Gunda Vaivode: Tu esi nodziedājusi jau trīs izrādes. Vai ir pietiekama drošības sajūta tiešraidei, ko dzirdēs vairāk nekā 35 valstīs?
Elīna Garanča: Mums jau bija viena tiešraide, kas tika translēta šeit Amerikā. Diemžēl, nepatīkamā sajūta, skatoties uz “briesmīgo” mikrofonu, kas karājas acu priekšā, nu jau kļuvusi par dziedātāja ikdienu. Par to vienkārši ir jāaizmirst un jādara tas, ko mēs jebkurā izrādē darām, domājot par mūsu skatītājiem. Vienīgi šoreiz vēl klātesoši būs arī klausītāji. Šī gan ir dienas izrāde, un no rīta celties un darboties jau tīri psiholoģiski ir nedaudz grūtāk nekā vakarā, bet darīsim, ko varēsim.
Savs labums droši vien ir arī tam, ka pirms 12 gadiem tu šo lomu esi to jau dziedājusi Ženēvas “Grand Théâtre” gotiskajā Olivjē Pī iestudējumā, vai ne?
Patiesībā ir tā – lomas, kas ir dziedātas pirms vairākiem gadiem, vienmēr paliek kaut kādā zināmā muskuļu atmiņā. Pirms 12 gadiem mans repertuārs un vokālā tehnika bija nedaudz citādāka.
Ir dažas lietas, ar kurām nākas pacīnīties tagad, jo gan dzīves, gan mūzikas, gan tehniskā uztvere ir nedaudz mainījusies.
Tajā pašā laikā man tā bija gandrīz jāmācās no jauna, jo daudz kas pa vidu ir dziedāts un vairākas nianses bija arī aizmirsušās. Nācās arī pasvīst, jo Berlioza ansambļi patiesībā ir ārkārtīgi sarežģīti. Berliozu vispār ir ļoti sarežģīti dziedāt un arī iemācīties, jo viņam nav tāds tipisks melodiskums un arī ritma ziņā viņš ir ļoti grūts. Ansambļos viņam ir daudz un dažādi iekritieni, jāskaita taktis un jāuzmana citas tehniski sarežģītas lietas. Vārdu sakot, ir, ko padomāt. Kaut arī koncertizpildījumā mēs visi dziedam no galvas, kā pieprasīja “Metropolitan” vadība, lai publikai rastos tiešs kontakts ar solistiem. Varētu teikt, ka tāpēc mēģinājumu periods bija nedaudz saspringts.
“Fausta pazudināšana” ir klasificēta dažādi – gan kā opera-oratorija, gan kā vokāli instrumentāla simfonija. Pats Berliozs šo darbu ir arī sākotnēji nosaucis par opera concertante, vēlāk tikai par leģendu un tad par dramatisko leģendu. Jums, kā tu teici, ir koncerta versija, kas ir tieši tāpat kā 1846. gadā, kad notika skaņdarba pirmatskaņojums. Kādi ir tie apsvērumi, izvēloties izpildījuma veidu? Vai tas izriet no mūzikas vai no konkrētiem, pragmatiskiem teātra nodomiem?
Konkrētajā gadījumā bija jau iecerēts to taisīt kā iestudējumu. Bija ieplānots – ļoti krāšņu, iestudējumu ar projekcijām un ārkārtīgi daudziem akrobātiskiem elementiem. Bija paredzēti cilvēki, kas karātos trosēs un rāptos pa sienām uz augšu. Ļoti iespaidīgi. Bet tad viņi saprata, ka nav iespējams šo mašinēriju savienot kopā ar tām izrādēm, kas ir dienas laikā pirms un pēc šīs izrādes. Līdz ar to tika pieņemts lēmums taisīt koncertversiju. Manuprāt, Margarētas lomai noteikti pilnīgi pietiek ar koncerta izpildījumu, jo ir divas ārijas, viens duets un viens ansamblis, un patiesībā visu iestudējumu gatavot sešas nedēļas ir psiholoģiski grūti, jo visu laiku jāgaida.
