Tiešraides

Ukrainas nacionālā kamerorķestra "Kijivas solisti" koncerts Lielajā ģildē

Tiešraides

Diriģents Karels Marks Šišons: Rīga man saistās ar neaizmirstamām atmiņām

Operdīva Elīna Garanča: Man ir tāda sajūta, ka pašlaik jau braucu ar pedāli līdz grīdai

Operdīva Elīna Garanča: Man ir sajūta, ka pašlaik braucu ar pedāli līdz grīdai

"Esmu savā attīstības pēdējā posmā, jo ar nodziedāto Kundri lomu Vāgnera "Parsifālā" balss attīstības iespējas faktiski jau ir limitētas. Un man ir tāda sajūta, ka pašlaik braucu jau ar pedāli līdz grīdai – tādā ātrumā, lai nākamo desmit, divpadsmit gadu laikā no savas balss vēl varētu izspiest visus pēdējos pārpalikumus," tik atklāta sarunā ar Latvijas Radio 3 ir pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dziedātāja atzīst: "Savā attīstībā, arī tīri tehniskajā varēšanā un balss iespēju ziņā esmu fināla taisnē."

21. aprīļa vakarā Latvijas Nacionālajā operā viņa sniedza ovācijām vainagotu solokoncertu, ko "Klasika" saviem klausītājiem piedāvāja tiešraidē. Pie Latvijas Nacionālās operas orķestra diriģenta pults stājās dziedātājas dzīvesbiedrs, latviešu publikas mīlulis Karels Marks Šišons. Iepriekšējais abu kopīgais koncerts Latvijā notika pirms septiņiem gadiem kā sirsnīgs veltījums mūžībā aizgājušās izcilās vokālās pedagoģes un Elīnas Garančas mammas Anitas Garančas piemiņai.

Inta Zēgnere: 2015. gada soloprogrammā bija Mocarts un Rosīni. Un tad jūs sacījāt, ka lielais lēciens jums būs Santuca. Un ja vēl nodziedāsiet Eboli, būsiet ļoti priecīga. Šoreiz koncertprogrammā redzam Čillea "Adriānu Lekuvrēru". Par ko tas mums varētu signalizēt?

Elīna Garanča: Tas varētu signalizēt par to, ka esmu savā attīstības pēdējā posmā, jo

ar nodziedāto Kundri lomu Vāgnera "Parsifālā" balss attīstības iespējas faktiski jau ir limitētas. Un man ir tāda sajūta, ka pašlaik braucu jau ar pedāli līdz grīdai – tādā ātrumā, lai nākamo desmit, divpadsmit gadu laikā no savas balss vēl varētu maksimāli izspiest visus pēdējos pārpalikumus.

Protams, ir dramatiskais repertuārs, kas ir aizraujošs un vilinošs – tas arī prātīgi jāietur, jāiztur un jādzied tā, lai šos nākamos desmit gadus vēl varu to izstrādāt, bet savā attīstībā, arī tīri tehniskajā varēšanā un balss iespēju ziņā esmu fināla taisnē.

Elīnas Garančas solokoncerts Latvijas Nacionālajā operā.

Tūlīt Londonas Koventgārdenā būs "Samsons un Dalila", un jūs atkal atgriezīsieties pie Dalilas lomas. Bet tas neskan pārāk labi – par to pedāli grīdā un pēdējiem pārpalikumiem.

Bet jābūt reālistei!

Bet vai nav tā, ka līdzās vokālajai mākai, par ko mēs vispār nerunājam, jums piemīt arī talants atrast savu tēlu un savu pieeju ik lomai? Atceros, par Dalilu reiz jūs teicāt, ka jūs nekad nebūsiet tāds dramatiskais variants kā Obrazcova – ka nav jau tā Dalila jāizkliedz, lai iegūtu efektu, viņu var dziedāt arī daudz liriskāk un var atrast savas balss krāsas.

