Nabarīts

81. Smagais Rīts ar muzikālo specvienību Effekts

Nabarīts

All Day Long trīs simti četrdesmit otrais

Gana aktuāli! Latviešu komponists un mūziķis Jēkabs Nīmanis

Par radīšanas spēli un «saslēdzienu». Saruna ar komponistu Jēkabu Nīmani

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Es mūziku rakstu priekš izpildītājiem. Es nerakstu priekš cilvēkiem, kas klausīsies, es nerakstu priekš Kultūras ministrijas. Ja viņi [izpildītāji] sapratīs mani, tad ir cerība, ka tālāk arī viss notiks. Pie manis atnāks dievišķā enerģija, ka esmu saprasts. Ja tas process ir iedarbināts pareizi, tas ir pieaugošs un augšup ejošs," saka Jēkabs Nīmanis – daudzkārtējs "Spēlmaņu nakts" balvas ieguvējs, latviešu komponists un mūziķis, kurš vairāk pamanāms kā teātra un kino mūzikas autors, pasniedzējs, students, arī režisors un "Jakob Noiman Festival Band" vadītājs.

Rihards Zelezņevs: Tu atpūties arī kādreiz?

Jēkabs Nīmanis: Pa ceļam.

Rihards Zelezņevs: Tu tik daudz ko dari. Kā to visu var paspēt?

Jēkabs Nīmanis: Pats dažreiz brīnos. Patiesībā, to pieredzi, ko tu uzkrāj ar gadiem... Jāizvēlas mērogu, kurā strādāt. Un mēģināt neapsolīt to, ko nevar izdarīt. Pagaidām neviens projekts nav apstājies no tā, ka es kaut ko nepaspēju laikā. Turos vēl kādā līmenī.

Rihards Zelezņevs: Gadās kādi projekti paralēli?

Jēkabs Nīmanis: Pārsvarā.

Rihards Zelezņevs: Arī tādi, kuriem izdošanas laiks ir vienā dienā?

Jēkabs Nīmanis: Jā. Man vienlaicīgi Biedrības nama zelta zālē un Lielajā Ģildē bija pirmatskaņojumi gandrīz vienā laikā, un es skrēju, lai varētu paklanīties un noklausīties, un saņemt puķes. Tas bija sportiski!

Rihards Zelezņevs: Kādi projekti tev tagad ir aktuāli?

Jēkabs Nīmanis:

Skaistākais projekts, ko es tagad mēģinu darīt iekšēji sevī, ir – nedomāt uz priekšu.

Viss tas pandēmijas laiks un pēdējais pusotrs gads ir bijis tāds, ka es domāju, kā man organizēt savu dzīvi tā, lai to izdarītu, paspētu pēc iespējas labāk. Dzīvoju visu laiku pastāvīgā kontaktā ar uzdevumu vielām, un ej gulēt, mosties, komponē un zvani, skrien, risini. Man bija pirmatskaņojums operai Liepājā, un kopš tā laika es mēģinu izvairīties no tā, ko sauc "kas tagad būs?".

Principā mani šobrīd visvairāk interesē pedagoģija – es kā pedagogs un es kā students – attiecības, kur es vienlaicīgi mēģinu izvērtēt savu devumu šajā laukumā kā pedagogs.

Man ir krāšņa, daudzveidīga, skaista pieredze. Pedagogs ir ļoti radoša profesija, kura ir visu laiku jāslīpē un jāmācās no citiem, jābūt atvērtam pret to, ka programma jāuzlabo un jāmaina. Tāpat kā pret katru skolnieku, bērnu, studentu ir jāattiecas individuāli. Tas prasa pastāvīgu pieslēgumu. Šobrīd es mēģinu no abām pusēm šo pieslēgumu slīpēt.

Ernests Hvostojovs: Ne tikai mācīt, bet arī mācīties.

Viesturs Zandersons: Mācīties mācīt.

Ernests Hvostojovs: Interesē tava pieeja, kā tu raksti mūziku. Ar ko tu sāc?

Jēkabs Nīmanis: Vienkāršs jautājums, sarežģīta atbilde.

Galvenais ir, manuprāt, tāds iekšējais uzdevums, neiet komforta zonā, lai nesāktu sevi reproducēt.

Tajā brīdī ieslēgsies tas, ka esi fabrikas amatnieks un izpildi iepriekšparedzamu funkciju, kas ne tev pašam ir interesanti radīt – nav azarts, ne kādam no malas to vērot. Lai gan kādu laiku tas var strādāt, jo pasūtītājs saņem to, ko viņš grib. Tajā brīdī no vienas puses tu saproti, ka vari to izdarīt, bet jēga tam darbam ir tikai tad, ja tu riskē. Ja izaicini sevi jaunai tehnikai, jaunam apvārsnim. Viens no vienkāršākajiem veidiem ir manipulēt ar instrumentāciju un pieaicināt dažādus instrumentālistus. Vienlaicīgi es tajā procesā izglītojos, un es radu produktu, kas man liekas aizraujošs, tieši kā mācību process.

Viesturs Zandersons: Konstanti jācīnās ar to, lai tu atcerētos sevi izaicināt. Kādi ir tavi paņēmieni, ejot jaunā virzienā?

Jēkabs Nīmanis: Ir viegli ļauties modeļiem, kas ir pārbaudīti un ērti.

Sākumā ir jābūt apjukušam cilvēkam. Tu esi apjucis ar savām idejām, jo tu zini apmēram to virzienu, bet ne rezultātu. Tad sākas meklējumi.

Dažreiz ir interesanti iet uz rezultātu. Spēle ir viens no labākajiem viediem, kā veidot attiecības ar radošo komandu. Spēle tādā lomā, ka mēs izdomājam noteikumus un ir zināma tehnika, bet ir diezgan liela daļa brīvības, improvizācija, un mēs ļaujamies arī nejaušībām, un iespējams ik pa laikam mainām noteikumus. Sākumā tie noteikumi ir definēti, rāmīgi… Es esmu laimīgs, ja man iedod rāmi. Tas ir brīnišķīgi! Labākais, kas var būt, ja kāds tevi ierobežo.

Rihards Zelezņevs: Tu ikdienā patērē mūziku?

Jēkabs Nīmanis: Jā, es klausos. Brīžiem es aizeju nostalģiskā atkritienā atpakaļ, kur es pēkšņi sāku klausīties mūziku, kura man pirms 20 gadiem bija interesanta, un es gribu saprast – kāpēc. Jo es to ieraugu pēkšņi jaunā veidā. Cilvēki lielākoties meklē mūzikā sapratni, mierinājumu, piepildījumu, un tajā brīdī tu paņem klasiku, un tur viss notiek.

Vajag klausīties kaut ko, ko tu nezini, nesaproti, liekas aizdomīgi un dīvaini. Ja tajā brīdī notiek saslēdziens, tad jauda klausīšanai un tas ieguvums ir neskaitāmas reizes lielāks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti