Diena sākusies

Slavenais "Carion" un LNSO apvienosies pasaules pirmatskaņojumā Rēzeknē

Diena sākusies

Ēriks Ešenvalds: Gribu uzrakstīt baletu – esmu atradis brīnišķīgu stāstu

Operdziedonis un producents Larss Egens no Norvēģijas: Mūsu govīm ļoti patīk soprāni

Operdziedonis un producents Larss Egens no Norvēģijas: Mūsu govīm ļoti patīk soprāni

Dziedātājs un producents Larss Egens jau desmito gadu Norvēģijā vada brīvdabas operteātri ''Opera di Setra''  – vietā, kur nav ne elektrības, ne interneta, toties ir izcili tīrs gaiss un tuvumā ganās gotiņas. Par šo neparasto projektu viņš stāstīja Baltijas jūras festivālā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. 9. septembrī Egens stāsies jaunā amatā Trendelāgas (Trøndelag) operā, pildot izpilddirektora pienākumus.

Egens dzimis Norvēģijas pilsētā Tildalenē (Tyldallen), kas atrodas starp Oslo un Tronheimu. Izglītību ieguvis operdziedāšanā un aktīvu karjeru izvērsis gadus divpadsmit. Pārsvarā Norvēģijā, nedaudz arī ārzemēs. Līdzās neparastajam brīvdabas operas projektam viņš rīko arī citus kultūras pasākumus, īpaši Tronheimā, kuros tiek atskaņota laikmetīgā mūzika.

Opera Norvēģijā īsts izaicinājums

Signe Lagzdiņa: Opera Norvēģijā ir īpašs žanrs?

Larss Egenss: Jā, kā jau Baltijas jūras festivāla priekšlasījumā minēju, jūsu opera tika uzcelta 1864. gadā, pareizi? Un tika atjaunota, manuprāt, 1982. gadā? Oslo Operas nams tika uzcelts tikai 2008. gadā, tā kā mums ar pašiem savu operas namu pieredzes ir mazāk.

Opera Norvēģijā bijusi vienmēr, bet tautā tā nekad nav tik dziļi iesēdusies kā citās valstīs, piemēram, Latvijā vai Vācijā. Tādēļ nodarboties ar operu Norvēģijā ārpus Oslo ir izaicinājums.

Nu jau dažus gadus cenšamies cilvēkus pieradināt – sāk kļūt vieglāk, cilvēki nāk, bet pienācīgi prezentēt operas mākslu un sagādāt cilvēkiem prieku, lai viņi brauktu arī nākamgad, ir izaicinājums. Īpaši ārpus lielpilsētām.

Tomēr jums ir komponisti, kuri šajā žanrā raksta.

Tas gan. Lielākā daļa mūsu kompozīciju ir izpildītas Parīzē, Berlīnē un citās lielvalstu galvaspilsētās, taču Norvēģijā ne. (smejas) Protams, mums ir Edvards Grīgs, ar kuru mēs ļoti lepojamies, bet mums ir arī citi labi komponisti, kuri pat studējuši ārzemēs – Leipcigā un tamlīdzīgi –, bet viņus Norvēģijā īpaši nezina. Šī apziņā nāk pamazām.

Nereti mūsu mūziķiem iedod pašmāju komponistu notis, viņi skatās un domā: “Šis jau izklausās pēc Vāgnera, un mums tas jāizpilda!”

Vai būtu pareizi teikt, ka iestudēt operu ir grūti?

Domāju, ka jā. Kad 2008. gadā uzcēla Oslo Operas namu, valdība izlēma, ka visām lielajām pilsētām vajadzētu savu operas namu, jo situācija bija tāda, ka operdziedātāji un mūziķi bija visur, bet vietas, kur uzstāties, tikai dažās pilsētās. Šīs iniciatīvas rezultātā tika uzceltas operas Bergenē un Tronheimā, un operas, kuras mēs saucam par reģionālajām operām – tām nav piesaistīts reģionālais orķestris, bet tās katru gadu sarīko vienu vai divus uzvedumus. Trendelāgas operā, kur pildīšu izpilddirektora pienākumus, ir operas skola bērniem, kur mēs apmācām bērnus un rīkojam uzvedumus tieši bērniem. Iespējams, kādreiz nodibināsim skolu arī zīdaiņiem.