Tā ir, jā. Bet, ja paskatās uz mecosoprāna repertuāru, pēc Eboli, Santucas un Amnerisas, kuru beidzot dziedāšu pēc gandrīz pusgada, pēc Dalilas, Kundri un dažām citām Verdi operām faktiski nekā daudz vairs nav palicis. Varētu vēl Azučenu nodziedāt, vēl šis tas palicis Vāgnerā, bet vairāk jau arī nekā nav! Protams, jā, ir modernās operas. Ir Bartoka "Hercoga Zilbārža pils" – zināms muzikāls eksperiments. Bet pēc tam jau vairs tikai iznāk atkārtoties, un

man ļoti nepatīk atkārtoties – tieši tāpēc ļoti daudzas partijas no vieglāka romantiskā repertuāra esmu noņēmusi, jo man vienkārši vairs nebija interesanti dziedāt Romeo no "Monteki un Kapuleti" un melot arī pašai sev, jo – nu, kas es vairs par puišeli... 

Domāju, ka pēc kāda laika tāds pats liktenis piemeklēs gan Karmenu, gan Dalilu, gan Eboli – nu, cik tad iestudējumos viņas varu dziedāt? Un galu galā jāpaskatās arī uz reālo situāciju: nu, negribas sēdēt sešas nedēļas projām no mājām, gatavojot iestudējumu operai, pie kuras režisors varbūt ķeras pirmo reizi. Viņam tā ir jauna Amerika, bet tu to ar viņu kopā atklāj jau sesto reizi… Tas vienkārši apnīk. Līdz ar to es domāju –

reāli gribu vēl šīs dažas partijas, kas man stāv priekšā, tad arī paeksperimentēt un apskatīties, ko tas dara ar mani, ar manu balsi un manu mākslinieciskās attīstības iespēju, bet nu – kaut kad jau arī pietiks.

Elīnas Garančas solokoncerts Latvijas Nacionālajā operā.

Arī Bartoks ir jūsu solokoncerta programmā.

Jā, un pavisam drīz, nākamgad maijā, šis iestudējums paredzēts Neapoles operā. Tas būs Kšištofa Varlikovska iestudējums, ko redzēju jau Parīzē – ļoti iespaidīgs, kā jau visi viņa iestudējumi. Vokālajā ziņā tā nav tik sarežģīta partija, kādas esmu dziedājusi līdz šim, bet aktieriskajā un psiholoģiskajā plānā tā būs ļoti interesanta loma.

Jāsaka paldies, ka jūs mūs tomēr ļoti lutināt, jo mums bija tā laime pagājušogad klausīties jūsu koncertus Nacionālajā teātrī, vēl bija solokoncerti kopā ar pianistu Malkolmu Martino, tāpat ļoti priecājamies, ja varam jūs redzēt uz ekrāna tiešraidēs vai tad, ja tiek saņemta balva "Kilograms kultūrā". Jūs visu laiku esat mūsu dzīvē klātesoša. Tūlīt, 1. maijā, "Lielajā dzintarā" būs Eiropas koncerts. 

Tas nāca ļoti negaidīti – man uzrakstīja "Berlīnes filharmoniķu" administrācijas pārstāvis un jautāja, vai es redzētu iespēju piedalīties šajā koncertā. Viņš rakstīja, ka pagaidām vēl neesot simtprocentīgi apstiprināts, bet esot runa par to, ka tas varētu notikt Liepājas "Lielajā dzintarā". Un es teicu – jā! Noskaidrojām, kas diriģēs, un meklējām arī attiecīgu repertuāru. Esmu ļoti, ļoti lepna un ārkārtīgi pateicīga, ka varu piedalīties šajā koncertā, jo gan politiskā, gan kultūrpolitiskā situācija pašlaik pasaulē ir tāda, ka šim koncertam ir bezgala liela nozīme. Maestro manam repertuāram izvēlējies Lučāno Berio tautasdziesmas – tās ir vienpadsmit dziesmas dažādās valodās, dažādās nokrāsās un dažādām pamatdomām, ko katra no šīm dziesmiņām sūta. Manuprāt, tieši šajā laikā, kādā pašlaik dzīvojam, tās ir ārkārtīgi svarīgas.

