Zigfrīds Muktupāvels: “Skaistākās baroka operu ārijas” – koncerta nosaukums izklausās kā pasakā. Kā šis nosaukums tapa, un cik lielā mērā tu piedalījies šī koncerta veidošanā?
Elīna Šimkus: Koncerta nosaukuma tapšanā gan es neesmu piedalījusies. Divi komponisti, kas šajā programmā tiks pārstāvēti no manas puses, ir 18. gadsimta klasicisma pārstāvji, bet interesanti, ka viņi abi ir komponējuši tādas tipiskas baroka stila ārijas. Klausītāji noteikti domās, ka tas varbūt ir Hendelis vai agrīnais Mocarts, bet patiesībā
esmu izvēlējusies divu vācu komponistu operu ārijas – tie būs Johans Ādolfs Hase un Johans Kristiāns Bahs. Abi ir laikabiedri, dzīvojuši, studējuši un darbojušies Itālijā.
Bahs ilgus gadus darbojies Milānā un Hase – Neapolē. Viņu operu daiļrade pārsniedz 40 un 70 opusus.
Šo ideju man piedāvāja maestro Māris Kupčs, kuram šie komponisti jau sen bijuši padomā. Viņš kaut kā ir saklausījis un iedomājies, ka šo komponistu ārijas varētu piestāvēt manai balsij.
Jaunais Mocarts savos agrīnajos opusos sevišķi ietekmējies no Baha daiļrades, jo Johans Kristiāns Bahs, dēvēts arī par Londonas Bahu, savulaik astoņgadīgajam Mocartam piecus mēnešus Londonā pasniedzis kompozīcijas klases. Dziedot un mācoties šīs ārijas, es varēju savilkt kaut kādas paralēles un kopsakarības starp agrīnā Mocarta dažām operu ārijām (ko es arī esmu dziedājusi) un jau pilnbriedā esošā Johana Kristiāna Baha ārijām.
Vai repertuāra ziņā nebija vēl kādi citi varianti?
Nebija gan. Šī programma tapusi jau daudzu mēnešu garumā.
Esmu diezgan pārliecināta, ka neviens līdz šim šīs ārijas Latvijā nebūs dziedājis viena vienīga iemesla dēļ – nebija iespējams atrast notis.
Mums pagāja vairāki mēneši, līdz atradām tā saucamos faksimilus, komponistu oriģinālrokrakstus bibliotēkās Dānijā un Vācijā. Pieslēdzām senās mūzikas draugus ārzemēs, kuri palīdzēja pie šīm notīm tikt.
Man pašai pagāja diezgan ilgs laiks, līdz izbūros cauri šo komponistu oriģinālpierakstiem un partitūrām, jo pieraksts, teksts ļoti atšķiras. Tu nevari vienkārši uz sajūtu dziedāt kaut ko, ja nesaproti, kas tas par vārdu itāļu valodā, ko komponists pierakstījis savā ļoti filigrānajā rokrakstā. Lai nesanāk tā, ka kāds itāļu valodas lietpratējs saprot, ka es kaut ko neriktīgi dziedu.
Nav jau piemēru, ko paklausīties, no kā noskatīties. Viss uz pašiem.
Vai tev ir svarīgi visu laiku papildināt savu repertuāru? Vai nebūtu vieglāk turēties pie tā repertuāra, kas tev jau ir zināms un nav nemaz tik mazs?
Ja mēs runājam par ''vieglāk'', tad vieglāk būtu vienkārši neko nedarīt un vispār nedziedāt. Tas tāds humors.
Man ir ļoti svarīgi, lai būtu interesanti, lai es paplašinātu savu zināšanu lauku, repertuāru. Mani ļoti saista izzināšanas process, tie mēneši, ko pavadu rokot un mēģinot atrast to, kas man pašai vislabāk patīk.
Nav jau nekas melots koncerta nosaukumā “Skaistākās ārijas”. Varbūt ne gluži precīzi baroka, bet no šo divu komponistu daiļrades es tiešām esmu centusies atlasīt tās ārijas, kuras man šķitušas pašas skaistākās un ir uzrunājušas. Āriju bija daudz. Viena no ārijām, ko savulaik bija dziedājusi komponista Hases dzīvesbiedre Faustina Bordoni (viena no 18. gadsimta slavenākajām primadonnām, mecosoprāns), bijusi viena no divām TOP ārijām skaistuma ziņā. [..]
Senā mūzika prasa ļoti specifiskas zināšanas, pētniecisku darbu un ļoti lielu tehnisku varēšanu. Vai periodā, kad koncertēšanas dzīve ir sarežģījusies, nav grūti noturēt savu tehnisko līmeni?