Zīdaiņu opera...

Jā. (smejas) Tas ir kaut kas jauns. Kopš opera Norvēģijā bauda minēto valdības atbalstu, ir daudz vieglāk. Orķestri to patiešām jūt, jo viņi var rēķināties, ka nākamgad būs nauda, lai uzvestu kaut ko jaunu.

Dziedāt ir jautrāk

Kā jūs pats nonācāt līdz operai?

Tas ir labs jautājums, ņemot vērā, ka mums nav šādas tradīcijas, vai ne? Piedzimu nelielā ciematā – Tildalenē, kur dzīvo apmēram 470 vai 480 iedzīvotāju. Vairums no viņiem nodarbojas ar zemkopību. Cilvēki tur nav nabadzīgi, bet pirmajā vietā ir lauksaimniecība. Mums ir savs simfoniskais orķestris, bet, ja kāds dzirdētu to spēlējam, droši vien drīz pamestu koncertu, jo runa ir par amatieriem. Deviņus gadus tajā spēlēju vijoli, bet nemitīgie mēģinājumi ārkārtīgi nogurdināja, es to nevarēju izturēt.

Izlēmu, ka jāpamēģina dziedāt, jo dziedātājiem retāk jānāk uz mēģinājumiem. (smejas) Dzirdēju, ka var biežāk slinkot, un uzstāšanās arī ir daudz jautrākas. Tā nu sāku dziedāt.

Man paveicās ar skolotāju – lielisku operdziedātāju –, kurš man parādīja “Figaro kāzas”, un biju pārsteigts, cik patīkami un viegli tas nāca. Tas bija pavisam negaidīti. Tā sāku pirmos soļus operas virzienā. ''Opera di Setra'', par kuru runāju Baltijas jūras festivālā, vienmēr cenšamies uztaustīt šo pašu humoru un sajūtu, kuru izjutu, kad ar operu pirmo reizi saskāros pats. Ja uzvedam komēdijas, bet publika nesmejas, esam izgāzušies, – tāds ir mūsu moto.

Govīm patīk soprāni

''Opera di Setra'' – kas tas īsti ir, kad tā sākās un kur tā notiek?

Tas sākās pirms desmit gadiem. Kā jau minēju, uzaugu lauku mājās – mans tēvs nodarbojās ar lauksaimniecību. Tur ir ļoti auksts klimats, tādēļ lopi katru vasaru jādzen augstu kalnos. Neesmu drošs, kas ir augstākā virsotne Latvijā, bet Norvēģijā starp ielejām un kalniem ir milzīga atšķirība. Zāle ielejās īpaši neaug, iepretim tam, kā tas ir Latvijā. Tādēļ katrai saimniecībai Norvēģijā kalnos ir atsevišķa ferma, kuru izmanto tikai vasarās.

Manam tēvam bija šāds stallis, kuru viņš nebija izmantojis kopš astoņdesmitajiem gadiem un kuru viņš gribēja atsākt izmantot, vasarās tur iegūstot pienu.

Visi lauksaimnieki, kas klausās, sapratīs, par ko runāju, jo vasarā neviens neslauc, bet, vārdu sakot, viņam bija šāda iecere, viņš sāka meklēt finansējumu, nodibināja fondu, lai ēku atjaunotu. Pēkšņi tika pieņemta Eiropas Savienības direktīva, kas būtībā padarīja viņa ieceri par govju slaukšanu kalnos neiespējamu. Bet tēvs jau bija sācis minēto ēku atjaunot, un es tolaik studēju Tronheimas konservatorijā, kur satiku savu tagadējo sievu – Evu –, kas tolaik bija pianiste un producente.

Tad nu man radās ideja ēku izmantot kultūras mērķiem, un tēvs stalli pārbūvēja par operas skatuvi.

