ĪSUMĀ:
- Darba apstākļi Lielajā ģildē dramatiski – cieš mūziķi, instrumenti un skatītāji.
- Lielās ģildes remonts kļūst par prioritāti, jo no vietas nav izkustējies Nacionālās akustiskās koncertzāles projekts.
- LNSO mēģinās Dailes teātra foajē, ko mūziķi salīdzina ar stikla siltumnīcu.
- Brīvdienās LNSO dosies uz koncertiem Latvijas reģionos.
- Atjaunotā Lielā ģilde neatrisinās visas orķestra vajadzības.
Mūziķi savas darba telpas Lielajā ģildē salīdzina ar "pritonu"
Vakarkleitas un frakas, augstvērtīgs mūziķu sniegums un skatītāju ovācijas pēc mūzikas baudījuma ir pilnīgs pretstats darba apstākļiem, kādos diendienā strādā Latvijas galvenais simfoniskais orķestris. Pēdējo reizi 14. gadsimta kultūrvēsturiskais piemineklis – Lielā ģilde – vērienīgu kapitālo remontu piedzīvoja 1963. gadā. LNSO oboju grupas koncertmeistars Egils Upatnieks uzsver, ka mūziķi nav kaprīzi cilvēki: "Nekādu jau luksusu nevajadzētu, bet vienkārši šie apstākļi ir brīžam diezgan spartiski." Neesošās ventilācijas dēļ vasarās klausītāji dažkārt no koncertiem tiek aizvesti ar ātro palīdzību, cieš arī mūziķi un viņu tūkstošus vērtie instrumenti.
Oboju grupas koncertmeistars stāsta par neseno gadījumu, kad gaisa temperatūru svārstību dēļ saplīsa oboja, kuras remonts izmaksās pāris simtus eiro: "Tā kā mums nav sakarīgas ventilācijas, tad mēs telpas vēdinām ļoti triviālā veidā, atverot logus. Un vienu rītu, kad ārā bija -10 grādi, pēc pārtraukuma atsākot spēlēt, viens instruments saplīsa. Tas ir taisīts no melnkoka, un koks ir dzīvs materiāls un, ja iekšā pūš 37 grādu temperatūru un ārā ir mazāk nekā 17, tad tur nepatikšanas bija sagaidāmas."
Telpu trūkuma dēļ orķestra dalībnieku ir izmitināti visās malās, piemēram, kontrabasistu ģērbtuve un instrumentu glabātuve ir ierīkota trepju telpā. Zem skatuves dēļiem visur nokarājas nenosegtu vadu gadi. "Pirms dažiem gadiem, kad tika nosacīti atjaunotas skatuves gaismas, tad ugunsdzēsības drošības cilvēks tur uzkāpa, zaudēja samaņu un sāka raustīt valodu. Piekritīsiet, te ir diezgan "pritonīgi"", saka Egils Upatnieks.
Lielā ģilde kļūst par prioritāti koncertzāles vietā
Par spartiskajiem mūziķu darba apstākļiem un to, ka Lielajai ģildei akūti nepieciešams remonts, runāts jau sen. Taču prioritāte aizvien bija jauna Nacionālās akustiskās koncertzāles celtniecība. Tomēr 2019. gadā paredzētais Eiropas struktūrfondu finansējums AB dambja stiprināšanai tika pārdalīts citām vajadzībām, tostarp, arī Lielās ģildes glābšanai. Kopējā remonta darbiem atvēlētā summa ir 6,56 miljoni eiro, no šīs summas 5,6 miljoni ir Eiropas struktūrfondu nauda. "Ja mums būtu izdevies pietiekami ātri paredzētajā tempā izkustēties uz priekšu ar koncertzāles projektu, tad šis Lielās ģildes projekts būtu ar zemāku prioritāti," norāda Kultūras ministrijas (KM) valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš, atzīstot, ka mīņāšanās uz vietas ar koncertzāli nav atstājusi izvēli par augstāku prioritāti izvirzīt Lielās ģildes remontu.
Lai arī zināms pēdējā koncerta datums – 26. februāris –, kad orķestris uzstāsies pašreizējā mājvietā, būvdarbu iepirkums vēl nav izsludināts. Uzņēmums SIA "CMB" vēl turpina darbu pie projekta. Būvdarbu projektēšanas darbus plānots pabeigt līdz februāra beigām. Darbus ēkā veic arī arheologi. LNSO tehniskais direktors Aigars Kalniņš iepazīstina ar vietu, kur šobrīd norisinās arheoloģiskā izpēte un kur nākotnē atradīsies lifts: "Kopā ar arheologiem, mantojuma pārvaldes speciālistiem, veicot izpēti, konstatējām, ka dziļāk par pusmetru nevaram rakt, jo tur jau parādās vēsturiskā substance, kurai ir jābūt iekonservētai, ko nedrīkst ne iznīcināt, ne pārvietot." Šajā slānī atrastas flīzes ar zīmējumiem, "kurām, jābūt pieejamam nākotnes arheologiem."
LNSO pagaidu mājvieta Dailes teātris nav ideālais risinājums
Kamēr Lielo ģildi remontēs, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris turpmākos divus gadus mēģinājumus aizvadīs Dailes teātrī. Orķestrim teātrī atvēlēta daļa no otrā stāva vestibila. Jau pērn te ierīkota īpaša akustiskā siena. Dailes teātra direktors Juris Žagars stāsta, ka vienmēr par to sapņojis, ka mūzikas un teātra mākslas varētu savienot tā, lai abas mīt vienviet: "Mēs jau tagad ar [diriģentu] Andri Pogu sākam strādāt pie projektiem, ko mēs kopā varētu darīt. Un mums jau ir dažas ļoti garšīgas, labas idejas. Es ļoti, ļoti ceru, ka mēs varēsim kopā veidot iestudējumus."
Tomēr mūziķi par mēģinājuma telpu pārcelšanu uz Dailes teātri nav sajūsmā. LNSO pirmo vijoļu grupas koncertmeistars Raimonds Ozols apšauba, vai Dailes teātris ir pareizākais risinājums: "Daudz jau nav tās telpas, kur iespējams izmitināt 100 cilvēkus, bet Daile nav tā labākā vieta priekš ansambļa spēles, akustikas, kādā zālē vajadzētu norisināties mēģinājumiem. Šobrīd ir tāds risinājums no vadības puses, mēs darīsim savu darbu." Egils Upatnieks uzskata, ka par orķestra "izaugsmi skaniskā ziņā tur, protams, runāt ir lieki."
Iemēģinot jaunos darba apstākļus, simfoniskā orķestra mūziķi sapratuši, ka bez atvērtām durvīm jaunajā mēģinājuma telpā ir tieši tādi paši apstākļi kā stikla siltumnīcā.
LNSO vadība konkursu par atbilstošām mēģinājuma telpām nerīkoja. Orķestra direktore Indra Lūkina stāsta, ka ir izskatīti vairāki varianti: "No tā brīža, kad bija skaidrs, ka būs remonts Lielajā ģildē, mēs, protams, paši kopā ar tehnisko direktoru, mūsu galveno diriģentu meklējām variantus, kādas varētu būt šīs vietas, jo tur ir diezgan daudzi nosacījumi, kas ir nepieciešami, lai orķestris varētu mēģināt. Vēl papildu telpas ir nepieciešamas arī instrumentu uzglabāšanai, ir svarīgi, kā tai vietai var piebraukt un aizbraukt, jo instrumenti visu laiku būs jātransportē. Bija kādi trīs ļoti nopietni varianti, ko mēs analizējām un skatījām, protams, arī no finansiālā viedokļa. Bija kāds variants, kas mums varbūt šķita ļoti labs, bet tas bija ārkārtīgi dārgs, un visu apstākļu kopums sakrita tā, ka mēs paši izvēlējāmies šo vietu."
LNSO koncertēs reģionos
LNSO jaunā dzīve būs mēģinājumi Dailes teātri, bet koncerti ārpus Rīgas – rokmūziķu cienīgs režīms, atrodoties nemitīgā koncerttūrē. Indra Lūkina neslēpj plānoto koncertdzīves loģistiku: "Mēs braucam vairākos autobusos atkarībā no tā, cik liels ir sastāvs. Ja mēs braucam uz "Goru", tad ir 80 cilvēki un 3 autobusi, ir arī tehniskais transports, kas ved timpānus, kontrabasus utt. Tāda būs mūsu ikdiena jeb iknedēļa." Par spīti neērtībām LNSO direktore priecājas par reģionālo koncertzāļu apmeklētājiem, kuriem tagad būs daudz vairāk iespēju dzirdēt simfoniskos koncertus valsts galvenā orķestra izpildījumā. Paši mūziķi par gaidāmo trubadūra dzīvi ir mazāk noraizējušies nekā par mēģinājumu zāles apstākļiem. "Ir jau pierasts braukt, tas varbūt kādreiz, kad mēs vairāk braucām pa Eiropas koncertzālēm. Kā tikai nav braukts. 90. gadu sākumā tikai ar autobusu vien ceļojām, pat nelidojām," atceras Raimonds Ozols. Vijolnieks atzīst, ka "Latvija, paldies Dievam, nav liela" un mūziķi esot ļoti izturīgi cilvēki.
Lai gan tas, Egila Upatnieka vārdiem sakot, nenozīmē, ka uz gaidāmajiem nemitīgajiem pārbraucieniem mūziķi skatās "ļoti laimīgām acīm."
Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks Uldis Zariņš norāda, ka vienīgā alternatīva šajos apstākļos būtu orķestrim nestrādāt vispār: "Mēs neesam par to priecīgi, ka orķestrim divus gadus nāksies dzīvot uz koferiem. Bet mums svarīgi ir, lai viņi vispār spētu darboties un skaidrs, ka viņiem varbūt jaunie apstākļi Dailes teātrī, šī ceļošana pa koncertzālēm nebūs viegla un vienkārša, bet es ceru, ka orķestris arī to uztver ar izpratni, ka tas zināmais upuris, tas būs to vērts un pēc diviem gadiem viņi varēs tiešām pāriet uz darbu pilnīgi jaunā kvalitātē."
Tikmēr Juris Žagars cer, ka šajā laikā spēs akustiski uzlabot Dailes teātra zāli, lai koncerti varētu notikt arī galvaspilsētā: "Ticu, ka mums izdosies Lielajā zālē iegādāties vai kāds mums iedos elektronisko skaņu aparatūru, lai mēs Lielo zāli varētu pārvērst par absolūti piemērotu akadēmiskās mūzikas atskaņošanai. Tas vienkārši būtu milzu ieguvums. Tas nozīmē, ka tad simfoniskajam orķestrim nākamos divus gadus būtu ne tikai iespēja šeit mēģināt, bet arī ļoti kvalitatīvi koncertēt."
Mūziķiem ir maza ticība šādam lietu pavērsienam, bet patlaban Dailes teātra Lielās zāles akustika ir tāda, ka "mūzika tur mirst".
Nav ticības, ka Lielās ģildes remontam pietiks ar diviem gadiem
Pagaidām tiek lēsts, ka mūziķiem nāksies pieciest neērtības divus gadus, taču vērojot, kā notiek citu kultūrtelpu pārbūves, šis laika nogrieznis, iespējams, ir pārāk optimistisks. Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Boriss Avramecs atzīst, ka par nosprausto laika grafiku ir ļoti skeptisks: "Es ne visai ticu, ka pēc diviem gadiem tur viss atkal notiks. Un no tā izriet, ka īpaši smaga situācija ir ne tikai orķestrim, bet arī klausītājiem."
Strādājot necilvēcīgos apstākļus un gadu desmitiem klausoties solījumus par akustiskās koncertzāles būvniecību, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķu pacietība, šķiet, neizmērojama. 2019. gadā šķita, ka mērs ir pilns un orķestranti rīkoja akciju, kļūstot par ielu muzikantiem. Tas bija kā izmisuma kliedziens, lai protestētu pret zemajām algām un paši vāktu naudu vietai, kur dzīvot viņiem un mūzikai. "Protams, to naudu nevar uzzīmēt un viss kaut ko maksā, bet saprotam arī, ka tur ir ļoti daudz interešu, kas pārklājas," savās pārdomās dalās Egils Upatnieks.
Boriss Avramecs uzskata, ka Kultūras ministrijai vajadzētu redzēt, kāpēc jaunie mūziķi bēg no Latvijas uz ārzemēm: "Ne tikai tāpēc, ka tur atalgojums ir 5–6 reizes augstāks, bet arī tāpēc, ka viņi redz, ka šeit gandrīz nav ko darīt. Nav normālas koncertzāles."
Pēc remonta Lielajā ģildē, visticamāk, nekur nekarāsies nenosegti vadi, būs moderna ventilācijas sistēma, papildu tualetes, taču ēka kvadrātmetru ziņā nemainīsies. "Arī ar visu remontu – lielam simfoniskam orķestrim šī telpa ir kubatūras ziņā par mazu. Un tajā ziņā man ir žēl no diviem aspektiem – mēs īsti nevaram progresēt, spēlējot to repertuāru, kas mums būtu visvairāk piemērots – lielus simfoniskus darbus, un arī dzirdēt viesmāksliniekus – topa orķestrus ar topa solistiem, topa diriģentiem," uzskata Egils Upatnieks.
Tas nozīmē, ka, pat iztērējot 6,5 miljonus, līdz galam nekas netiks atrisināts bez jaunas koncertzāles. Boriss Avramecs aicina uz šo problēmu skatīties plašākā mērogā: "Runa nav tikai par kaprīzēm vai izlutinātiem mūzikas mīļotājiem vai profesionāliem mūziķiem. No mazās Latvijas jau kurā paaudzē nāk pasaules mēroga mūziķi; ja nebūs tādas zāles vēl ilgstoši, augs mūziķi, kuriem kaut kā ļoti būtiska vienkārši trūks."