Es neteikšu, ka ir grūti, bet arī neteikšu, ka ir viegli. Tas ir darbs ar sevi ļoti ilgu gadu garumā. Ja mēs runājam par tehniku – tehnikas slīpēšana ir nebeidzams process. Tu nevari ļaut, ka balss ierūsē, nelikties par to ne zinis un tad vienkārši pieiet pie klavierēm, paņemt notis un sākt dziedāt cerībā, ka tur viss ir perfektā kārtībā. Tas ir darbs katru dienu vai vismaz katru otro dienu.
Runājot par zināšanām – jā, senās mūzikas atskaņošanai, ja vēlies to atskaņot maksimāli vēsturiski informēti, ir vajadzīgas kaut kādas zināšanas. Man tas liekas ļoti organiski un ļoti interesē. Pagājušovasar ieguvu maģistra grādu senās mūzikas dziedāšanā, tādā jau nopietnā vecumā. Tā vairs nav mirkļa iegriba vai tas, ko sabiedrība, vecāki vai izglītības sistēma uzspiež 18–20 gadu vecumā. Studējot jau tādā nopietnākā vecumā, tu to dari sevis dēļ, sava prieka pēc, savu interešu pēc, lai vienkārši papildinātu savas zināšanas.
Neskaitāmās koncertprogrammas, kuras gadu laikā esmu izveidojusi, iestudējusi, prasa sadarbību – teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas.
Motivācijas trūkums daudziem mūziķiem šajā laikā ir bijusi problēma. Iespēja ilgstoši gatavot šo koncertu tev ir kā Dieva dāvana. Vai tas ko kompensē? Varbūt tev nekāda pārrāvuma nav bijis?
Es pēc dabas esmu optimiste, bet es nevaru teikt, kas šajā pusotrā pandēmijas gadā diendienā gatavoju neskaitāmas koncertprogrammas un operlomas nākotnei. Tā nav. Sevišķi pagājušā gada pavasaris man nāca ar skaudru apziņu, ka nav un nebūs labi. Man ļoti pietrūka koncertdzīves, aprāvās daudzi, nupat ar roku aizsniedzami projekti – diska ierakstīšana, diska prezentācijas koncerti, citas koncertprogrammas un arī viss saistībā ar seno mūziku. Tas, vienkārši sakot, izgāzās. Es ilgi biju ļoti sarūgtināta, nespēju atgūties.
Droši vien tuvākajā laikā nebūs tādi ziedu laiki, kādi ir bijuši. Protams, es turpinu strādāt. Pandēmijas laikā man ir bijuši ļoti skaisti koncerti gan tiešsaistē, gan video, gan arī ar klausītājiem.
Šo koncertu [“Skaistākās baroka operu ārijas”] es gaidu ar diezgan lielu satraukumu kā pirmās klases skolnieks – ne sagatavotības ziņā, bet tai nozīmē, ka ir atkaltikšanās ar publiku klātienē un tas prasa lielu saņemšanos, adrenalīns kāpj.
Šobrīd gatavojos tai realitātei, ka 1. jūlijā, cerams, būs pilna Mazā ģilde un klausītāji būs tikpat noilgojušies pēc mūzikas, balss, kā es pēc viņiem.
Vēl nedaudz par Senās mūzikas festivālu. Vai šāda veida notikumi kaut kādā veidā ietekmē katra indivīda darbību vai arī tur nav dižas atšķirības – festivāls vai atsevišķi solokoncerti?
Šis festivāls manā profesionālajā dzīvē, protams, ieņem ļoti nozīmīgu lomu. 2018. gadā es tā klusi uz skatuves svinēju desmit gadu jubileju, kopš es piedalos Senās mūzikas festivālā – 2008. gadā Hendeļa operā “Kserkss” man bija Atalantas loma un tā bija mana debija, starp citu, arī uz Mazās ģildes skatuves. Šim 2008. gada koncertam ir sekojuši neskaitāmi skaisti solokoncerti, skaistas lomas operās.
Esmu piefiksējusi, ka pēc Ziemassvētkiem, Jaunā gada es gaidu zvanu no “Latvijas Koncertu” biroja, jo man jau ir idejas, ko es varētu vasarā dziedāt, un ir šī klusā cerība, ka man šo vietu un iespēju piedāvās.
Saņemot to zvanu no gada uz gadu, esmu ļoti priecīga un pateicīga “Latvijas Koncertiem” par uzticēšanos man.
