Ilga Auguste: Uz Latvijas Nacionālās operas un baleta logo un afišām var izlasīt vārdus "Tiksimies drīz!" Lai šis "drīz" pienāktu iespējami ātrāk, tiek domāts par gaidīšanas laika saturīgām aizpildīšanas iespējām, paliekot operas tuvumā. Bet vai arī ārpus digitālajām aktivitātēm operā notiek kāda rosība?
Egils Siliņš: Rosība notiek! Pirms divām dienām mums bija prezentācija tiešsaistē ar režisoru un scenogrāfu, kuri mūsu operā 2021. gadā iestudēs Rosīni operu "Pelnrušķīte". Ar šiem cilvēkiem esmu strādājis pirms vairākiem gadiem Ķelnē, iestudējot Riharda Štrausa "Arabellu", un man jau tad ļoti patika un uzrunāja viņu estētiskā prizma, estētiskā vide, kas operas skatuvei ir ļoti krāšņa, piesātināta, interesanta – tur visu laiku kaut kas notiek. Domāju, ka mūsu publikai tas varētu būt interesanti. Viņi ļoti savlaicīgi – jau tagad – sagatavojušies šim projektam. Ja parasti mums bija noteikums, ka vēlākais deviņus mēnešus pirms pirmizrādes notiek operas maketa un visas idejas prezentācija, tad šoreiz tas notika jau vairāk nekā 13 mēnešus iepriekš, par ko esam ļoti priecīgi! Arī mūsu tehniskais cehs var būt mierīgs.
Kas vispār šobrīd notiek ar Latvijas Nacionālās operas un baleta māksliniekiem? Kā zināms, ārkārtējās situācijas sākumposmā viņi bija devušies atvaļinājumā, bet tagad pienācis laiks atgriezties.
Balets vingrinās mājās, bet tagad arī tiešsaistē ar galveno baletmeistaru. Pirms dienām desmit operas tehniskā daļa katram baleta māksliniekam uz māju aizveda divus kvadrātmetrus vecās baleta grīdas, jo dejotājiem ir ļoti svarīgi, lai būtu nevis tepiķis vai flīzes, bet tieši specifiskā darba grīda. Līdz ar to, ka mums ir arī ļoti laba 3D tehnika, ko izmanto balets, to tagad varam pielietot arī tiešsaistē, kurai no savām mājām pieslēdzas arī baleta mākslinieki. Baleta pianists spēlē operā, baleta horeogrāfs atrodas baleta zālē, bet visi pārējie mākslinieki darbojas no mājām. Atsaucība ir ļoti liela – visi, protams, bija nocietušies, pašdarbībā mājās vingrinoties, kas nav tas pats, kas viena kārtīga stunda. Tagad tas notiks regulāri, vismaz trīs reizes nedēļā.
Un ko opera var piedāvāt saviem opermāksliniekiem?
Tagad, kad vairāku mēnešu garumā biļešu ieņēmumu nav, mums ļoti jāskatās, kā optimizēt izdevumus: pirmizrādei, kas bija plānota novembra beigās – Verdi operai "Simons Bokanegra" – bija jāmaina visa ideja: paredzētos viesmāksliniekus "uzlikām uz rezervistu soliņa", un izrādi iestudēsim ar saviem solistiem. Arī mūsu nākošajam projektam – Rosīni "Pelnrušķītei" – solistus jau esam apzinājuši: viņi gatavo šo materiālu, un tam nebūt nav obligāti jānotiek operā.
Kas palicis nenospēlēts no šīs sezonas pirmizrādēm?
"Gulbju ezers" praktiski bija gatavs. Tikko zināsim brīdi, kad varam atsākt spēlēt, baletam būs nepieciešams kāds mēnesis, lai būtu īsti labā formā, un tad kādas divas nedēļas – lai sagatavotos pirmizrādei. Tīri reāli domāju, ka tas būs apmēram septembrī.
Pazīšanos izmanto Latvijas labā
Tikko stājāties Operas un baleta direktora amatā, intervijās tika runāts par jūsu nākotnes plāniem un to, ka jūsu darba augļi var sākt ienākties faktiski no nākamās sezonas. Kāds varētu būt pirmais skatāmais auglis?