Kad pirms desmit gadiem pasākums notika pirmo reizi, uzvedām Džoakīno Rosīni “Seviļas bārddzini”, un, tā kā tas notika Tildalenē – nekurienes vidū –, ceļš uz turieni, braucot no tuvākā ciemata ar mašīnu, aizņēma vairāk nekā stundu.

Šovasar ģenerālmēģinājuma laikā mums bija sniegs. Tas bija jūlijā. Tā nav viegli sasniedzama vieta. Ne vairumam cilvēku. Bet cilvēku bija pārbāzts, mēs nespējām noticēt savām acīm!

Bija skaidrs, ka jāturpina. Vasara ir ļoti īsa, tādēļ tur, kalnos, mēs paspējam iestudēt vienu operu gadā. Priekšnesumi notiek tikai vasarās, pirmajā jūlijā nedēļā. Tagad, desmit gadus vēlāk, pasākums ir hits. Smieklīgi ir arī tas, ka tad, kad sākām, mēs bijām dziedātāji no konservatorijas, bet tagad pie mums dzied cilvēki no Nacionālās operas, jo viņiem vienkārši patīk tā vieta, atrašanās pie dabas, neraugoties uz to, ka mēģinājumiem atvēlētais laiks ir ļoti īss. Mums ir arī ļoti labs režisors, kas strādājis ar mums kopš pašiem pirmsākumiem.

Vai tā ir operas namam līdzīga ēka?

Iedomājies tipisku Norvēģijas dabas ainavu – tas ir tas, kas tas ir.

Tur nekā nav. Tur ir mājele, kurā var dzīvot, un stallis. Apkārt ir vēl daži namiņi, un cilvēki uz turieni brauc tikai vasarā. Tur, protams, var aizbraukt arī tāpat, bet tur nav, piemēram, ne mobilā telefona zonas, ne bezvadu interneta tīklu vai elektrības, ūdeni var dabūt no netālu esošās upes, vārdu sakot, – īsta daba.

Tur ir mežs, bet klimats tāds, ka vienā punktā koki kalnos vairs neaug – var redzēt, kur tā līnija sākas. Sēžot ar skatu pret skatuvi, tas, ko tu redzi, ir kalni. Kalni, kalni, kalni, līdz pat Zviedrijas robežai. Iespaidīgs skats.

Vai tas palīdzēja govīm?

Katrā ziņā!

Mūsu sastādītājos dokumentos par īri un citiem izdevumiem, kad tur notiek uzvedumi, ir atsevišķs punkts, kas noteic, ka operas laikā tur jābūt arī govīm. Bez govīm mēs neko neiestudēsim. Un viņas nāk, viņām ļoti patīk soprāni.

Viņas arī dzied?

Reizēm padzied līdzi, jā. Mums bija viens basa vokālists, kas spēlēja arī klarneti – viņš uz tās reiz sāka spēlēt maršu, un govis sāka dziedāt līdzi.

Bez feisbuka, tuvāk dabai un sarunām

''Opera di Setra'' droši vien palīdz savienot cilvēkus, dabu, kultūru. Kā jums šķiet: kā kultūra palīdz iejusties jaunās vietās?

Manuprāt, galvenais ir piedāvāt ko tādu, ko cilvēki var izbaudīt, bet ar kādu papildu vērtību. Šajā gadījumā tā ir pieredze kalnos. Tas pat daudziem norvēģiem ir kaut kas svešs – atrasties vietā, kur tev nav telefona, tev nav ne jausmas, kur tu atrodies, arī ''Google Maps'' nestrādā.

Un nav arī veikalu…

Jā, lai gan pasākumu laikā mēs uz vietas pārdodam pa kādam dzērienam. Tā ir savāda sajūta – atrasties tanī plašumā –, un daži sākumā nobīstas, bet ar laiku pierod. Tad jau drīz sākas opera, var paklausīties mūziku, izbaudīt ainavu, netālu ir upe, kur var aiziet pazvejot vai pastaigāt. Tur ir, ko darīt.

Esmu arī pamanījis, ka tad, kad cilvēki šādi sanāk kopā, viņi vairāk sarunājas. Jo nav nekā cita, ko darīt, – tu nevari ieiet feisbukā vai sēdēt internetā. Nekas cits neatliek, kā nolikt ekrānu malā un būt klātesošam, kur esi.

Parasti operās vienmēr var atrast kādu stūrīti, kur nosēsties ar vīna glāzi un pasākuma programmu un noslēgties, bet šeit to darīt nav jēgas. Laikapstākļi ir neparedzami, iespējams starplaikā būs jānomaina drēbes – bieži starplaikos sanāk stāvēt apakšveļā, ģērbjot piemērotāku apģērbu. Man patiešām šķiet, ka šāda būšana dabā cilvēkos izceļ pamatlietas.

Svētdien ēdu pusdienas ar Norvēģijas vēstnieku Latvijā un Armandu Siliņu, kurš organizē "Sansusī" festivālu, un viņš runāja par to pašu: cilvēkiem tas patīk. Kad vienreiz aizbrauc, cilvēki atgriežas. Es arī tā jūtos.

Pagājušonedēļ mēs mēģinājām turpat kalnos. Parasti mēs mēģinājumus noturam labākos apstākļos, jo kalnos strādāt ir grūti, bet katru reizi, kad tur aizbraucu, es jūtu, kā plecos pazūd kaut kāds stīvums, visas raizes pazūd, jo vienīgais, ko tur var darīt, ir vienkārši eksistēt. Man tiešām šķiet, ka cilvēki kļūst aizvien vairāk gatavāki par ko tādu maksāt, jo šāda pieredze negadās bieži. Cilvēki aizvien vairāk pārvācas uz pilsētām, tur ir daudz trokšņu.

Zūd saikne ar dabu.

Tieši tā. Savu vidi vajadzētu laiku pa laikam attīrīt. Īpaši, ja ir runa par elektrību.

"Sansusī" festivālā, piemēram, elektrība ir. Kā jūs nodrošināt skaņu jūsu pasākumos? Vai tur vienkārši ir laba akustika? Kā jūtas mūziķi?

Nē, mums ir palaimējies ar to skatuvi, kas tur uzbūvēta, – tā ir ļoti līdzīga leļļu namiņam. Ziemā tā izskatās pēc gluži parastas ēkas, viss ir ciet, bet skatuvi nepieciešamības gadījumā var atvērt. Mēs nolaižam sienas, paceļam griestus, un tev sanāk amfiteātris, kur publikai ir, kur sēdēt.

Kad šo darījām pirmo reizi, mums nebija ne jausmas, kā būs ar akustiku, bet mums paveicās, – tur viss skan ļoti labi, es biju patiešām pārsteigts. Kad tu ieej mežā tiktāl, ka skatuvi vairs nav iespējams saskatīt, dziedātājus vēl aizvien var dzirdēt.

Protams, ir arī tāds apstāklis, ka tur nav nekādu trokšņu, kas varētu skaņai traucēt. Tas palīdz. Mēs varam koncentrēties tikai uz skatuvi. Vārdu sakot, skaņas ceļošanai palīdz skatuves uzbūve, bet jāatzīst, ka mums arī paveicās, ka tas beigās strādāja. Plānojot skatuvi, mans tēvs pakonsultējās ar arhitektu, kas bija atbildīgs par Norvēģijas Nacionālās operas akustiku. Kad to operu uzbūvēja, mans tēvs viņu uzrunāja, lūdzot palīdzību ar akustiku, un, noklausoties ideju, viņš paskatījās uz manu tēvu ar sejas izteiksmi, kas liecināja, ka viņam nav ne jausmas, par ko tēvs runā. (smejas) Tādēļ atlika vienkārši mēģināt. Beigās sanāca labi.

Vai akustikai palīdz arī kalni?

Jā, protams. Operas namos laba akustika, protams, ir priekšnoteikums, jo tādēļ tā ēka tiek būvēta un tādēļ cilvēki uz turieni iet, bet, uzvedot operu kalnos vai kaut kur pie dabas, iespējams, cilvēkiem ir mazāk gaidu. Tā arī ir daļa no mūsu uzstādījuma.

Vai pats arī esi dziedājis uz tās skatuves?

Esmu dziedātājs, jā, un lai ietaupītu nedaudz naudas, man tur jādzied arī pašam, ne tikai jāproducē. (smejas)

Iznāk, ka reizēm uz skatuves jākāpj arī producentam...

Jā, turklāt es katru gadu domāju, ka šogad man vienkārši ir pārāk daudz darāmā un nepietiks laika, bet beigās tāpat sanāk dziedāt.

Ejiet dziedāt ārā!

Pastāsti, kādas ir sajūtas, dziedot tur, iepretim dziedāšanai īstā operas namā?

Atšķirība ir milzīga. Tas nedaudz atkarīgs no tā, pie kādiem operas namiem esi pieradis. Ja dažos operas namos skaņa mēdz būt sausa, tad kalnos gaiss ir ļoti tīrs, tādēļ skaņa viegli ceļo. Gaiss tur ir ārkārtīgi tīrs – manuprāt, tīrāku Norvēģijā nevar sameklēt – un diezgan mitrs, kas ir labi balsij. Atrodoties operas namā, akustika ir ļoti laba, un, godīgi sakot, pie tā reizēm ir grūti atgriezties, jo kalnos un dabā nav nekādu šķēršļu, kas aptur skaņu, jo apkārt nekā nav. Operas namos savukārt skaņa ir sausāka, atbalss ir daudz mazāka, tu uzstājoties nesaņem neko pretim. Sajūta ir daudz citādāka. Laikam ejot, es to izbaudu vairāk un vairāk. Daudz labāk par dziedāšanu dušā. Ļoti iesaku. Ejiet dziedāt ārā!

Runājāties ar Armandu Siliņu – vai gadījumā nav iecerēta sadarbība ar "Sansusī"?

Jā, labprāt. Mēs ļoti gribam turp aizbraukt nākamgad – lai apskatītos, kāda ir sajūta. Esmu redzējis dažas bildes, un man šķiet, viņiem ir līdzīga vīzija. Ļoti gribētu nākamgad aizbraukt. Mana sieva šobrīd palīdz vienam norvēģu korim, kuram šobrīd iet diezgan labi dažādos starptautiskos konkursos – viņi atskaņo tikai laikmetīgo repertuāru, un mēs ar Armandu jau runājām, ka vajadzētu to kori iekļaut nākamā gada programmā. Norvēģijas vēstnieks arī izklausījās ieinteresēts. Ļoti ceru, ka mums kaut kāda sadarbība izveidosies. Kā minēju svētdien, ir vairāki veiksmīgi Latvijas-Norvēģijas kultūras apmaiņas piemēri. Pie mums uz Tronheimu atbrauca Rīgas "Fausta" iestudējums, bet no Norvēģijas uz Latviju brauc retāk… Tas jāmaina.

"Burvju flauta" ar troļļiem

Prieks dzirdēt! Jautājums par repertuāru: jūs minējāt, ka ''Opera di Setra'' iestudējāt Rosīni. Ko vēl esat iestudējuši? Vai jums ir plāni pamēģināt arī kaut ko citādāku, vai plānojat pieturēties pie klasiskās mūzikas?

Līdz ar to, ka spējam uzvest tikai vienu operu gadā, pagaidām esam turējušies pie klasiska repertuāra ar dažiem izņēmumiem. Šogad uzvedām Franča Lehāra opereti "Jautrā atraitne", bet mēs to pilnībā pārrakstījām, lai to pielāgotu šobrīd Norvēģijā pastāvošajai politiskajai programmai. Mēs pārrakstījām visu to Parīzes dzīvi un ievietojām vietā diskusiju par patreizējo Norvēģijas politisko situāciju. Šobrīd strādājam pie jauna iestudējuma, bet visi, kas strādājuši pie operām, zina, ka šim procesam vajag daudz laika un naudas.

Viss jāplāno četrus vai piecus gadus uz priekšu, bet šobrīd, pēc desmit gadu darba, mēs pamazām tuvojamies stabilitātei. Valdībai prasīt naudu kļūst vieglāk un vieglāk, un mums ir daži sponsori un uzticīgi klausītāji.

Ceram, ka nākamo četru gadu laikā varēsim uzvest jaunu darbu par vienu lokāli svarīgu tēmu.

Ja mūsu klausītāji šobrīd kaļ plānus nākamajai vasarai, vai cilvēki no Latvijas arī var aizbraukt uz jūsu operu? Varbūt varat pastāstīt sīkāk, kas ieplānots nākamgad?

Ļoti gribam uzvest Mocarta "Burvju flautu", bet vēlamies nomainīt visus tēlus pret norvēģu troļļiem un citiem mūsu folkloras tēliem. Manuprāt, būs lieliski.

Grūti būs aizvietot Nakts karalienes tēlu – pagaidām nevar to izvilkt ne no kurienes –, bet ļoti ceram līdz nākamajai vasarai to atrisināt.

Uzstāsimies 5., 6. un 7. jūlijā – jūlija pirmās nedēļas nogalē. Protams, klausītāji no Latvijas ir mīļi gaidīti, pie mums mēdz braukt ārzemnieki. Jābrīdina, ka mēs dziedāsim norvēģu valodā, tādēļ jūs, visticamāk, neko nesapratīsiet, bet, ja jūs esat bijuši Parīzes vai citās ārzemju operās, tad principā šī problēma ir visur.

Operas cienītāji pie tā pieraduši.

Jā. Aicinu visus braukt gribētājus ar mums pirms braukšanas sazināties, jo mēs varam palīdzēt atrast jauku vietu, kur apmesties un uzsliet telti. Tur ir daudz, ko redzēt. Manā ieskatā, mēs piedāvājam dažas no jaukākajām lietām, ko Norvēģija vispār spēj piedāvāt: neskartu dabu un kultūru.

Pamanīju, ka jūsu mājaslapa pagaidām ir tikai norvēģu valodā, bet ar jums sazināties var?

Protams! Rudenī pabeigsim mūsu jauno mājaslapu, un tā būs pieejama arī angļu valodā. Lūk, es to apsolīju – tagad man tas obligāti jāizdara. (smejas)

Zinu, ka jums ir plāni arī kā dziedātājam. Kur jūs būs iespējams dzirdēt?

Man ir mājaslapa, kuras adrese ir mans vārds un uzvārds.

Tā kā nupat esmu uzsācis izpilddirektora darbu Trendelāgas operā, būs mazāk laika, bet varu teikt, ka šobrīd strādāju pie vienas Hendeļa operas uzveduma, kuru pabeigsim oktobrī.

Nākamie gadi arī ir saplānoti.

Kā jūtaties Latvijā, un kā klājās ar uzstāšanos Nacionālajā bibliotēkā?

Man šeit ļoti patīk. Cilvēki, ar kuriem esmu runājis, ir laipni, viņi izrāda interesi un vēlas uzzināt vairāk. Kā jau jūs minējāt iepriekš, te jūtams spēcīgs vēsturisks kultūras fons, kurš Norvēģijā, piemēram, jūtams mazāk.

Mana pieredze Norvēģijā ir tāda, ka nodarboties ar operdziedāšanu vienkārši ir jautri, kamēr šeit, Latvijā cilvēkus tas ļoti interesē un viņi vēlas uzzināt vairāk.

Kad apmeklējām operu, satiku vairākus šādus cilvēkus. Tas ir liels gods. Tikšanās un pusdienas ar Norvēģijas vēstnieku arī. Protams, jāmin arī "Sansusī" festivāla autors – tas bija ļoti iedvesmojoši. Mana līdzšinējā pieredze bijusi lieliska, un laikapstākļi ir perfekti.

Mājās mēs jau sākam posties ziemai, bet šeit valda vasara, jūs braucat uz 20 kilometru attālumā esošo Jūrmalu... Man šķiet, ka uz skaistāku pieredzi Latvijā es nevarēju cerēt.

(Sarunu tulkojis Oskars Jansons)

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti