Rebeka uzskata, ka operas vadību nevar uzņemties cilvēks bez iepriekšējas pieredzes šādā lomā.
“Tas ir apmēram tā kā man tagad būtu pateikts – Marina, tu tagad būsi par operas direktoru,” uzsver Rebeka, norādot arī, ka, pat ja direktoram nav vienpersoniski jānodarbojas ar, teiksim, operas finansēm, viņam tomēr šī joma ir jāpārzina.
Rebeka arī atklāj, ka viņai problemātisks šķiet “interešu konflikts”, kas rodoties vēl aktīvam dziedātājam, kāds ir Egils Siliņš, ieņemot šādu vadības lomu.
“Ja es strādāju kā direktors, es nevaru strādāt kā dziedātājs,” norāda Rebeka. “Tas nozīmē, ka man būs jāpamet savs amats, man būs jābrauc uz ārzemēm, lai dziedātu, un es nezināšu, kas notiek manā teātrī, pirmkārt. Otrkārt, ja es dziedu pats savā teātrī, sanāk, ka es pats sev maksāju naudu.”
Rebeka uzsver – viņa nepārzina visu, kas notiek Latvijas Nacionālās operas iekšienē. Tomēr viņa ar skepsi runā par faktu, ka ar kastinga direktori Ilzi Sprancmani pārtrauktas līdzšinējās darba attiecības.
Rebeka skaidro – bez kastinga direktora opera nevar iztikt, jo tas ir cilvēks, kurš ir atbildīgs par to, kādi dziedātāji uzstājas kopā vienā izrādē. Kastinga direktors ņem vērā ne tikai to, kā saskan mākslinieku balsis, bet arī temperamenti un pat augumi.
“Jebkurā operteātrī šādam amatam ir jābūt,” uzsver Rebeka. “Tas ir mans personiskais viedoklis, bet mūsu kastinga direktore bija viena no labākajām pasaulē.”
Marina Rebeka stāsta, ka Ilze Sprancmane esot braukusi uz visiem dziedātāju konkursiem, kuri notika Krievijā, Kazahstānā, Eiropā, atradusi jaunos un daudzsološos dziedātājus, pirms viņi kļuva par pasaules zvaigznēm, un atvedusi dziedāt Latvijas Nacionālajā operā. Rebeka uzsver, ka Sprancmane spējusi pierunāt ne tikai jaunās zvaigznes, bet arī jau pasaules līmeņa māksliniekus uzstāties Latvijā, jo atradusi veidus, kā viesmākslinieku pārliecināt pat tad, ja iespējas nodrošināt lielākajām pasaules skatuvēm līdzvērtīgu samaksu nav bijis.
Rebeka atklāj – viņa nezina, kādi tieši bijuši apstākļi, kas noveduši pie darba attiecību pārtraukšanas ar Sprancmani. Taču viņa jautā: “Kurš tad veiks to kastingu? Mums Latvijā nav tādu cilvēku, kuri ir braukuši pa visu pasauli, braukuši pa konkursiem, lai izvēlētos cilvēkus, kuri ir talantīgi, bet kuri ir karjeras sākumā, lai viņi varētu pieņemt mūsu algas. Kā mēs varam taisīt kastingu lielām zvaigznēm, nemaksājot viņiem Eiropas honorārus? Kur mēs to naudu ņemsim?”
Joprojām viena no aktuālajām tēmām mūzikas pasaulē ir koncertzāles būvniecība Rīgā. Kā tas var būt, ka mazajās pilsētās ir koncertzāles, bet galvaspilsētā nav?
Ārzemēs Marina Rebeka bieži saņemot jautājumus par latviešu mūzikas fenomenu: kā tik mazai nācijai var būt tik daudz pasaules līmeņa mākslinieku? Rebeka uzsver – tajā pašā laikā Rīgā nav iespējams koncerts, kurā būtu iesaistīts liels koris, simfoniskais orķestris un ērģeles. Viņa stāsta, ka Doma baznīca tam nav piemērota atbalss dēļ. Savukārt Lielajā ģildē ir tikai 600 sēdvietu. Tas nozīmē – ja uzstājas kāds izcils mākslinieks, biļetes izpērk ļoti ātri. Tad ir jārīko divi vai trīs koncerti.
Marina Rebeka uzsver: “Ja būtu vieta, kuru vienkārši varētu pārorganizēt, iztaisīt labāku akustiku…
Nav svarīgi, lai tā būtu kaut kāda superarhitektūra, lai mēs lepotos, jo ārzemēs lepojas nevis ar mūsu arhitektūru, bet ar mūsu saturu, ar cilvēkiem.
Mums ir jābūt vietai – mūzikas templim, ja es tā varu teikt, kur tie mūziķi varētu priekš mums, priekš mūsu tautas parādīt viņu mākslu. Un es uzskatu, ka tas ir daudz svarīgāks par ārējo formu. Jo tā ārējā forma – protams, ka mums nepietiks naudas uz ārējo formu. Bet mums ir svarīgi, lai būtu tā vieta.”