Pie plānošanas esmu ķēries ļoti sparīgi, un nākošās trīs sezonas lielās līnijās ir saplānotas. Protams, pandēmijas laiks apturējis dažas ieceres, kuras tagad jāpārstrukturē un jāpārbīda. Arī mūsu "Dona Žuana" pirmizrāde, kas bija plānota 20. maijā, pārcelta uz 2021. gada februāri. Manis sastādītā programma ir jau iepriekš minētā Verdi opera "Simons Bokanegra", kas būs novembra beigās, un Rosīni opera "Pelnrušķīte", kas būs 2021. gada maijā. Februārī būs "Dons Žuans", kura komandu sameklēja un nolīga iepriekšējais direktors Zigmars Liepiņš. Ja ārkārtējie apstākļi neieilgs, oktobra sākumā plānots Pučīni "Toskas" izrādes atjaunojums, un tur man izdevies piesaistīt vienu no pašlaik vispieprasītākajām soprānu balsīm Krasimiru Stojanovu. Liels prieks, ka viņa piekrita, turklāt par stipri zemāku samaksu, nekā viņa saņem parasti. Droši vien palīdzēja apstāklis, ka viņa šo lomu vēl nebija dziedājusi, bet ļoti grib nodziedāt, un arī tas, ka esam pazīstami jau gadus divdesmit – kopā sākām dziedāt Vīnē.
Vienam dziesmu vakaram novembra beigās piekritis arī Ginters Groisbeks, ļoti pieprasīts un pazīstams austriešu basbaritons, kuram šovasar bija plānota debija "Nībelunga gredzenā" Baireitas festivālā, kas šovasar atcelts. Arī ar Ginteru esmam pazīstami jau gadiem ilgi, tāpēc varējām sarunāt draudzīgu honorāru un to, ka viņš vispār atbrauc uz Latviju. Tā ka cenšos savu pazīšanos ar kolēģiem izmantot mūsu teātra labā un nekautrējos arī viņiem teikt, ka te nav Minhene, bet gan Latvija – sak’, saprotiet finansiālo situāciju. Protams, pandēmijas dēļ tas ir vēl jo svarīgāk.
Vai esat saņēmis arī atbildes no Elīnas Garančas un Alvja Hermaņa par iespējamo dalību operā?
Elīna Garanča piekritusi koncertam 16. decembrī, Alvis Hermanis apsolīja – kad Jaunais Rīgas teātris būs iegājis izremontētajās telpās un būs pagājis vismaz viens gads, varam cerēt, ka viņš piekristu kādam projektam.
Vīna dārzus vēro video
Kā šajā ierobežojumu laikā mainījušies jūsu paša plāni? Kā zināms, martā jums bija jādzied Bēthovena "Fidelio" jauniestudējumā Londonas Koventgārdenā, jūnijā Diseldorfas operā bija iecerēts "Klīstošais holandietis", bet maijā Vīsbādenē – Oresta loma operā "Elektra".
"Elektra" ir atcelta, Diseldorfā "Holandieša" izrādes it kā atceltas nav, bet neloloju cerības, ka tās notiks. Londonas Koventgārdenā bija paredzēts iestudējums kopā ar Jonasu Kaufmani. No sešām plānotajām izrādēm piecas notika, diemžēl nenotika pēdējā, kuru bija paredzēts translēt uz visas pasaules kinoteātriem. Tomēr jābūt priecīgam, ka piecas notika. Starp citu, pēdējā izrāde notika tieši tad, kad atrados Londonā un tika paziņots, ka slēgs lidostas – bija nedroša sajūta, vai tikšu mājās.
Kuras ir jūsu mājas? Vai tā ir Latvija, vai tomēr Spānija?
Pašreiz, protams, manas mājas ir Latvijā. Diemžēl pandēmija šķīrusi arī mūsu ģimeni – mana sieva atrodas Spānijā, bet pats esmu Latvijā. Bija gan nopirktas biļetes, lai arī viņa varētu atbraukt uz šejieni, bet pietrūka dažu dienu – slēdza arī Rīgas lidostu.