Koncerta versijas ir tādiem feinšmekeriem. Esmu ievērojusi, ka arī šeit “Metropolitan” skatītājiem tomēr ir grūti nosēdēt un noklausīties visus baleta un orķestra numurus, kuros nedzied ne koris, ne solisti.
Es domāju, ka tiem, kas zina šo mūziku ir liela bauda, jo Berlioza mūzika ir bezgalīgi krāšņa. Viņa krāsu palete, krāsu salikums un harmoniju veidošana, ir elpu aizraujoša.
Pirms dažiem gadiem Alvis Hermanis Parīzes Bastīlijas operā iestudēja šo darbu, un viņš toreiz akcentēja Faustu kā 21. gadsimta zinātnieku un domātāju, par prototipu ņemot Stīvenu Hokingu. Vai jūs esat savā starpā pārrunājuši un iezīmējuši tēlu galeriju vai arī ļaujaties mūzikai?
Lielākoties mēs ļaujamies mūzikai. Manā gadījumā ir tikai viens duets, kurā varētu attīstīt attiecības. Duets ar Faustu ir vokāli ļoti grūts un ļoti augstā tesitūrā. Tenoram tajā brīdī pasaktoties acīs, var saprast, ka viņš atrodas savā pasaulē, kurā viņam laikam ir jāatrodas, lai vispār varētu šo visu izdziedāt. Arī Margarētai šis ansamblis ir salīdzinoši grūts. Šajā izpildījumā mēs mēģinām vairāk uzburt iekšējo pasauli. Savās ārijās es mēģinu nedaudz pakustēties un apspēlēt mūsu trīs krēslu scenogrāfiju, lai mans tēls nebūtu tik stīvs. Kā jau teicu, Berlioza mūzika jau pati par sevi ir ārkārtīgi krāšņa. To nav jāmēģina mākslīgi piepildīt, bet bija nepieciešam laiks, lai pierastu. Es tomēr esmu skatuves cilvēks, un man patīk spēlēt, darboties, man patīk kontakts ar partneriem, un šinī gadījumā mēs viens otram pat nepieskaramies.
Kā tu raksturotu savu Margarētu - viņa ir sapņaina, nevainīga? Tomēr nav nekāda naivā Grietiņa.
Es domāju, ka viņa nav naiva Grietiņa. Tāpēc esmu no dažām partijām atteikusies, jo mana balss ir mainījusies līdz ar repertuāru, kuru es dziedu, un mana balss vairs nav kā naivai meitenei.
Tā ir sieviete, kas saprot, ko nozīmē dzīvot un upurēties, ko nozīmē nāve un dzīve pēc tam.
Līdz ar to mana balss tēlam automātiski iedod zināmu pieredzi un sievišķīgumu.
Koncertizpildījumos es mēģinu tiešām izdzīvot īstās emocijas, kas notiek pašā cilvēkā. Izprotu, kā ir būt pieviltai un izmantotai, ko nozīmē sapņot par kaut ko, kas nav vairāk pieejams, un ko nozīmē vienkārši ļauties kaut kam tālākam, kam mēs ar savu fizisko ķermeni nevaram pieskarties. Tādam garīgam lidojumam un ceļam, kas patiesībā visiem nemaz nav iespējams.
Daudzi cilvēki tā arī nesaprot, ko nozīmē atlaist un atdot, nepieķerties un vienkārši ļaut tam ceļam tevi aizvest projām. Jā, faktiski Margarēta ir tāda romantiska reāliste (smejas).
Bet tas ir tikai mans mēģinājums viņu definēt. Strādājot ar mūziku, katrā iestudējumā es cenšos ar vārdiem šo tēlu uzburt, bet šādās situācijās pietrūkst tā tēla koncepcijas un režisoriskā vēriena, kas palīdz vienā brīdī vai nu salauzt sevi, vai arī notvert tos mirkļus, kuros tu pats sev palīdzi šo raksturu iezīmēt. Es vienmēr esmu uzsvērusi to, ka es esmu komandas cilvēks. Man ir ārkārtīgi svarīgi koncertos un jo īpaši izrādēs strādāt ar cilvēkiem un izveidot tādu sadarbību, kur katrs ir atkarīgs no otra partnera, lai veidotu tālāk arī savu vizuālo tēlu.
Tev kā romantiskai reālistei ir iespēja palīdzēt savam Faustam, kas ir romantisks mākslinieks, un Berlioza gadījumā - intelektuālis, kas tomēr ir kļuvis par asociālu būtni. Tu esi tā, kas viņu glābj. Šajā gadījumā Fausts būs Maikls Spairss. Viņam šī ir debija “Metropolitan” operā. Vai tev kaut kādā veidā ir iespēja viņu atbalstīt ar savu pieredzi?
Viņam šī būs otrā izrāde, bet, jā, tā ir milzīga atbildība – kā amerikānim dziedāt “Metropolitan”, Tas ir, kā uzrāpties Brīvības statujā un vēl turēt savās rokās tās zvaigznes. To varēja redzēt un to varēja arī just, bet viņam ir milzīga pieredze dziedāt Berliozu, kas tenoram ir ļoti prasīgs repertuārs. Mūsu trio neatņemama sastāvdaļa ir Ildars Abdrazakovs, Mefistofelis, ar kuru esam pazīstami nu jau vairāk nekā 20 gadus. Viņš ar savu šarmu un balsi dod nepieciešamo krāsu.
Patiesībā ir brīnišķīgi, dziedāt ar savas paaudzes cilvēkiem, tāpēc ka ir atšķirība, vai tu dziedi ar kādu, kuram vispār pieredzes nav, vai arī ar kādu, kam ir divreiz lielāka pieredze par tevi.
Un ir lieliski, ka šāda kompānija var savstarpēji lieliski sastrādāties.
Jā, tu jau vairākkārt pieminēji Berlioza orķestri un krāsaino instrumentāciju. Bet vai nav tā, ka šī instrumentācija ir reizēm tik blīva, ka tā ir papildu grūtība dziedātājiem, vai tomēr vokālajos numuros viņš ir bijis diezgan tolerants pret solistu?
Pirmā ārija Margarētai ir ļoti monotona. Tā ir balāde, kurā ir vairāki pantiņi, un ir grūti tā vienkārši to padarīt interesantu. Taču viss, kas notiek pēc tam, tiešām ir ārkārtīgi pieblīvēts un savā ziņā krāšņs, bet ļoti garšīgs tāpēc, ka ļoti īsā tempā, mainās gan ritms, gan harmonija, gan arī tesitūras ziņā ir, ko pacīnīties. Lielākā grūtība ir pēc lielā, garā ansambļa, kas ir tehniski ārkārtīgi sarežģīts, seko lielais hits D’amour l’ardente flamme, kas ir lielā, slavenā ārija deviņu minūšu garumā. Šo deviņu minūšu garumā tu vienkārši emocionāli spied maksimumu no sevis ārā tāpēc, ka tā ir sadalīta četrās daļās, un katru reizi arvien lielāks orķestrējums un dramatisms pienāk klāt, un tev arī visos šajos četros segmentos ir jāparāda sava vokālā varēšana. Šeit emocijas jāuzkarsē līdz absolūtajam maksimumam. Bet, protams, ārija ir ārkārtīgi skaista un arī populāra, un ir nepieciešams laiks, lai to iedziedātu.
Muzikālā ziņā šī pēdējā, lielā ārija ir zināms “highlight”, Margarētas tēla augstākais punkts.
Vai nav tā, ka šādā koncerta versijā diriģenta loma ir vēl krietni nozīmīgāka, jo viņa rokās ir visa tā kanva, uz kuras veidot krāsas un iedomātās mizanscēnas. Kāda tev ir sadarbība ar Edvardu Gārdneru?
Mēs pirms vairākiem gadiem kopā atskaņojām “Karmenu”. Viņš ir jauns diriģents, kurš dievina Berliozu, kas protams, ir ārkārtīgs ieguvums operai. Es domāju, ka diriģentam darbs noteikti nav viegls, jo viņam no orķestra ir jāizvelk absolūtais maksimums, ko no mūziķi vispār var izdabūt. Tas ir pavadošais orķestris dziedātājiem, korim, kur, protams, ir zināma dinamikas atšķirība. Savukārt šie muzikālie iestarpinājumi paredz, ka no operas orķestra gaida faktiski simfoniskā orķestra kvalitāti. Pašā sākumā mēs bijām izdomājuši visi būt uz skatuves. Teātra skatuve ir ārkārtīgi liela, un tīri tehniski tur nebūtu nekādu problēmu. Bet sākās iekšējā panika gan orķestrim, gan visiem pārējiem, kas nav pieraduši redzēt orķestri uz skatuves. Arī paši orķestranti teica, ka viņiem ir pilnīgi mainījusies skaņas kvalitāte un komunikācija starp mūziķiem vairs nav tā, kas ir bedrē, kur tu tomēr esi tādā nelielā čauliņā, un var daudz labāk sadzirdēt, ko katrs spēlē. Un diezgan ātri orķestris tomēr tika ielikts atpakaļ orķestra bedrē. Mūziķu izvietojums bija tāda divarpus dienu ilga meklēšanās, līdz ģenerālmēģinājumā atrada ideālo pozīciju gan orķestrim, gan arī korim.
Orķestri ir ārkārtīgi interesanti un arī emocionāli vērot. Tāpēc, ka koncentrācija, kas rodas, pavadot dziedātāju, ir viņu maize, bet, spēlējot solo numurus, protams, ir daudz savādāk. Jā, bet diriģents Gārdners ir ārkārtīgi pozitīvs. Viņš ir ļoti precīzs, kas Berlioza mūzikā ir ļoti nepieciešams, jo ir ārkārtīgi sarežģīts ritms, mēs ļoti bieži dziedam sinkopēs un bieži vien ir dažādi metroritmi vienlaicīgi.
Viņš ir ļoti nosvērts, un nevienu brīdi nešķiet, ka zustu kontrole. Viņš visu saliek kopā, visu saliek savās rokās un izvadā mūs ar pozitīvu emocionalitāti.
Elīna, tu taču vēl februāra sākumā paguvi no Ņujorkas aizbraukt uz Meksiku. Kāds bija tavs mērķis būt tur?
Mani uzaicināja vadīt meistarklases. Viņiem ir ārkārtīgi bagāts tekilas ražotāju uzņēmums. Ir ļoti aizkustinoši redzēt, ka šie cilvēki interesējas par kultūru un mēģina atbalstīt jaunos dziedātājus un jaunos censoņus vispār šinī jomā. Un viņi būvē privātu, ārkārtīgi milzīgu muzikālo centru ar teātri 1300 skatītāju vietām. Viņi dod jaunajiem dziedātājiem stipendijas un aicina dziedātājus un pedagogus strādāt ar šiem jaunajiem. Tā kā es esmu šeit Ņujorkā, pavisam tuvu – tikai 4,5 stundu lidojumā līdz turienei, mani uzaicināja pastrādāt ar šiem dziedātājiem. Man Meksika ļoti patīk, es pati esmu bijusi tur jau divas reizes, astoņās dažādās pilsētās esmu dziedājusi koncertus. Tas savā ziņā ir arī tāds sagataves posms laikam, kad es droši vien vairs tik aktīvi nedziedāšu.
Ja man pirms kādiem pieciem gadiem kāds prasīja, vai es gadījumā nemācu, mani pārņēma zināmas bailes un pietāte, bet tagad, dziedot tik plaša spektra repertuāru – sākot ar baroku, belcanto, romantismu un nonākot līdz pat verismam – tomēr ir zināma pārliecība, ka esmu diezgan pieredzējusi,
un domāju, ka man arī ir pietiekama zināšanu bagāža, lai es varētu jaunajiem dziedātājiem palīdzēt un ar viņiem strādāt.
Man bija ļoti saviļņojoši redzēt 17 gadus jaunu baritonu un 22 gadus jaunu soprānu, kā viņu dziedāšanas maniere uzlabojas. Tas arī dod iekšēju pārliecību, ka, ja nu gadījumā padziedāt nevarēšu, tad gluži bez maizes arī nesēdēšu.
Kāda šobrīd ir Ņujorka?
Ņujorkas vējš patiesībā visu nopūš nost, un ir sajūta, ka ārā ir ap mīnus 10 grādiem un ir patiešām riebīgs, nepatīkams laiks. Bet ir palikušas tikai dažas dienas, un jau dosimies uz Eiropu.
Es vienmēr esmu uzsvērusi, ka Amerika ir ārkārtīgi aizraujoša zeme un Ņujorkā nekad nebūs garlaicīgi, bet es esmu eiropiete un man ir vajadzīgas manas mājas.
Tas eiropeiskais ritms un dzīves uztvere, kultūra, un informācijas bāze, kuras pamatā tomēr ir kaut kādas neizskaidrojamākas vērtības un saiknes, kuras es domāju, zina un pazīst tikai tāds īsts eiropietis.
Mēs esam, protams, dzirdējuši arī tagad, ka daudzi mākslinieki atceļ savas viesizrādes. Bostonas orķestris, piemēram, ir atcēlis Āzijas tūri. Vai pēdējā laika aktualitāte – koronavīruss kaut kādā veidā ietekmē arī “Metropolitan” dienaskārtību vai varbūt tavējo?
Nē, nē, patiesībā koronavīruss pašlaik šeit, Amerikā nav ietekmējis kultūras dzīvi. Šeit liela rekonstrukcija notiek sakarā ar “MeToo” kustību, kas ir saistīta ar sieviešu seksuālās dabas aizskaršanu.
Piemēram, pašlaik intīmās scēnas operā tiek vadītas ar speciālu asistentu, kurš māca dziedātājiem, kā pieskarties, kā skūpstīties, lai izskatītos kā skūpsts, bet lai nebūtu aizvainojoši vienam vai otram kolēģim. Jau tā, ka no viena grāvja otrā esam iekrituši. Es saprotu, ka varbūt daudziem kolēģiem vai kolēģēm ir bijušas nepatīkamas pieredzes, bet ir situācijas, kas šobrīd vienkārši apgrūtina ikdienas komunikāciju. Daudzi tagad baidās iet ar kādu kolēģi uz kafejnīcu, neviens vairāk neapskaujas sasveicinoties.
Visa sadzīve palikusi ļoti robotiska, bet tieši mūziķi un emociju cilvēki – mēs visi dzīvojam no šīs dabiskās, naturālās vilkmes, kas ir starp cilvēkiem.
Bet konkrēti par Ķīnu, nedaudz bēdīgi tas ir, jo man bija paredzēta turneja nākamajā gadā ar pieciem koncertiem, kā arī vēlējos šo zemi iepazīt nedaudz vairāk. Pašlaik tas viss ir apstājies, un vietējie pagaidām saka, ka, iespējams, nekas netiks organizēts līdz nākamajam gadam. Ziņās dzirdējām, ka arī Ņujorkas “China Town” apgrozījums krities par 50 procentiem.
Pēc Ņujorkas tev ir skaists notikums Berlīnē, kad dziedāsi Mālera Trešo.
Jā, Berlīnē dziedāšu Mālera Trešo simfoniju kopā ar Janiku Nezē-Segēnu Berlīnes filharmonijā. Tad man ir koncerts Ženēvā, un pavisam drīz mēs dodamies uz Grankanāriju, kur gatavošos savai pirmajai Amnerisai.
