Iepriekšējo solokoncertu mūsu Baltajā namā Elīnas Garanča sniedza pirms septiņiem gadiem, un tas bija viņas veltījums mammas Anitas Garančas piemiņai.
Toreiz tas viņai bija personiski ļoti emocionāls notikums, šoreiz savukārt īpašu emocionālu fonu piešķir globāli notikumi. Bet, kā saka Garanča, – varbūt tieši tāpēc viņai šogad tik liels prieks par pavasari, kas, šķiet, līdz ar viņas ierašanos arī ieradies Latvijā: "Pašlaik atgriežamies brīnišķīgā, saulainā pavasara periodā. Pavasaris ir viens no maniem mīļākajiem periodiem. Atvedām to līdzi, lai visiem ir priecīgāk ap sirdi! Gaidu ļoti šo tikšanos ar klausītājiem. Īpaši arī tāpēc, ka kovida laikā sanāca mums visiem daudz paklusēt.
Pa šiem gadiem ir daudz noticis arī mūsu dzīvēs. Protams, tīri arī vokāli ir parādījies jauns repertuārs, un man vienmēr tāda sajūta, ka ir jāatbrauc uz mājām un tas jāatrāda.
Un vienkārši arī jāsatiekas ar klausītājiem dzīvajā, tā teikt."
Kad sākās karš Ukrainā, Elīnai Garančai nebija koncertu un tie arī šķita tik nesavienojami ar notiekošo. Tagad Garanča ieguvusi pārliecību, ka tieši ar savu balsi un mūziku viņa vislabāk arī var kalpot cilvēkiem un vairot pozitīvo.
Dziedātāja stāsta: "Man kopš 24. februāra ir bijušas uzstāšanās, kad cilvēki ir nākuši pie manis un teikuši, ka viņiem ir tik ārkārtīgi svarīgi dzirdēt manu balsi vai dzirdēt mūziku dzīvajā, lai vismaz uz kādu mirklīti vai nu mēģinātu aizmirsties vai savienoties ar kaut ko garīgi augstāku, vai atrastu kādu atvieglojumu ikdienas realitātē. Protams, ir ārkārtīgi grūta šī situācija, un mēs mēģinām ar to, kas mēs esam, dot cilvēkiem vismaz uz kādu mirklīti pozitīvas emocijas, uzrunāt ar to, kas mēs esam un ko mēs varam lielai sabiedrības daļai dot. Mēs nevaram braukt un karot, bet mēs varam vismaz ar savu balsi izteikt savu viedokli."
Kā saka dziedātāja – savā solokoncertā viņa piedāvās programmu, kas atklās, kādas pārmaiņas ar viņu notikušas pēdējo septiņu gadu laikā.
Diriģents un viņas dzīvesbiedrs Karels Marks Šišons programmu raksturo kā emocionāli un stilistiski daudzveidīgu: "Programmā katrs varēs atrast ko savai sirdij tuvu. Tajā būs daudz dramatisku un skaudru momentu, bet līdzās tiem gaišums un cerība. Kopumā tas būs stāsts par jaunu sākumu, par atdzimšanu, un šobrīd arī laiks ārā aiz loga ir saskaņā ar šo sajūtu, ka tā tas tiešām varētu būt."
Elīnas Garančas karjerā šobrīd ir ļoti intensīvs un piepildīts laiks, ir arī kāds līdz šim vēl nepiepildīts liels sapnis. Viņa atklāj: "Ir, tā teikt, manējais Everests – Amnerisas loma, ko es vēl neesmu nodziedājusi, bet ko es vienmēr sev biju nolikusi kā gala mērķi savai attīstībai. Es vienmēr teicu, ka tanī dienā, kad es Amnerisu nodziedāšu, patiesībā es varētu arī beigt dziedāt vispār, jo es esmu savu galamērķi sasniegusi. Bet sanāk visu laiku tā, ka tiek pārcelta Amnerisas lomas debija ar pandēmiju, ar izmaiņām repertuārā. Varbūt tas ir kaut kāds zināms likteņa izaicinājums. Bet, protams, ir citas partijas. Man pēdējā laikā ir parādījies arī Vāgners, par ko es pirms 15 gadiem pat savos lielākajos sapņos nedomāju.
Tādā manā vīzijā – man ir atlikuši kādi 10 gadi. Tagad mans pedālis ir grīdā, un es daru to, ko vēl varu paspēt izdarīt."
Ārpus skatuves dzīves viena no Elīnas Garančas aizrautībām ir dārza darbi. Pavasaris šo aizrautību īpaši atmodina: "Tagad ir ārkārtīgi skaists laiks, ir jāiet dārzā, šis tas ir jāizgriež, šis tas ir jāiesēj, siltumnīcā redīsiņi un salātiņi. Nu, tā!
Kas ir laime? Es domāju, ka būt laimīgam – tas ir dzīves salikums no maziem puzlīšiem.
Ir brīži, kad man ir ļoti priecīgi ap sirdi, ir brīži, kad man ir ļoti bēdīgi ap sirdi. Bet, kā mans vīrs vienmēr saka – ir jādomā par to lielo kopbildi. Un tajā lielajā kopbildē, jā, tā enerģija, ko es pamatā jūtu, ir prieks, laime un gandarījums."
Elīnas Garančas solokoncerts notiks 21. aprīļa vakarā Nacionālajā operā, tiešraidē to pārraidīs arī Latvijas Radio 3 "Klasika".
