiem šajā laikā, jo visu laiku viss mainās.

Jūs dziedājāt arī jaunajā "Karmenas" izrādē Vīnes Valsts operā!

Jā gan, trīs izrādes bijušas, bet es dziedāju arī iepriekšējā iestudējumā. Šis gan ir tāds drusku traks iestudējums, ko veidojis Kalisto Bieito. Tāpat dziedāju arī sezonas atklāšanas vakarā, aizstājot saslimušo Čārlzu Kastronovo. Bija jauki.

Mēs ļoti priecājamies, ka uzstāsieties Rīgā, un dziedāsit arī duetā ar Egilu Siliņu Bizē "Karmenā". Sacījāt, ka dziedātājs nedzird savu balsi – to baudu saņem klausītāji. Bet kas ir tas laimīgākais brīdis dziedātājam?

Iespējams, ka aplausi. (smejas) Ja tu nepieļauj daudzas kļūdas uz skatuves un ja tev ir pareizā loma, esi priecīgs un laimīgs visu izrādes laiku. Es dziedu, daru to, kas man patīk – ko tad vēl... Jā, bet

kā daži slaveni aktieri ir sacījuši – uz skatuves ir jāspēlē. Ja cietīsi patiesi, klausītājus tas neuzrunās. Ciešanas ir jāspēlē. Tas ir labākais veids.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti