Savukārt 11. novembrī Lielajā ģildē, bet 12. novembrī Latgales vēstniecībā "Gors" Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris tā Goda diriģenta Vasilija Sinaiska vadībā atskaņos Dzenīša opusu "Prelūdija. Gaisma". "Satiekoties mūsu pirmajā mēģinājumā, Vasilijam Sinaiskim teicu, ka man jābūt viņam pateicīgam par to, ka vispār pievērsos mūzikai, jo manas dzīves pirmie simfoniskie koncerti, uz kuriem ar mammu gāju bērnībā, bija tieši ar Vasiliju Sinaiski pie diriģenta pults. Nepagāja ne četrdesmit gadi, kad meistars diriģē manu darbu," saka komponists.
Liene Jakovļeva: Festivāla "Arēna" noslēgumā skanēs tavs jaundarbs ar diezgan biedējošu nosaukumu "Mēra dziesmas". Vai tas patiesi būs biedējoši, vai tomēr es tagad mazliet koķetēju?
Andris Dzenītis: Aicinot cilvēkus uz koncertu, ir riskanti teikt, ka kaut kas būs biedējoši. (smejas) Noteikti nē. Apmēram jau mēs varam saprast, kāpēc šāda tematika un kāpēc šāda izvēle. Šādu ciklu gribēju rakstīt jau drusciņ agrāk, pašā pandēmijas sākumā, un toreiz iecere bija rakstīt pavisam citam sastāvam, pavisam citiem izpildītājiem, taču tā nekādi nevarēja realizēties. Un tad pie vienas izdevības ideja pārceļoja uz šādu versiju – baritona balsij un sitaminstrumentiem. Ne tik daudz biedējoši, cik salīdzinoši: runa, protams, ir par pandēmiju, šajā gadījumā – lielākiem masveidīgiem satricinājumiem, kas cilvēci piemeklējuši visos laikos.
Meklējot dzeju, izolācijas laikā nejauši uzdūros itāļu renesanses autoru brīnišķīgajai dzejai, kas radusies tieši tajos brīžos, kad Itāliju satricinājušas mēra epidēmijas – tas noticis jau vairākas reizes, dažādos laikos.
Un šeit ir runa par dzejniekiem, kas ir dzīvojuši 15. un 16. gadsimtu mijā.
Tātad šovakar skanēs itāļu valoda?
Jā, pat senitāļu valoda. Lai gan Armands Siliņš, būdams operdziedātājs, itāļu valodā ir ielauzījies, te tomēr tā valoda drusciņ atšķiras no mūsdienu itāļu valodas.
"Mēra dziesmas" esi komponējis saviem uzticamajiem domubiedriem mūzikā – baritonam Armandam Siliņam un sitaminstrumentālistam Guntaram Freibergam. Vai Armands Siliņš ir ielauzies savas balss saskaņā ar Guntaru Freibergu? Ko esi devis vai atņēmis Guntaram no sitaminstrumentu arsenāla, lai būtu līdzsvars, kas vajadzīgs, lai viens otru nenomāktu?
Ar Armandu, protams, mums tā sadarbība ir ļoti sena un daudzskaitlīga dažādos darbos, kuros ir vai nu klavieres, vai orķestris. Ar Guntaru sadarbība nav tik sena, bet ir jau diezgan veiksmīga un auglīga. Zinot to, ka koncerta otrajā daļā tiks atskaņotas Ksenaka "Plejādes", likās, ka arī es varētu nokrāmēt visu skatuvi ar dažādiem sitaminstrumentiem un izmantot visu, kas tur atrodas. (smejas) Bet te ir nedaudz simboliska doma gan par sevi ierobežojošajiem, gan tīri konceptuāli saturiski ierobežojošajiem apstākļiem – tāpēc savā darbā izmantoju tikai dažus sitaminstrumentus: mums ir vibrofons, lielās bungas, trīsstūris, četras bundziņas, un tas arī viss.
Nemaz tik pieticīgi neizklausās!
Nu, atceros savu pirmo darbu sitaminstrumentiem, ko rakstīju 18 gadu vecumā un kas tika atskaņots festivālā "Varšavas rudens": aizejot uz pirmo mēģinājumu, biju ļoti pārsteigts, ka visa skatuve ir pārbāzta ar sitaminstrumentiem, bet ir tikai viens mūziķis. Tā ka es to vairs nedaru. (smejas)
Atgriežoties vēl pie dzejas pamata, ko esi racis dziļā senatnē: tā būs trīs dažādu autoru dzeja?
Jā, tās būs trīs atsevišķas daļas, kuru autori ir dzejnieki, kuri itāļu literatūras pazinējiem ir zināmi, taču man tie bija jauni vārdi, kurus nebiju dzirdējis. Ludoviko Ariosto, Džovanni della Kasa un arī Pjetro Bembo – autori, kuri dzīvojuši divu gadsimtu mijā un piedzīvojuši Venēcijas mēra epidēmiju.
Trīs dziesmas ir diezgan kontrastējošas. Man drusciņ bija iekšēja vēlme muzikālo pusi nedaudz pagriezt pretēju teksta saturiskajai pusei, tāpēc bieži vien drūmais saturs ir šķietami gaišā izteiksmē.
Tev šī ir bagāta nedēļa, jo piektdien Rīgā, Lielajā ģildē, bet sestdien Latgales vēstniecībā "Gors" Latvijas Nacionālais simfoniskais ar savu Goda diriģentu Vasiliju Sinaiski pie diriģenta pults atskaņos arī tavu saullēkta ainavu – opusu "Prelūdija. Gaisma". Kā šis darbs nonāca Vasilija Sinaiska redzeslokā?
Šis koncerts ir no pārceltajiem – tam bija jānotiek pagājušogad, kad biju orķestra rezidējošais komponists. Ļoti priecājos, ka koncerts tomēr notiks, jo toreiz biju diezgan sabēdājies, ka apstākļi noklājās tā, ka tas nevarēja izskanēt. Man pašam personīgi šis notikums ir ārkārtīgi būtisks un svarīgs, jo te ir tāda saikne ar manu mūziķa dzīves sākumu. Vakar arī Vasilijam Sinaiskim, satiekoties mūsu pirmajā mēģinājumā, teicu, ka
patiesībā man jābūt viņam pateicīgam par to, ka es vispār pievērsos mūzikai, jo manas dzīves pirmie simfoniskie koncerti, uz kuriem ar mammu gāju bērnībā, bija tieši ar Vasiliju Sinaiski pie diriģenta pults.
Nepagāja ne četrdesmit gadi, kad meistars diriģē manu darbu... Tā ir tāda zināma simboliska satikšanās.
Kāds bijis šī opusa liktenis? Pirmatskaņojums bija ar Karelu Marku Šišonu pirms nu jau vairāk nekā desmit gadiem.
Šis darbs arī lielā mērā palicis Karela Marka Šišona repertuārā. Par to, protams, priecājos. Vairs pat neatceros, kurš orķestris kuru no darbiem ir spēlējis, bet pilnīgi noteikti šo darbu spēlējis arī Beļģijas Nacionālais simfoniskais orķestris, arī Zārbrikenes-Kaizerslauternas Vācu Radio filharmoniskais orķestris. Postlūdiju "Ledus" laikam arī citi orķestri spēlējuši.
Tu minēji pirmo mēģinājumu. Vai Vasilijs Sinaiskis citādi lasa tavu mūziku nekā Karels Marks Šišons?
Vasilijs Sinaiskis lasa ļoti precīzi. Viņš bija ārkārtīgi sagatavojies! Pirmā mēģinājuma stunda aizritēja ļoti organizēti, detalizēti izplānotā kārtībā, un es tiešām redzēju, cik ļoti daudz var izdarīt īsā laikā. Domāju, ka rezultāts būs iespaidīgs – vismaz tik, cik man jau vakar nācās to nojaust. Orķestris šo darbu ir spēlējis, bet šodien tas ir cits orķestris, liela daļa mūziķu jau ir citi, kas to reiz spēlējuši. Ļoti apbrīnoju Vasilija Sinaiska darba metodiku un organizētību – viņš jūt un saprot, kas tur ir domāts, un man nav jāpaskaidro ļoti daudz.
