Ar šo koncertu tiks atklāta Dzintaru koncertzāles vasaras sezona, tiesa gan – pagaidām bez publikas. Kā šādos apstākļos jūtas dziedātājs, kurš ieradis uzstāties pasaules lielākajos opernamos? Par šo un citiem jautājumiem – Latvijas Radio saruna ar operdziedoni Aleksandru Antoņenko.
“Esmu vairākkārt uzstājies vienā koncertā ar Raimondu Paulu, bet šis ir tāds pirmais īstais pieskāriens maestro daiļradei. Un uzreiz izaicinājums man pašam! Mēs šeit dzirdam “Pērļu zvejnieka” ciklu bez kora un lielā orķestra, jo ierobežojumu dēļ nevaram atļauties vairāk kā 25 cilvēkus uz skatuves. Tāpēc ir cits pārlikums un līdz ar to – arī cits raksturs šim ciklam,” saka Antoņenko. Tādēļ viņš nemēģinot atkārtot šī cikla pirmā atskaņotāja Jāņa Sproģa, Ingus Pētersona vai kādu aktieru sniegumu šajās tik pazīstamajās dziesmās. “Man personīgi šausmīgi patīk Lindas Leen “Ziemeļblāzmas romances” ieraksts. Un, kad es dziedu, iedomājos – kā to darītu Linda?”
Līdzās “Pērļu zvejniekam” ar Jāņa Petera dzeju un maestro teātra un kino mūzikai Latvijas Radio bigbenda vadītāja Kārļa Vanaga aranžijās koncertā skanēs arī dziesmas ar Jevgeņija Jevtušenko vārdiem no 2010. gada albuma “Dievs dod”, kas tapa Paula un dziedātāja Intara Busuļa sadarbībā. Antoņenko atzīst, ka tieši par šiem skaņdarbiem viņam ir lielākais uztraukums.
“Es nebaidos, ka mani salīdzinās ar Jāni Sproģi vai Ingu Pētersonu, bet par šo man ir bail.
Jo man ir liela pietāte pret to, ko dara Intars Busulis un cik garšīgi viņš to dara! Jo man nav tādas pieredzes kā viņam.
Tā ir pirmā reize, kad daru kaut ko tādu,” atzīst operdziedātājs. Tomēr šādu mūziku viņš izpildot ar lielu prieku.
“Manā daiļradē ir tik maz lirisma, jo esmu varoņtenors, dramatiskais tenors. Man katru dienu uz skatuves ir drāma! Vai nu es kādu nogalinu, vai es pats sevi nogalinu, vai kāds cits mirst, vai mani nogalina...
Tur visu laiku ir drāma, drāma, drāma, drāma! Un šeit – nelielos skaņdarbos, nelielās formās – ir cilvēciski vārdi, pavisam citāda lirika, kurai nemaz nevajag tādu...
Ja mēs dziedam par čukstiem vai skūpstiem, kas notiek pirmo reizi, kāpēc par to ir jākliedz? Čukstot ir jādzied.”
Dzintaru koncertzāles vasaras sezonas atklāšanas koncerts noritēs bez publikas klātbūtnes, to varēs vērot tikai ar LTV1, LR3 “Klasika” un LSM.lv starpniecību. Antoņenko atzīst, ka vēl īsti nespēj pierast pie domas, ka būs jādzied tukšai zālei.
“Publikas trūkums, kad es neredzu sejas pirmajās rindās, vai viņiem patīk vai ne – tas ir ļoti dīvaini,” secina dziedātājs. “Nu, man ir jāiedomājas kaut kāds tēls, kādi paziņas. Cik saprotu, ka būs arī interneta translācija. Tad nu es uzrakstīšu arī draugiem Maskavā, lai paklausās Jevtušenko dzejas dēļ. Tad es zināšu, ka, piemēram, Mihails ar sievu Juļu klausīsies. Nosūtīšu linku uz Romu, kāds no Santa Cecilia paklausās. Uz Vāciju aizsūtīšu, uz Ameriku – mani vecāki Kalifornijā varbūt mani redzēs. Tātad tomēr es zināšu, kam es dziedu! Labi, ka jūs man pajautājāt, jo es visu laiku domāju – kā tas būs, kā tas būs... Un tagad es pats sev atrodu atbildi.”
Antoņenko, kurš līdz pandēmijai aktīvi koncertēja dažādos Eiropas opernamos un uzstāšanos starplaikos dzīvi dalīja starp Rīgu un Vīni, Latvijā atgriezās martā ar pēdējo reisu pirms robežu slēgšanas. Viņš tikko bija nodziedājis ģenerālmēģinājumu Verdi “Otello” iestudējumam Cīrihes operā. Pirmizrāde ārkārtējās situācijas dēļ tā arī nenotika.
“Kā klājas? Sēžu mājās, laistu dārzu... Man ir pilsētas dārzs, tāpēc man agrāk nebija nekādu gurķu vai citu dārzeņu. Tagad aiz neko darīt pirmo reizi tirgū nopirku trīs tomātu stādiņus un ieliku tos starp pujenēm. Uz reņģēm, kā vajag! Pujenes noziedēs, bet tomāti stāvēs, būs skaisti!” smejas dziedātājs. Paralēli dārzkopībai Antoņenko jau ir pilns kalendārs ar dažādiem kamermūzikas koncertiem šajā vasarā tepat, Latvijā.
“Protams, sākumā man uznāca depresija, jo Cīrihes “Otello” iestudējumā bija ieguldīts liels darbs, un “force majeure” apstākļu dēļ nekas netika izmaksāts.
Sākumā bija liels izmisums – kā tālāk lai dzīvo, kur ņemt naudu... Bet es esmu homeopātijas piekritējs, mans psihoterapeits arī, mēs parunājām, es padzēru kaut kādus graudiņus un nomierinājos. Skatos uz to, kas notiek – nu, notiek tā. Bet svarīgs jau ir tas, kas notiek šeit un tagad, nevis pirms divām stundām. Un mēs nezinām, kas būs vēl pēc divām stundām. Tāpēc – par ko uztraukties, ja šeit un tagad joprojām vēl viss ir kārtībā?” spriež Antoņenko.
Pilna intervija klausāma audio ierakstā:
Dzintaru koncertzāles vasaras sezonas atklāšanas koncerts 6. jūnijā – pulksten 21.20 LTV1, LR3 "Klasika" un LSM.lv.