Eiropa kaut kā apvienojas… Neatceros, kad pēdējo reizi Eiropas koncertā būtu piedalījies solists – dziedātājs. Un vai vispār bijis? Tā ka man tā ir milzīga atbildība, turklāt tā būs tiešraide.

Protams, arī emocionāli psiholoģiskais spiediens ir liels, bet man patīk izaicinājumi, man ļoti patīk šis cikls, un es dievinu Kirilu Petrenko, kuru pazīstu jau kopš 1999. gada, no Mainingenas teātra laika, kad viņš toreiz bija tā galvenais diriģents. Par "Berlīnes filharmoniķiem", protams, lieki vispār jebko runāt. Un fakts, ka tas pirmo reizi notiek Latvijā un notiek "Lielajā dzintarā" – tas ir kaut kas unikāls! Domāju, ka Latvijas kultūrai, Latvijas mūzikai Eiropas apzināšanas kontekstā tas ir ārkārtīgi svarīgs notikums.

"Lielais dzintars" pavisam nesen noslēdza 30. zvaigžņu festivālu. Noslēgumā dziedāja ukraiņu dziedone Ludmila Monastirska, un tas bija koncerts Ukrainas atbalstam. Arī Eiropas koncerts būs Ukrainas atbalstam. Izrādās, ka arī Kirila Petrenko dzimtas saknes ir saistītas ar Ukrainu, jo viņa tētis dzimis Ļvivā. Viss ir kaut kā blakus, kaut kā ļoti tuvu. Šķiet, tas bija 28. februāris, kad savā "Facebook" profilā uzrakstījāt, ka šobrīd nevēlaties nekādu koncertēšanu un vispār izslēdzat domu, ka jūs varētu uzstāties Krievijā.

Jā, uzrakstīju un nenožēloju – vēl joprojām tā uzskatu. Mēs tāpat Krievijai pašlaik vairs neesam vajadzīgi. Tāpat ļoti daudzi mākslinieki tur vairs neuzstāsies. Domāju, ka viņi paši sev ir uzlikuši tādu nastu, un paši vēl īsti neapzinās, ko izdarījuši.

Man tā bija absolūta nepieciešamība – kaut ko izdarīt, jo es vienkārši naktīs nevarēju gulēt, likās – kaut kas ir jāizdara. Vismaz jāpauž sava nostāja – varbūt vismaz tā emocionāli varu palīdzēt tiem nabaga cilvēciņiem Ukrainā. Rakstot izgāju cauri ļoti lielam spektram visdažādāko emociju.

Man ir daudz kolēģu, kas ir krievi – ar saknēm un bez saknēm, un ir ļoti daudz to, kuri noklusē, kas man ir nesaprotami. Ir ļoti daudzi, kuri mēģina lavierēt, kas man ir vēl nepieņemamāk. Un ir ļoti daudzi, kuri diemžēl parādījuši savu īsto seju un joprojām uzskata, ka tas ir tikai "neliels konflikts" starp Ukrainu un Krieviju. Tas ir prātam neaptverami! Ļoti skumji... Bet es varu vienīgi cerēt – līdz ar to, ka dzīvē gandrīz viss iet uz riņķi, šis bumerangs viņus noteikti panāks.

Domāju, ka tas, kas pašlaik notiek, Eiropai nozīmē milzīgu pamošanos – visi taču saprot, ka Ukraina pašlaik cīnās nevis tikai par sevi, bet arī par mums, visām pārējām Eiropas valstīm,

un vienkārši stāvēt malā, klusēt un nepateikt to, ko tu domā kā cilvēks – pat ne kā mākslinieks, vienkārši kā cilvēks, kurš sabiedrībā varbūt ir drusku pazīstamāks un kura viedoklī ieklausās – man tas vienkārši nebija iespējams.

Vai māksliniekam tas nozīmē saraut arī zināmas koleģiālas saites? Piemēram, Ludmila Monastirska stāstīja, ka tas tomēr esot dīvaini: Neapolē izrādes pieņemšanā viņa satiekas ar Annu Ņetrebko, kura saka, ka arī esot pret karu, bet publiski to nepauž. Ir mākslinieki, kuri vēl aizvien nav atteikušies no šī režīma atbalstīšanas. Ko tas nozīmē tīri koleģiāli? Piemēram, Hiblai Gerzmavai bija jādzied Liepājā, bet šis koncerts tika atcelts – Ludmila atbrauca viņas vietā. 12. jūlijā plānots koncerts, kurā jums kopā ar Hiblu Gerzmavu jākāpj uz vienas skatuves. Acīmredzot jūs nebūsiet uz vienas skatuves ar viņu? 

Nē, nebūsim, bet es neuzskatu to par savu pienākumu – atklāti atteikties no māksliniekiem. Šie cilvēki, tāpat kā es, tiek uzaicināti, un to dara vai nu sponsors, vai koncertu organizētājs – domāju, ka tas ir viņu lēmums, ar kādiem māksliniekiem viņi grib vai negrib sastrādāties un kādi ir viņu apsvērumi. Šajā konkrētajā gadījumā, protams, gan sponsoru naudas, gan prezentācija, gan arī nostāja ļoti lielā mērā ietekmē to, kas viņa ir – kas ir Hibla un ko viņa ir darījusi, ko viņa ir atbalstījusi un ar kādiem cilvēkiem viņa sadarbojas ikdienā, no kura cilvēka finansēm viņa faktiski dzīvo.

Savā ziņā uzskatu to par gļēvulību, jo tik daudzi tomēr ļoti daudzus mēnešus dzīvo un strādā Eiropā, pērk dzīvokļus Krievijā un citur – [pārtiek] tieši no tā, kā viņus uzņem un mīl Eiropā.

Un šie mākslinieki to vienkārši noklusē un uzskata to kā pašu par sevi saprotamu lietu. Man tas vienkārši nav saprotams un pieņemams! Man, protams, ir kolēģi, ar kuriem nekad neesmu runājusi par politiku – viņi lielā mērā ir pasaulei atvērti un nav nozombēti, kā mēs tagad to ļoti bieži sakām.

Bet visdziļākais šoks ir tas, ka ļoti liela daļa krievu mākslinieku vēl joprojām uzskata, ka tas, kas pašlaik notiek Ukrainā, ir vien neliels konflikts.

Jau pieminēju jūsu došanos uz Koventgārdenu. Ar "Berlīnes filharmoniķiem" jūs saista ļoti skaista un stabila sadarbība. Kurp tālāk vedīs jūsu ceļš?

Šis gads ir ļoti, ļoti pilns. Mēs vēl nedaudz esam atkarīgi no pandēmijas, bet man paredzēti trīs koncerti Japānā kopā ar Malkolmu Martino – tā ir programma gan ar dziesmām, gan ar dažām operu ārijām, kas pandēmijas dēļ tiek pārcelta, pārcelta un pārcelta. Šo turneju es ļoti gaidu. Pēc tam ir mans festivāls "Garanča un draugi" Austrijā, kas notiks nu jau četrpadsmito gadu. Pēc tam mēs ar šiem draugiem atbrauksim arī uz Latviju. Augustā un jūlija pašās beigās būšu Zalcburgā, dziedot Brāmsa Alta rapsodiju ar Tīlemani un "Vīnes filharmoniķiem" – ar Karmenas partiju debitēšu lielajā amfiteātrī "Arena Di Verona".

Un pēc tam ir kas tāds, ko ļoti gaidu muzikāli un mākslinieciski – tā ir atkalsatikšanās ar maestro Bārenboimu. Uzdevums ir milzīgs – koncerts divās daļās. Pirmajā daļā paredzēts otrais cēliens no "Samsona un Dalilas", bet otrajā daļā – "Parsifāla" otrais cēliens. 

