Pārmijas

Uz Starptautisko Baha kamermūzikas festivālu aicina Aina Kalnciema

Pārmijas

Diriģents Pēteris Vaickovskis: Man patīk caur savu balsi būt klātesošam

Paņemt klausītāju aiz rokas. Komponists Krists Auznieks un ģitāras virtuoze Dži Dži

Paņemt klausītāju pie rokas. Saruna ar komponistu Kristu Auznieku un ģitāras virtuozi Dži Dži

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

3. decembrī Lielajā ģildē un 4. decembrī Latgales vēstniecībā "Gors" kopā ar kamerorķestri "Sinfonietta Rīga" Normunda Šnē vadībā komponista Krista Auznieka jaundarbu "Apvārsnis kamolā" atskaņos Amerikas koncertmākslinieku ģildes konkursa laureāte, virtuozā un kritiķu slavētā korejiešu izcelsmes ģitāriste Dži Dži (Ji Ji).

Līdzās Krista Auznieka jaundarbam šajā programmā skanēs arī dižā vācu klasiķa Ludviga van Bēthovena Latvijā reti atskaņotās "Lielās fūgas" pārlikums stīgu orķestrim un Pētera Vaska vitāli enerģiskais opuss "Musica Appasionata". 

Inta Zēgnere: Kā jūs abi satikāties?

Dži Dži: Kopā mācījāmies Jeila Universitātē un nedaudz arī sadarbojāmies – atceros, ka piedalījos Krista kamermūzikas darba atskaņojumā. Un atceros arī, cik ļoti viņa mūzika mani pārsteidza un saviļņoja. Kopš tā laika mēs sadarbojamies. Es arī esmu pirmatskaņojusi un ieskaņojusi viņa solo darbu "Cor". Tā ir lieliska iespēja sadarboties ar Kristu. Viņš mani uzaicināja piedalīties arī šajā koncertā.

Krists Auznieks: Jā, mēs satikāmies pirms sešiem septiņiem gadiem Jeila Unversitātē, un Dži Dži ir viena no tām māksliniecēm, kuru es varu uzskatīt par ideālu klasisko mūziķi, kura spēlē ne tikai klasisko repertuāru, bet tic arī mūsdienu mūzikas spēkam – nevaru sacīt, ka šī vēlme piemīt katram māksliniekam.

Dži Dži uzkata, ka šodien rakstītie skaņdarbi ir nozīmīgi un svarīgi, jo tādā veidā mēs saglabājam mūziku dzīvu. Viņai piemīt apbrīnojamas mākslinieciskās spējas, kas atklājušās dažādos apstākļos un notikumos.

Viņa zina, kā ir strādāt kopā ar komponistiem. Kad uzrakstīju darbu "Cor" solo ģitārai un elektronikai, Dži Dži to atskaņoja ļoti daudzos koncertos – esmu pārliecināts, ka neviens cits no maniem darbiem nav atskaņots tik daudzas reizes kā šis! Nenosaukšu precīzu atskaņojumu skaitu, bet varētu būt, ka tas piedzīvojis vairāk nekā 50 atskaņojumus Amerikas Savienotajās Valstīs. Dži Dži pazīst manu mūziku tik labi, un mums bijusi tik laba sadarbība... Tāpēc –

kad Normunds Šnē mani uzaicināja rakstīt koncertu ģitārai, es tiešām nodomāju, ka Dži Dži būtu vislabākā ģitāriste, kas to varētu atskaņot. Piezvanīju viņai un sacīju – hei, vai tevi tas interesē? Bet tas ir Latvijā, tas ir tālu... Bet viņa bija priecīga un piekrita.

Dži Dži: Jā, bet mums šeit jāpiemin, ka darba pirmatskaņojums bija paredzēts jau 2020. gada martā. Atceros, ka divas dienas pirms izlidošanas zvanīju Kristam un vaicāju – vai tiešām tu domā, ka viss notiks? Jo sākās ceļošanas ierobežojumi. Bet Krists sacīja, ka viņš gatavojas braukt. Un jau dienu vēlāk viss tika aizvērts un nebija vairs iespējami ceļojumi starp Ameriku un Eiropu.

Krists Auznieks: Tāpēc tas ir gandrīz kā brīnums, jo šis koncerts tika pārcelts veselas divas reizes un [arī tagad] līdz pat pēdējai nedēļai mēs gaidījām, ka atskanēs telefona zvans un kāds paziņos – viss ir atcelts...

Bet šoreiz tā nav, un jūs esat šeit. Dži Dži, kad jūs ieradāties Rīgā – kādi bija jūsu pirmie iespaidi?

Dži Dži: Šeit ir tik skaista arhitektūra, mājas…

Savulaik dzīvoju Seulā, tagad – Amerikas Savienotajās Valstīs, tāpēc tas, kas saistīts ar Eiropu, man tiešām ir šoks. Ar Kristu pastaigājāmies pa Rīgu, un man visu laiku bija jāsaka – paskaties uz šīm mājām, kāda tām ir pamatīga vēsture! Un visapkārt tik daudz sniega…

Es šobrīd dzīvoju visai tuksnešainā apvidū, kur nav daudz iespēju pieredzēt sniegu.

Bet ideja par ģitārkoncertu – kā tā radās? Un no kurienes izauga nosaukums "Apvārsnis kamolā"? Ir jābūt kādai ļoti pamatīgai idejai, no kuras pasmelties.

Krists Auznieks: Pirmkārt, nosaukumā mums ir "apvārsnis", nevis "horizonts" – tātad ar latvisko izcelsmi. Otrkārt, ar kamolu izteikti visi mīti par kamolā tinējām, bezgalīgo iešanu pretī apvārsnim. Ideja ir tāda, ka, pirmkārt, ja paskatāmies uz ģitāru, redzam stīgas, kuras ir horizontālā vai vertikālā līmenī – un tam ir kaut kas kopīgs ar horizontu. Tāda gala līnija. Bet ir vēl vairāki avoti. Inga Ābele un Edvīns Raups sensenos laikos rakstīja libretu manai pirmajai operai "Saules vējš", un viņiem bija ideja par mezglu – ka laiks ir sasiets mezglā un tā ir kā cilvēka apziņa. Kamolā iesietais mezgls, kur rodas cilvēks. Kaut kas līdzīgs ir arī šeit. Paralēli lasīju Hansa Georga Gadamera darbu "Patiesība un metode", kur arī viņš cilvēku visu laiku ieliek kontekstā. Jebko, ko mēs skatāmies, vispirms analizējam kontekstā – lai saprastu, kas tad īsti tas ir. Līdzīgi šis kamols un apvārsnis kamolā –

mēs it kā paņemam un satinam apvārsni vienā kamolā, un tā ir tā mūsu apziņa: no kurienes mēs nākam, mūsu pagātne un mūsu nākotne. Kad piedzimstam, mēs neesam tukša lapa, mēs neesam iemesti vietā, kur jāsāk no nulles: mums vienmēr ir vēsture – mūsu vecāku vēsture, gēni, asinis, klimats.

Šo visu sasienot, tas ir tas, kas tu esi, no kurienes tu esi radies. Un tas viss ir iesiets vienā mezglā... Es līdzīgi to redzu, kad spēlēju ģitāru, – tad šī vizuālā apvāršņa daļa, tiklīdz tajā tiek strinkšķināts akords vai melodija, šī skaņa, ģitāra, vizuālais – taisnā līnija – satinas kamolā pati ar sevi. Protams, ir orķestris, kas visu laiku atbalso to, ko dara ģitāra. Un arī tas ir kā lielais konteksts mazajam cilvēkam, kurš esi tu pats.

Krist, tu esi sacījis, ka apvārsnis – tas vienlaikus ir vienkārši, jo tā ir līnija, bet tas ir arī sarežģīti, jo tā ir satikšanās starp divām pasaulēm. Tad kāda ir šī ģitāras un orķestra pasaule? Dži Dži, kā jūs apzināties savu lomu šajā opusā? Vai arī – kā Krists ir sadalījis šīs lomas starp ģitāru un orķestri?

Dži Dži: Tas patiešām ir interesanti – man ir tādi posmi, kuros jāatklāj liela virtuozitāte, tad, protams, ir daudz dialogu ar orķestri – tā ir brīnišķīga sadarbība. Un tas tiešām ir apbrīnojami, kā Krists izprot solista lomu! To visu piedzīvot ir brīnišķīgi. Darba noslēgumā es kļūstu par daļu no orķestra, it kā orķestra pārņemta. Šajā darbā piedzīvoju visas iespējamās dimensijas.

Tātad Krists ir izdarījis visu, lai atklātu ģitāras iespējas?

Dži Dži: Jā. Ir posmi ar brīnišķīgiem akordiem, bet ir arī nepieciešama ļoti augsta meistarība – jo ir daudz arpēdžiju, daudz nošu. Krists runā par horizontu – un tas attiecas arī uz manu ģitāru un stīgām, manas rokas nemitīgo kustību augšup un lejup, it kā atklājot nezināmus pavedienus un ceļus, ko spēj veikt ģitāra.

Krist, vai savā darbā esi saglabājis kaut ko no klasiskā koncerta tradīcijas?

Krists Auznieks: Man patīk viendaļīgi darbi – negribu skaņdarbu sadalīt daļās. Domāju, ka tas mums ļauj ieiet mūzika dziļāk. Protams, ar to es negribu sacīt, ka Bēthovena vai Brāmsa mūzikā man pietrūktu dziļuma, bet

manā mūzikā tas, kas man ir nepieciešams – es gribu paņemt klausītāju pie rokas un ļaut viņam nokļūt kādā vietā, sagatavot viņu, lai viņš tur varētu nokļūt.

Tas ir nedaudz līdzīgi kā Mocarta "Burvju flautā", kad tev ir jānokļūst citā valstībā vai kā Orfejam, kuram jānonāk pazemē. Un tad, kad esi tur nonācis, tikai tad tu spēj sadzirdēt to, ko es gribu tev pavēstīt. Ir nepieciešams ceļojums. Un Dži Dži šajā gadījumā ir tā, kura paņem klausītāju pie rokas, lai šis ceļojums notiktu – mēs ejam aizvien lielākā un lielākā tumsā.

Patiesībā tas ir tumšs koncerts, es teiktu – man neierasti tumšs. Bet tādā veidā tu nonāc lielos dziļumos, kuros tev sāk atklāties [dažādas interesantas] lietas.

Tieši tāpēc negribu skaņdarbu sadalīt daļās, jo, tiklīdz tu kaut kur apstājies, tev jāsāk viss no jauna. Bet šis darbs ir viengabalains – tajā nav apstāju, nav rezerves izejas. Ar mirkli, kad tu esi tajā iegājis, tu esi iekšā, un tas ir bailīgi…

Vai tiešām tas ir biedējošs līdz pat beigām?!

Dži Dži: Nē, tas ir brīnišķīgs... Tajā visam ir sava nozīme un jēga, šis darbs ved uz katarsi.

Krists Auznieks: Jā, es arī domāju, ka

ir pietiekoši daudz brīžu, kuros izjust atvieglojumu un arī saprast, ka vietas, kuras līdz šim tu esi uzskatījis par biedējošām, patiesībā tādas nemaz nav, bet ir pat visai jaukas. Un gluži otrādi – lietas, pie kurām esi pieradis, var izrādīties atsvešinošas.

Jā, te ir daudz saspēles starp tālumu un tuvumu, vai arī kā horizontā, virs kura ir gaisma, kamēr spīd saule, bet tad, kad tā noriet, iestājas tumsa. Šī saspēle starp tumsu un gaismu ir raksturīga arī Pētera Vaska mūzikai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti