Mūzikas mīļotāji Latvijā Eviju Vēberi iepazina 2015. gadā duetā “Howling Owl” kopā ar serbu bundzinieku Lavu Kovāču. Izceļoties ar savdabīgo skanējumu, viņi Latviju pārstāvējuši tādās mūzikas industrijas konferencēs kā “Waves Vienna+Bratislava”, “The Great Escape” un “Liverpool Sound City” un izdevuši arī maza formāta albumu “Dance For Common Sense”. Iepriekš, Nīderlandes studiju laikā, Evija ar domubiedriem ierakstījusi albumu "Dream Whispers".
2017. gada vasarā Evija pievienojās Jāņa Šipkēvica jeb Shipsi projektam “Nepāriet..” un šogad kļuvusi par Rūdolfa Macata projekta “Vēstnieks” dalībnieci. Šajā rudenī klajā nācis Vēberes solo albums “Sirdsbūt” ar deviņām dziesmām. Albums nominēts arī “Austras balvai”.
Pirmais impulss
“Mūzika ir kā dzinulis manī, tā ir kā plūdums. Es nepiedzimu, mūzikas ieskauta. Es biju vienkāršs sētas bērns, kurš rāpās Kuldīgas kokos un klausījās radio. Triju gadu vecumā piedalījos “Olgas disenītē” un teicu, ka būšu dziedātāja, kad izaugšu liela! Es zināju, ka iešu mācīties mūziku!” saka Evija, atceroties bērnību. Vēlāk viņa mācījās Ventspils Mūzikas vidusskolā un tad devās uz Nīderlandi, lai studētu Prinča Klausa Konservatorijas džeza nodaļā.
“Es džezu klausos un izbaudu līdz sirds dziļumiem, un tieši šis ir tas iemesls, kāpēc šo mūziku mācījos. Tu iemācies valodu, ar kuru tu spēj komunicēt. Lai gan es neizvēlos izpausties šajā žanrā, džezam ir liela ietekme manā mūzikā.
Es nekad nespēlētu un neskanētu tā, ja man nebūtu šīs džeza mūzikas skolas un tās dziļā spektra, kura ietvaros tu baudi, novērtē tradīciju, kas tevi aizved līdz klasiskajai mūzikai, un vari arī brīvi improvizēt, nonākot līdz abstraktai elektronikai.
Un pa vidu vēl atklāj daudzus skaistus popmūzikas māksliniekus, kuri māk šīs zināšanas savā veidā integrēt. Es noteikti neatklātu tik daudz mūzikas, ja nebūtu džeza,” spriež mūziķe. Šobrīd džezu kā mūzikas stilistiku Evijas radītajā mūzikā mēs nedzirdēsim, taču ar džeza pasauli viņai joprojām ir ciešas saites ne vien kā klausītājai. Tā, piemēram, džezs ir projekta “Vēstnieks” radošās sinerģijas un draudzības pamatā.
Mūzikas instrumenti
Kad Evija ļaujas citu mūziķu vadībai, viņa kļūst par instrumentu kādas lielākas pasaules ietvaros, un arī pašas radītajai mūzikai viņa neuzliek zīmogu “mana mūzika”, gluži pretēji: “Lai cik tas izklausītos abstrakti, manas radošās izpausmes nav manas. Es ar tām pavadu laiku, es šīs idejas izdzīvoju līdz sirds dziļumiem – kas rada pacilāta lidojuma sajūtas un reizēm arī liek justies tik zemu, ka sāp sirds.
Bet šaubas ir svarīga radošā procesa sastāvdaļa, jo rada pretestību, kas tevi dzen uz priekšu.
Es runāju ļoti abstrakti, bet tas viss vienmēr ir abstrakti,” saka Evija. Viņa mūziku rada un atskaņo uz sintezatoriem, dažkārt izmantojot arī akustiskos instrumentus – klavieres, trompeti.
“Instrumentu skaits nemaz nav tik svarīgs. Varu pateikt skaitu – man ir deviņi sintezatoriņi. Daži ir mazi - tā kā kalkulatori, telefona izmērā. Tad ir modulārie sintezatori, kurus es jūtu kā savus vilku suņus. Tad ir ''Korgs'', kuru es plānoju aizvietot. Meklēšu jaunus instrumentu draugus, lai kopā būvētu jaunu pasauli.
Jauna instrumenta izzināšana sniedz tādas pašas izjūtas kā došanās ceļojumā. Tas ir kā bērna prieks! Kad tu ar kādu no instrumentiem kopā nepavadi laiku, pārņem sajūta, it kā tas būtu dzīva būtne, kura uz tevi nedaudz apvainojas. Un tad tev atkal vajag laiku, lai ar viņu sarastu un pieradinātu, lai jūs atkal sāktu vienā elpā elpot,” mūziķe tēlaini raksturo savu radošo procesu.
Pirmā asociācija
“Es domāju, ka ar Bjorku tiku salīdzināta tikai tāpēc, ka Bjorka ir pirmā un viszināmākā, kas cilvēkiem asociatīvi ienāk prātā, domājot par populāru, bet īpatnēju mūziku. Esmu salīdzināta arī ar “Grimes”. Īstenībā cilvēkiem ir daudz interesantu salīdzinājumu. Man visvairāk patika salīdzinājums ar "Die Antwoord" (sirsnīgi smejas). Iepriekš nezināju šo grupu. Sameklēju viņus “Youtube” un biju izbrīnīta, kā var mūsu mūzikā atrast paralēles, bet man ļoti patika šis salīdzinājums. Interesanti!
Cilvēkiem vajag, kur pieķerties. Kā tu varēsi parunāt ar draugu par to, ko redzēji, ja nevarēsi raksturot?” prāto Evija, atceroties smieklīgu gadījumu, kad, stāvot Kaņepes Kultūras centrā (KKC) pēc biļetēm, dzirdējusi kādu klausītāju atdarinot viņas dziedāšanu.
“Man priekšā bija divi kungi, kuri sāka ļoti ekspresīvi runāt par manu iepriekšējo koncertu KKC, bet viņi nezināja, ka es stāvu viņiem aiz muguras un visu dzirdu. Viens teica – pagājušajā nedēļā es šeit biju, un te viss bija pilns, pārbāzts, un kaut kāda maza meitenīte uzstājās. Viss bija pilns! Otrs pasmējās – tādas bēdīgas dziesmiņas?
Pirmais atbildēja, ka nevar saprast, bet nebija slikti!. Nodomāju, ka es varētu šo situāciju padarīt interesantu, pasakot viņiem paldies, vai arī to visu palaist vaļā. Nospriedu, ka foršāk būs palaist vaļā. Tā bija ļoti smieklīga un ļoti jauka situācija,” atceras mūziķe.
Pirmā bija skaņa
“Man gribas uztaisīt koncertsēriju maziem cilvēciņiem, kur viņi klausās manu mūziku un pasaka, kā viņi to izjūt. Reiz festivāla “Sansusī” Armands (Siliņš) atrakstīja ziņu, ka viņš nospēlējis mazai meitenītei manu dziesmu. Viņa teikusi – balss no nekurienes un mežs bez lapām. Man likās – cik skaisti! Maziem bērniem varētu būt interesanti spriedumi par to, no kurienes šī mūzika nāk,“ spriež Evija.
“Skaņās slēpjas šī cita pasaule. Tā dziesma varētu dzīvot arī kukaiņu pasaulē un skanēt pavisam citādāk. Dažkārt šķiet, ka arī glezna ir dzīva un tā kustas, bet patiesībā šo sajūtu rada rūpīga krāsu izvēle. Tas pats varētu būt uzzīmēts ar zīmuli, vai ne? Es nezinu, kur slēpjas šīs citas pasaules sajūta. Šī sajūta bija manī, un man šķita, ka tā man bija vienīgajai.
Bet tagad ar albuma iznākšanu es jūtu, ka cilvēki to patiešām sauc par citu pasauli un citu būtņu balsīm un pielīdzina to kaut kam nereālam un nezināmajam. Kaut kas tur tāds ir! Vai es to pati zinu, kas tas ir? Vai es to pati apzināti veidoju? Nē,” saka jaunā komponiste.
Būt vai nebūt – sirdij?
Evija Vēbere nebūs tas talants, kas priecē klausītāju ausis, jo precīzi realizē mūsu priekšstatu par to, kā jāskan mūzikai. Evija ir tas talants, kas paplašina horizontu un ļauj pieņemt atšķirīgo un sākotnēji neizprotamo, šādi publikai atklājot par mūziku plašāku pasauli. Viņas albums “Sirdsbūt” nebūs pirmā mūzikas izvēle, nebūs arī otrā un ceturtā arī ne. Kad tomēr šī izvēle par labu albumam būs kritusi, dziesmas viegli būs noklausīsies pat vairākas reizes. Kaut vai tīri aiz cilvēciskas ziņkāres, jo vēlēsies izprast, kā kaut kas tā var skanēt?
Sākumā šķiet, ka tas ir saistīts ar mūziķes savdabīgo balss tembru, bet to veido daudzi dažādi elementi – izmantotie instrumenti, tehnikas, vārdi un Vēberes spēja būt stāstniecei.
28 minūtes garais albums kādam būs ceļojums uz pasakainu, kādam citam uz reālu pasauli, bet pati Evija kā starpniece mēģina šīs savstarpēji disonējošās pasaules samierināt.
Viņa pati raksta dziesmu stāstus, kur ar romantisma laikam raksturīgās tēlainas, simboliskās valodas palīdzību pauž bailes, skumjas, ilgas un ticību cilvēciskajam kā, piemēram, dziesmās “Sirdsbūt” un “Dūju spārni”. Romantiski un naivi, taču joprojām šīs ilgas ir daļa no mums. Viena albuma dziesma ir ar Eduarda Veidenbauma “mūžīgā, laikiem pāris stāvošā” dzejoļa “Ej un dzenies” vārdiem, kur mūziķes balss ieskanas kritiskākās nokrāsās.
Albumu noslēdz “Par sašaurināšanos” – dziesma, kas radīta deju grīdai. Jautāju Evijai, vai viņa ir domājusi par dīdžejošanu? “Esmu domājusi, ka varētu būt ļoti interesanti Rīgā padzīvot naktsdzīvi un spēlēt tiešām deju mūziku 2–3 stundu garumā. Varētu piesaistīt arī citus interesantus māksliniekus, kuri pāri bītiem (atšķirīgas ritmu sistēmas kopums – A. L.) improvizētu, bet varu uzstāties arī viena.
Es droši vien spēlētu dažādus bītus, kas ik pa laikam mainītos. Kad es aizeju uz dejošanas pasākumiem, man ļoti patīk, kad mainās temps. Ja ilgāku laiku temps nemainās, man ātri kļūst garlaicīgi. Tas pats attiecas arī uz mūziku. It kā nospiest pogu un atskaņot iepriekš sagatavotu pavadījumu un dziedāt būtu vieglāk, bet šādi pazūd spēlēšanas moments, kas man mūzikā ir ļoti svarīgs,” atklāj Evija Vēbere.