Tas man būs tāds dubultais špagats. Šis izaicinājums mani ļoti vilina gan vokāli, gan muzikāli, gan emocionāli. Pēc tam ir paredzēti koncerti ar maestro Papano ar Veila "Šeherezādi", un tad jau sākas jaunā sezona, ko iesākšu ar "Karmenas" izrādēm un Pjotru Bečalu Vīnes operā. Un pa visu šo laiku paralēli, protams, būšu arī Rīgā gan atvaļinājuma laikā, gan ar koncertiem. Gatavošu Amnerisu, kurai vēl jānoasina daži pagriezieni un, protams, gatavošos arī Bartoka operai "Hercoga Zilbārža pils" – Judītes loma oriģinālvalodā ir diezgan liels izaicinājums.

Kādas emocijas vai atmiņas izjūtat, kad uzkāpjat uz Latvijas Nacionālās operas skatuves dēļiem? 

Tās drīzāk ir sajūtas... Ne tik daudz atmiņas, cik sajūtas. Domāju, ka tam piekritīs jebkurš dziedātājs, kas dziedājis gan Latvijā, gan ārzemēs –

atgriežoties uz šīs skatuves, vienmēr pirmajā mirklī tu jūties kā skolnieks uz konservatorijas vai operas lielās skatuves, liekot bakalaura vai maģistra eksāmenu, uz kuru tevi atnāk novērtēt.

Ļoti liela daļa no cilvēkiem, kas nāk uz maniem koncertiem, ir tie, kuri mani bikstīja un stumdīja, kad es vēl biju studente un frāzēšanu vēl tikai mācījos. Viņi ir vai nu mani bijušie kolēģi vai draugi – tie, kuri mani iepazina, kad es tikko, tikko sāku dziedāt, un tie, kas skrējuši līdzi manā skrējienā – tāpēc izjūtu lielu atbildību. Kā vienmēr, psiholoģiskais spiediens ir tāds, ka nu jau liekas – sāk palikt sauss kakls, jau kaut kas tajā skrāpē, kaut kas krekšķ. Protams, tā ir tikai psihosomatiskā reakcija uz iekšējo atbildības sajūtu. Bet tajā pašā laikā

man, protams, ir brīnišķīgs atbalsts, uz kuru varu paļauties – kurš izdarīs visu, lai man izdotos tas, kas man ir paredzēts, un mēs tādā dubultsavienībā stāsimies visām vētrām un visiem viļņiem pretī, un tad uz viņu galotnēm slīdēsim uz priekšu.

Ir arī liela atbildība, saviļņojums, zinu, ka vietas ir pārdotas pat uz orķestra bedres, un tas nozīmē, ka klausītāji sēdēs ļoti, ļoti tuvu, kas man nepatīk. 

Jo redzēs jūsu kurpes.

Zobus varēs saskaitīt – kāda plomba kurā zobā. (smejas) Bet tajā pašā laikā tā ir atkalredzēšanās. Tāds mirklis kā tas, kad tu pēc ilgas diētas atkal uzkāp uz svariem, lai apskatītos, kas pa šo laiku ir noticis. Tāda sevis novērtēšana un sevis parādīšana, arī sevis izzināšana, jo tagad pagājuši vairāki gadi kopš pēdējā koncerta. Un man arī būs interesanti redzēt, kā es pa šiem gadiem esmu iemācījusies tikt galā ar savu skatuvisko drudzi.

Elīnas Garančas solokoncerts Latvijas Nacionālajā operā.

Visbeidzot, kuru no vasaras mēnešiem jūs gaidāt visvairāk?

Pēc trakā skrējiena droši vien jūlija otro pusi, jo tad es vienmēr esmu atvaļinājumā šeit, Latvijā. Tas ir fantastisks laiks – tad es marinēju un taisu savus Latgales salātus, ar tēti braucam uz nakts tirgu un iepērkam visādus gardumiņus, ko saldējam. Staigājam basām kājām pa dārzu, pie mums brauc draugi un dzeram vīnu vasaras vakaros – tas ir tāds ļoti, ļoti foršs laiks. Bet ļoti gaidu arī augustu, jo gan ''Arena Di Verona'', gan koncerts ar Bārenboimu ir jauna izaugsme man kā māksliniecei.

Kā es saku – lai arī es esmu iemācījusies dzīvot Garančas dzīvi un Elīnas dzīvi, viena bez otras arī īsti nevar iztikt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt