Par ko sapņo astoņkājis? Saruna ar komponisti Gundegu Šmiti

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Nupat ieguvusi Lielo mūzikas balvu kategorijā “Gada jaundarbs”, komponiste Gundega Šmite no saulainās Grieķijas, kur vada savu dzīvi, uz Latviju šopavasar brauks vēl vairākkārt.

Jau pavisam drīz, 12. martā, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) festivālā “deciBels” skanēs viņas 2005. gadā tapušais darbs stīgu orķestrim un elektronikai “Yellow–Red–Blue”. 19. martā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) pūšaminstrumentu kvintets un Agnese Egliņa atskaņos pirms 13 gadiem uzrakstīto “Trokšņu ielu”, kas vēsta par seno Vecrīgas ieliņu. Bet 16. aprīlī pavisam nebijis sastāvs – kontrabasu orķestris – pirmatskaņos Gundegas Šmites “Sapņojošo astoņkāji”. Šajā sezonā viņa ir LNSO rezidējošā komponiste, un tas sniedz papildu iespējas rakstīt jaunus un atskaņot jau uzrakstītus darbus.

Anete Ašmane: Gundega, jums šajā pavasarī ir vairāki koncerti Latvijā. Vai uz visiem būsiet klāt?

Gundega Šmite: Es būšu uz visiem koncertiem, bet nebūšu Latvijā visu laiku uz vietas, jo pāris dienas nedēļā kā mūzikas pedagogs strādāju starptautiskā skolā Grieķijā, Salonikos, kur cenšos iedvesmot visjaunāko paaudzi mīlēt klasisko mūziku un komponēt.

Šis jums ir aktīvs laiks.

Jā, un tas, protams, ir patīkami, jo ir daudz, ko darīt – gan no jauna rakstīt, gan atkal celt gaismā vecākus darbus. Bieži Latvijā notiek tā, ka kolektīvi un atskaņotājmākslinieki interesējas tieši par jaundarbiem, kuri radīti konkrētam notikumam, konkrētam atskaņotāju sastāvam, konkrētam koncertam, kas nereti notiek tikai vienu reizi, ja, piemēram, tas ir orķestra koncerts. Un parasti darbs vienu reizi tiek atskaņots, nereti pēc tam uz ilgu laiku paliekot bibliotēkas plauktos.

Un īstenībā ir labi, ka ir iespēja skaņdarbu izvilkt no šiem plauktiem, jo parasti ir tā, ka pašā skaņdarba iestudēšanas procesā nāk klāt nozīmīgas redakcijas un piezīmes, kas papildina un atsvaidzina partitūru.

Tās nemaz bez šī iestudēšanas procesa nenāktu prātā un neienāktu partitūrā. Bet parasti, īpaši orķestra mūzikā, tā loģistika ir diezgan nepielūdzama tādā ziņā, ka ir programmas, kas jau ir iecerētas gadu iepriekš. Viss tā kā ripo uz priekšu, karavāna iet uz priekšu, un top jauni darbi, bet vecajiem ir ilgi jāgaida, līdz tie tiek atkal atskaņoti.

Festivālā “deciBels” būs viens gadījums, kad vecāks darbs, kas ir rakstīts pirms piecpadsmit gadiem stīgu orķestrim un elektronikai, tiks izvilkts gaismā. Toreiz es šo skaņdarbu rakstīju orķestrim, kas tagad jau vairs neeksistē – “Rīgas kamermūziķiem”, un tas bija Normunds Šnē, kurš iniciēja jaundarba radīšanu.

Tā bija jūsu ideja atkal atskaņot tieši šo darbu, vai to atrada un izvēlējās diriģents?

Laikam bija tā, ka Guntis Kuzma sadarbībā ar manu vīra kungu, grieķu komponistu Dimitri Maronidi vienojās sadarbībai klarnetes koncertam ar stīgu orķestri un elektroniku. Tas būs jaundarbs, kas skanēs šajā 12. marta koncertā. Sarakstē ar Rolandu Kronlaku, kas ir šī festivāla mākslinieciskais vadītājs, mēs nonācām līdz idejai, ka varētu atkal atskaņot manu veco darbu stīgu orķestrim un elektronikai un ka šie divi skaņdarbi – jaundarbs un mans “vecdarbs” – varētu skanēt līdzās studentu jaundarbiem. Un koncerts, kas parasti saucās “Meistars un mācekļi”, šoreiz būs “Meistari un mācekļi”.

