Pīteram Bensam šobrīd ir divdesmit seši gadi, un viņš ir ne tikai pianists, bet arī komponists un producents. Audzis mūziķu ģimenē – tēvs bijis vairāk mūziķis-amatieris, bet mūzikas mācīšanās – tā esot ģimenes tradīcija.
"Jau divu gadu vecumā, neviena nespiests, sēdēju tēvam klēpī un pats tiecos spēlēt mūsu ģimenes relikviju – vectēva pianīnu," stāsta mūziķis.
Klasika viņam patikusi jau no bērnības – zēns daudz mācījies pēc dzirdes, tostarp Mocarta "Turku maršu". "Skolā ejot, šis un tas gan bija jāpārmācās,” pasmaida Benss, kurš mūziku apguvis gan dzimtajā Ungārijā, bet vēlāk devies uz Bērklija koledžu Bostonā, kur viņa izvēle bijusi filmu mūzika.
Piedalīšanos Ginesa pasaules rekorda uzstādīšanā viņš sauc par izaicinājumu, kuram gan nav nekāda sakara ar mūziku. "Man vienmēr bijis ieradums arī klasiskās mūzikas paraugus spēlēt ātrāk, nekā citi to dara – tāds vienkārši ir mans temperaments. Arī draugi un paziņas teica – tev taču šis rekords ir jāpārspēj!”
Viņam ļoti patīk improvizēt un dažādot priekšnesumus, izmantojot klavieru iespējas. Daudzi uzskata, ka Bensa kaverversijas ir pat labākas par oriģinālu.
"Lieliskās klavieres” jeb "Pārsteidzošās klavieres" – tas ir gan skaņdarbs, gan "jau pārāk ilgi topošā albuma" nosaukums. "Vēl burtiski pāris mēnešu, un beidzot būs gatavs," sola pianists. Albumu producē viņš pats, jo viņam ļoti patīk tas, ko apguvis Bostonā – apstrādāt skaņu un izbaudīt tās veidošanas procesu.
Kaverversijas, ko Pīters Benss veido, lielā mērā atspoguļo viņa muzikālās intereses. Bet var būt arī tā, ka mūzika, kas viņam patīk, nav pianistiska, un otrādi – ir darbi, kuri burtiski prasīties prasās pēc pārlikuma klavierēm.
"Šobrīd tieši Bahs ir tas, kurš man palīdz uzturēt garīgo veselību," atzīstas pianists.