Ko Spānijā dara jūsu vīnogulāji bez jums?
Spānijā šobrīd ir ļoti labvēlīgs laiks dabai un augšanai – jau kādu mēnesi ir ap 20 grādiem, katru otro dienu līst, kas parasti notiek aprīlī. Vīnogām tieši tas ir svarīgi. Videoierakstos esmu redzējis, ko dara mani stādījumi, vīnogulāju lauks un pārējās lietas dārzā. Šodienas digitālā tehnika tomēr ļauj būt ciešākā kontaktā.
Bet kā tas ir – tādam zaļo pirkstiņu īpašniekam, kāds esat jūs, šobrīd atrasties četrās sienās?
Tā gluži nav – divas nedēļas karantīnā pavadīju savās lauku mājās Apšuciemā. Ilgi tur nebiju bijis, tā ka bija un joprojām tur ir, ko darīt. Man tā teritorija ir diezgan paliela, ne viss ir kultivēts, bet pie jūras mūsu daba, vēji un vētras katru dienu rada papildu darbus, jo sekas, ko atstāj viena liela vētra, dārzā uzreiz var just un redzēt.
Bet ko darāt tad, kad esat dzīvoklī Rīgā?
Televizora man nav ne šeit, ne Spānijā. Tas ļauj vairāk lasīt, vairāk klausīties un nodarboties ar to, kas vajadzīgs. Rīta stundas mēģinu pavadīt, atsvaidzinot savu angļu valodu.
Kura svešvaloda tā jums jau ir?
Runāju vācu, spāņu, krievu valodā. Angļu valodā varu sarunāties. Itāļu valodu mūsu Mūzikas akadēmijā esmu mācījies un lielu daļu saprotu, turklāt daudz dziedāts arī itāliski. Bet tad, kad diezgan labi apguvu spāņu valodu, itāļu sāka traucēt, jo tās ir mazliet līdzīgas. Lasīt ir daudz vieglāk.
Vai mācāties arī pats kādu jaunu lomu?
Man ir divas jaunas lomas – Cilinska opera "Florentīniešu traģēdija" būs jādzied 2021. gada pavasarī Prāgas operā. Un 2023. gadā vienīgā loma, kas vēl palikusi pāri no Vāgnera lomām, ir Hanss Sakss "Nirnbergas meistardziedoņos", kas plānoti Tokijā. Tas būs koncertiestudējums ar nelielām darbībām, gaismām un video.
Un tad jūsu repertuārā būs pilns Vāgnera lomu komplekts?
Jā, astoņas lomas man jau ir, palikusi tikai viena. Vāgneram jau desmit operas vien ir. Sarakstījiis viņš gan ir trīspadsmit, bet viņš pats pirmās trīs opersa īsti neatzina – tās viņa skatījumā bija tādas treniņa operas.
Opera klusē visā pasaulē
Kā jūsu operas kolēģi pasaulē tiek cauri šim laikam? Kādas ir lielākās problēmas, un kā viņi tās risina?
Mūsu profesija ir viena no juridiski vismazāk aizsargātajām. Tādi pastāvīgā darba līgumi ir tikai vāciski runājošajās zemēs un arī Latvijā. Lielākā daļa solistu ir brīvmākslinieki, kuri tiek angažēti uz projektiem. Mums par projektu iepriekš neviens neko nemaksā, ja arī gatavo lomu, kurai vidēji jāvelta vismaz pusgads, bet ir lomas, kurām jāvelta pat divi gadi. Arī, teiksim, Hansa Saksa lomu nevar ātri iemācīties – tur ir vairāk nekā triju stundu mūzikas materiāla. Kad Parīzē dziedāju "Loengrīnu", samaksu saņēmu par gatavu produktu tikai tad, kad izrāde bija nodziedāta. Bet bija arī solists, kurš bija noīrējis dzīvokli uz diviem mēnešiem, ieguldījis daudz naudas, bet beigās nodziedāja tikai vienu izrādi, jo saslima. Un tad tu ar visiem izdevumiem esi nevis plusā, bet mīnusā. Mums arī nav arodbiedrības – ja koriem un orķestriem ir, tad viessolistiem, protams, nav. Daudzās lietās vienkārši nav izstrādāti likumi, kas aizsargātu šos cilvēkus, lai būtu kaut kādas sociālās garantijas. Šādā situācijā kā pandēmija mākslinieki pazaudē līgumus un darbu ilgāku laiku uz priekšu, lai arī veikuši daudzas investīcijas, lai sagatavotos lomām. (..) Tas ir grūts jautājums - tagad daudzi ieslīgst depresijā, neziņā un nevarībā.
Principā tagad opera klusē visā pasaulē?
Jā, opera klusē visā pasaulē, un domāju, ka opera un lielie sporta veidi - kā futbols – būs pēdējie, kuriem pēc pandēmijas ļaus atsākt darbību.
Kā jūs pats prognozējat – kad Latvijas Nacionālā opera un balets varētu atsākt darbu?
Būšu reālists – domāju, ka ātrāk par augustu nekas nenotiks. Oficiāli mūsu sezonu bija plānots beigt 14. jūnijā ar pēdējo Rīgas Operas festivāla koncertu, bet nedomāju, ka situācija ar pandēmiju ļaus festivālam notikt. Reāli rēķināsimies uz augustu.
Kad ienācāt operā kā tās jaunais direktors, sarīkojāt noklausīšanos, lai būtu lietas kursā par to, kāda šobrīd ir situācija Latvijas Nacionālajā operā ar dziedātājiem. Kā šobrīd vērtējat trupu?
Latvijas dziedātāju ainavā šobrīd trūkst sieviešu zemo balsu – mums nav mecosoprānu. Ilona Bagele ir vienīgais mecosoprāns, bet mecosoprāna pielietojums ir daudzveidīgs. Teiksim, ja mēs gribam iestudēt Rosīni "Pelnrušķīti", pēc balss tipa vajag tādu mecosoprānu kā Elīna Garanča. Bet pārējās grupās esam nodrošināti diezgan labi. Laba aina parādījusies tenoriem. Bija praktiski tikai Raimonds Bramanis, Andris Ludvigs jau bija aizbraucis dziedāt ārzemēs, bet Mihails Čuļpajevs vēl tikai attīstījās. Tagad ir gan visi pieminētie trīs tenori, gan arī Artjoms Safronovs, kurš no Maskavas Ņemiroviča-Dančenko teātra pārcēlies uz Rīgu ar visu savu ģimeni.
Kādi vēl jaunumi gaidāmi jaunajā sezonā Latvijas Nacionālajā operā un baletā? Vai īstenosiet savu stratēģiju par izrāžu blokiem?
Noteikti esmu par to, lai izrādes notiktu blokos, katrā ziņā ar jaunajām izrādēm to mēs noteikti paturēsim spēkā. Ar repertuārā esošajām mēģināsim tam vismaz pietuvināt, lai nav tā, ka dziedātāji, kas apguvuši lomu pirmoreiz dzīvē, nodzied to vienu reizi un nākošā ir tikai pēc diviem mēnešiem. Nevienam solistam tas neko labu nedara.
Minējāt, ka 2023. gadā dziedāsit "Nirnbergas meistardziedoņus" Tokijā, bet kurās lomās jūs redzēsim uz Latvijas Nacionālās operas skatuves?
Biju plānojis, ka "Toskas" atjaunojumā būs kāds viesis, bet bija neziņa, kā tas būs – vai viņiem pirms izrādes Latvijā divas nedēļas nebūs jāatsēž karantīnā. Tad nu atļāvos pieteikt sevi un dziedāt Skarpiju trijās izrādēs oktobrī. Protams, būs daži, kuri teiks, ka tas ir interešu konflikts, bet visā pasaulē ir ļoti daudz operteātru vadītāju, kuri ir galvenie diriģenti un intendanti, un viņi var piedalīties arī mākslinieciskajā procesā gan kā diriģenti, gan kā dziedātāji. Tas pats Plāsido Domingo vadījis divus operteātrus. Tā ka kritiķi noteikti būs, bet domāju, ka no trijām izrādēm Latvijā nekas nenotiks...