LNSO kontrabasu orķestra koncertā būs gan jūsu, gan jūsu vīra jaundarbs. Un tā bija arī “Alter-a-Shock” koncertā. Vai tas tā sāk attīstīties, ka jūs atskaņo pārī? Vai tikai Latvijā tas tā sakritis pēdējā laikā?

Pēdējā laikā tas tā vairāk sakritis Latvijā. Tas ir noticis arī Grieķijā, bet mēs paši esam savā starpā runājuši, ka varbūt tas nav vienmēr labākais scenārijs, jo precēta pāra dzīvē, kur abi ir vienas un tās pašas profesijas pārstāvji, var rasties neizbēgama konkurence. Un kādreiz var tā būt, ka vienā un tajā pašā koncertā vienam no mums skaņdarbs ir vairāk izdevis un novērtēts nekā otram, to nekad nevar prognozēt.

Ja mēs vienmēr pārī nāktu klajā ar saviem jaundarbiem, ar laiku tas varētu konkurences sajūtu pastiprināt un pat attīstīt kādas personiskas negācijas.

Bet, protams, ir forši, ka ir šādi koncerti, jo tu tad ar savu tuvāko cilvēku dalies visā gatavošanās procesā, radošajā reibumā, kā tie skaņdarbi tiek rakstīti. Mēs pārrunājam arī detaļas, uzklausām viens otru, iesakām kādus risinājumus, lai gan es domāju, ka mēs esam pietiekami dažādi kā komponisti.

Kāds ir process, kad jūs abi radāt – vienlaicīgi strādājat dažādās istabās?

Dažādās istabās noteikti. Dimitris parasti saka: “Tad, kad tu mājās strādā, tad es labāk braucu prom. Radošā ādere pietiek tikai vienam!” (smejas) Kā universitātes mācībspēkam viņam ir sava studija, darba istaba. Es strādāju mājās, un viņš strādā tur.

Es domāju, ka jebkurā gadījumā māksliniekam, vai tas ir komponists, vizuālās mākslas pārstāvis vai dzejnieks, ir svarīgi saglabāt balansu starp pārliecību, kas ir izveidojusies pieredzes ceļā, kas var skanēt, kas var neskanēt, kas strādās, kas ne, un no otras puses – lai ir arī māksliniecisks izaicinājums, ka tu pārkāp kaut kādai savai drošības zonai. Ka tu ar katru darbu sevi drusciņ izaicini, un tu nezini, vai tur kaut kas saslēgsies vai nesaslēgsies. Man liekas, ka tā ir mākslas likumsakarīga sastāvdaļa. Gan man, gan Dimitrim šī nedrošības sajūta ir, un mēs savas dilemmas pārrunājam. Jāsaka gan, ka mums atšķiras viedokļi par kaut kādām niansēm, bet tas ir tikai interesanti. Tas arī norūda katra savstarpējo pārliecību.

Radošā diskusija, kas mājās notiek, tur to radošo oglīti kvēlojošāku. Tur arī šķiļas tās radošās idejas, diskusijas, kas nāk par labu mums abiem.

Jūs šajā sezonā esat LNSO rezidējošā komponiste. Ko šāds statuss, šāda iespēja dod komponistam? Vai tas ir vajadzīgs? Varbūt tas ir tikai tāds nosaukums?

Ko tas komponistam dod – tas dod iespēju komponēt orķestrim, kas ir mūsu rezidences sadarbības pamatā. Esmu domājusi, ka šāda iespēja komponistam ir pielīdzināma situācijai, kad gleznotājam tiek uzdāvināta milzīga un izsmalcināta krāsu kolekcija. Ņem un glezno! Orķestris savās iespējās ir šāda milzīga krāsu palete, kas dod tik daudz iespēju. Šīs jaunās iespējas manā gadījumā ir rezultējušās divos jaundarbos – “Rītausmas dieve Ēosa”, kas tika pirmatskaņots sezonas atklāšanā, un tagad aprīlī gaidāms ir skaņdarbs kontrabasu orķestrim. Līdzās jaundarbiem šī gada sezonas programmā iekļauti arī divu iepriekš tapušu opusu atskaņojumi jaunā redakcijā. Mans akordeona koncerts jau tika otrreiz atskaņots decembrī, bet tagad gaidāma “Trokšņu iela”.

 Vai vienmēr, paskatoties uz iepriekš tapušiem darbiem, nepieciešams ar mūsdienu skatu, ar šodienas acīm kaut ko papildināt vai mainīt?

Radikāli mainīt noteikti nē, bet drīzāk uzspodrināt to, kā ir pietrūcis tajā pirmajā versijā. Es esmu pietiekami paškritiska, jūtu, ka no kompozicionālā viedokļa kaut kādas detaļas varētu būt labāk izstrādātas, un to es arī mēģināju sasniegt jaunajās redakcijās. Šis otrais atskaņojums arī pamudina visai partitūrai rūpīgi vēlreiz iziet cauri. Tādā ziņā tas ir bijis interesants process – veidot atjaunoto redakciju.

Kāda veida komponiste jūs esat? Strādājat pēdējā brīdī vai ļoti laicīgi sagatavojat notis?

Es strādāju laikus. Radošas panikas brīdis beigās mani varētu pilnīgi nobloķēt, es pat neriskēju ar to.

Domāju, ka neviens izpildītājs nesūdzas, ka es radītu stresu ar skaņdarba iesniegšanas termiņiem.

Man liekas, ka tā ir laba sadarbība ar izpildītāju, ja skaņdarbs ir gatavs vēlākais mēnesi pirms koncerta, jo mūziķim jau arī ir jāsaprot un jāapzinās nošu raksts ne tikai no tīri tehniskā viedokļa, bet arī jāspēj identificēt sevi ar mūziku. Ja ir nokavēti termiņi, ir risks, ka izpildītāja interpretācija bez viņa vainas būs pilnīgi zaļa, un tad tas rezultāts un kopējais ieguldījums nebūs bijis vērts. Tāpēc es vienmēr mēģinu respektēt izpildītāju, un svinīgā partitūras nodošana parasti notiek laikā.

Vienu no jaundarbiem, kas tapis LNSO rezidencē, jau esam dzirdējuši, bet otrs vēl ir priekšā. Kas tas būs par darbu?

Es tieši šodien aizdomājos par to, ko tas nozīmē – rakstīt simfoniskajam orķestrim un kontrabasu orķestrim. Kas saistās ar simfonisko orķestri – pats par sevi tas ir uzbūvēts tā, ka skaņa, kas nāk, ir maksimāli balansēta. Orķestrī kā struktūrā ir iedēstīta absolūta skanējuma harmonija un to ir tikai jāprot izmantot. Simfoniskajam orķestrim ir tapuši tik neskaitāmi daudz izcilu opusu, un kaut kādā ziņā, rakstot šādam sastāvam, tu kā komponists pat jūti tādu vēsturisko nastu. Savukārt kontrabasu orķestris ir kaut kas tāds pilnīgi unikāls – ja godīgi, es neesmu atradusi nevienu skaņdarbu, kas ir rakstīts kontrabasu orķestrim kā oriģinālmūzika, nevis aranžējums. Tur ir izaicinājums domāt, kā šī kontrabasa skaņa var būt pietiekami daudzveidīga, jo ir stereotipiskais viedoklis par kontrabasu kā zemo instrumentu, kas kā tāda liela kamene zum. Bet kontrabass var spēlēt tikpat augstu, kā var dziedāt koloratūrsoprāns. Un šis reģistrs vai paplašinātās iespējas nav tik daudz apzinātas un ietvertas kontrabasa rakstībā. Solo rakstībā, protams, jā, ir Lučāno Berio “Sekvence”, kur ir fantastiskas lietas, ko kontrabass var darīt, bet kontrabasu orķestris ir pilnīgi oriģināls sastāvs, kam atkal nav šīs vēsturiskās nastas.

Tādā ziņā ir azarts, ka var kaut ko unikālu, interesantu no šī sastāv izveidot.

Nosaukums darbam ir “Sapņojošais astoņkājis” (smejas). Nezinu, kā man radās asociācija starp astoņiem taustekļiem un kontrabasu orķestri. Orķestris tiks sadalīts divās grupās – viena grupa būs astoņkāja centrālā nervu sistēma, pārējie lielākā puslokā būs šie taustekļi. Tas būs fantāzijas tipa skaņdarbs, nevis reāls astoņkāja atveidojums. Iespaidojos no video, kur ir redzams aizmidzis astoņkājis, un viņam visu laiku mainās krāsas un ādas faktūra. Zinātnieki uzskata, ka viņš sapnī redz, kā pārvietojas, tāpēc viņam veidojas identificēšanās ar vidi. Mani tas iedvesmoja, tāpēc mūzikā būs gan ceļošana pa skaistiem koraļļu rifiem, gan ieniršana jūras dzīlēs, gan astoņkāja saplūšana ar adatainiem jūras akmeņiem.

Kādam sastāvam rakstot jūs jūtaties visērtāk? Plašam orķestrim, kamermūzikā?

Visu savu līdzšinējo radošo mūžu esmu par sevi domājusi kā par kamermūzikas komponisti.  Vienmēr labi jūtos mūzikā diviem, trim atskaņotājiem. Mani vienmēr arī saistījusi cilvēka balss – kormūzika, vokālā kamermūzika, bet šie pēdējie gadi ir nesuši iespējas rakstīt orķestrim. Man arī ir bijusi ļoti laba sadarbība ar pūtēju orķestri “Rīga”. Tagad es esmu izmēģinājusi rakstīt dažādu orķestru veidiem – pūtēju orķestrim, stīgu orķestrim, simfoniskajam orķestrim, tagad arī kontrabasu orķestrim.

Tas sāk iepatikties?

Jā, es tajā zonā sāku justies arvien ērtāk. Es atceros, kad rakstīju akordeonam ar orķestri, es brīžam, apzinoties visu lielo skanējumu, pat apstājos rakstīt. Man likās, ka tas ir man kaut kā neorganiski tik skaļi izteikties – kaut ko es uzrakstu, un man liekas, ka es nespēju ar to identificēties, ar to skaļo, krāšņo skanējumu. Tagad es jūtu, ka esmu pieradusi pie tā, un tas ir paplašinājis manu radošo izteiksmi, un jau tagad varu teikt, ka diezgan organiski jūtos, rakstot simfonisko mūziku.

Sanāk atklāt kaut jaunas šķautnes sevī?

Tieši tā. Lai gan jāteic, ka pirms šiem izaicinājumiem man nebija tāda sapņa, ka es gatavojos rakstīt simfonisko mūziku, ka tas ir tas augstākais, ko komponists var radīt.

Tā nebija, bet nāca iniciatīva no Komponistu savienības uzrakstīt akordeona koncertu. Es esmu diezgan avantūriska tādā ziņā. Domāju – kāpēc ne!? Bija runa par koncertu, un es izdomāju, ka tas būs koncerts akordeonam ar simfonisko orķestri.

Komponistu pasaule vēsturiski vienmēr bijusi vīriešu pasaule. Vai šodien, kad pasaulē daudz runā par vienlīdzību un līdztiesību, arī komponistu pasaule mainās? Vai jums kā sievietei ir gadījies ar to saskarties?

Ja mēs skatāmies vēsturē, tad runājam tikai par lielajiem komponistiem vīriešiem. Protams, mēs zinām, ka bija arī Klāra Vīka un dažas citas komponistes. Bet ļoti maz sieviešu radītas mūzikas ir permanenti palicis repertuārā. Ļoti iespējams arī tāpēc, ka tīri no sabiedrības iekārtas viedokļa sievietēm nebija iespēju komponēt, un viņu daiļrade netika veicināta. Jāsaka gan, ka mūsu laikā, jau sākot no Kaijas Sāriaho daiļrades pagājušā gadsimta 80. gados, tas stereotips, ka tikai vīrietis ir komponists, ir jau sācis izšķīst. Ja godīgi, es pati neesmu no tāda aizsprieduma cietusi vai jutusies diskriminēta.

Bet, protams, ja mēs skatāmies festivālu programmās pasaules mērogā, tad vīriešu dominante ir joprojām redzama.

Kopš Sāriaho sākuma 80. gados gan ir tikai nepilni piecdesmit gadi pagājuši.

Es lasīju interviju ar viņu tieši par to, ka tad, kad viņa mācījās Helsinkos, viņa reiz spēlēja savu skaņdarbu un, kad viņa gājusi uz skatuves, tad kāds viņai prasīja, kam viņa šķirs lapas… Bet viņas gadījumā tas bija īpaši, kā teikt maskulīni, ka viņa aizbrauca uz IRCAM, kas ir skaņas izpētes institūts. It kā ļoti vīrišķīgi, viņa nebaidījās no datoriem, no daudz eksaktākām pieejām mūzikai. Tagad viņas pēdējo divdesmit gadu mūzika, šī gadsimta mūzika ir tāda daudz sievišķīgāka, postimpresionistiskāka. Noteikti ir tā, ka šīm celmlauzēm bijis jāapēd savs puds sāls aizspriedumu dēļ.

Latviešu mūzikā tā ir bijusi Maija Einfelde, kas kā sieviete komponiste tika ilgus gadus tika diskriminēta, netika ņemta nopietni.

Es domāju, ka viņas stāsts ir tiešām tāds skaudrs un sāpīgs. Mana paaudzei un pēc manis tagad nākošai paaudzei šis ceļš jau ir izlauzts un viegls.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti