Latviešu operas simtgadi svinam tieši Latvijas valsts simtgades priekšvakarā – tas ir simboliski, jo mūsu operas dzīve izgājusi cauri tādiem pašiem vēstures griežiem un līkločiem kā mūsu valsts.
"16. un 17. novembris ir zināms kompromiss, jo pirmais Latvju operas iestudējums notika vēl tad, kad valsts oficiāli vēl nebija dibināta," atzīst Baltā nama vadītājs.
"Acīmredzot šiem vīriem un sievām, kuri domāja par kultūru, neskatoties uz apkārt notiekošo, bija svarīgi turpināt iesākto, lai iekļautos pasaules kultūras apritē. 1919. gadā tiek dibināta Latvijas Nacionālā opera kā kultūras iestāde, kas ieguva savu statusu. Tāpēc šis datums iet kopā ar simtgadi. Nonācām pie tā, ka pietuvojamies valsts jubilejai."
Liepiņš piekrīt, ka opera un vēlāk arī balets, kas nacionālās operas trupai pievienojies 1922. gadā, ir nozīmīgākā kultūras iestāde Latvijā – žanrs, kas viskošāk reprezentē pašu valsti. "Tam ir absolūts pamatojums kaut vai tāpēc, ka šī ir sintētiska māksla, kurā apvienojas visdažādākie mākslas virzieni – domāju, arī Latvijas izglītības attīstībai allaž bijusi zināma saistība ar tām mākslām, kas būtu noderīgas operai: tas attiecas gan uz Mūzikas akadēmiju, gan Mākslas akadēmiju."
Operas svētki tiks svinēti ne tikai ar diviem Gala koncertiem, saistībā ar jubilejas sezonu ir arī daudz citu pasākumu, un viens no pašiem svarīgākajiem tiks publiskots pirms pirmā Gala koncerta.
Sācies rezumējuma laiks
"Kad piekritu nākt strādāt uz Operu, man bija savas vīzijas, ko gribētu izdarīt.
Līdz ar to, ka skaidri esmu deklarējis, ka nākamgad novembrī šo posmu savā dzīvē gribu pabeigt un to arī darīšu, jau tagad varu sākt veidot tādu kā kopsavilkumu tam, ko esmu izdarījis.
Viens no punktiem, kam pievērsu īpašu uzmanību – grāmata, kas savā ziņā būs unikāls, kultūrvēsturisks objekts, jo iezīmēs 100 gadus operā, šoreiz ne no mūzikas, bet dekoratīvās puses. Daudzi no darbiem, kas šeit uzvesti, ir grandiozi veidojumi," stāsta Zigmars Liepiņš.
"No skices līdz izrādei" – tāds ir nosaukums grāmatai, kuras autorkolektīvs, kas ir visaugstākās klases speciālisti, strādājis pie izdevuma vairāk nekā gadu. "Tika pārmeklēti daudzu muzeju arhīvi, noliktavas, kuros atrasti darbi, kuri nav redzēti nekad. Skici lēnām aizmirst. Redzam dekorāciju fotogrāfijas, bet nezinām, kā mākslinieks pašā sākumā to bija iedomājies. Grāmatas tapšanā ieguldīts liels darbs un lieli līdzekļi – tas ir ambiciozs projekts. To drukā labākā tipogrāfija, kāda mums vien ir – "Livonija". Kļūdas tur nevarētu būt."
Apmierināts ar daudzām lietām
Vaicāts, vai piecu gadu valdīšanas laikā Baltais nams kļuvis par daļu no dzīves un īstenotas visas sākotnējās ieceres, Liepiņš atklāj: "Esmu diezgan nekautrīgs cilvēks un teikšu, ka esmu diezgan apmierināts ar daudzām lietām. Nevaru, protams, mainīt valsts kultūrpolitikas lietas, kuras nāksies risināt nākamajam vadītājam vai komandai.
Tie staļļi vēl jātīra – ir, ko darīt...
Taču priecājos, ka kaut kādā veidā izdevies sakārtot iekšējo psiholoģisko klimatu – varbūt tāpēc, ka jau kopš jaunības laikiem esmu strādājis lielos kolektīvos. Tik lielai radošai komandai ir jāturas kopā, un to nevar izdarīt nervozā, nedraudzīgā atmosfērā.
Par to esmu apmierināts – ka izdevies nomierināt kolektīvu to peripetiju kontekstā, kas bijušas, mudinot koncentrēties uz darbu, ko darām, un tas notiek ar atvērtu sirdi.
Protams, tas nenozīmē, ka radošās izpausmes saistītas ar mieru – mūsu kolektīvā ir daudz radošu cilvēku, un katrs – profesionālis savā jomā. Un tāds kā es, kurš vada, nevar darīt visu – jāuzticas kolēģiem. Daudz darām kopā ar galveno diriģentu Mārtiņu Ozoliņu.
Otra lieta, par ko prieks – uzlabota materiāli tehniskā bāze. Nepietiekami, bet atrisināti ar instrumentiem saistītie jautājumi – ieguldīti diezgan lieli līdzekļi.
Darbs, kas izdarīts pie Barona ielas, ir pagaidu risinājums, jo tur ar laiku jābūt Operas trešajai kārtai. Bet kultūrpolitika pagaidām ir tāda, ka par to neviens nerunā, un nav arī izdevies panākt, lai tas būtu kaut projektā ielikts. Bet panācām, ka vismaz pagaidu pārsegums uzbūvēts, lai cilvēkiem, kuri ziemā kārto dekorācijas, darba apstākļi vairs nebūtu tik necilvēcīgi. Tas ir labākais pagaidu risinājums. Kaut nu nepiepildītos tas teiciens, ka nekas nav ilgāks par pagaidām...”
Operas kolektīvam un saimniecībai simtgadē Zigmars Liepiņš novēl augstu turēt mākslas lāpu:
"Ikdienas sadzīvē entuziasmu var pazaudēt. Taču augstas kvalitātes kritēriji ir tie, uz kuriem jātiecas – viss pārējais tad notiks."
