Operas soliste Tatjana Trenogina: To, ka dziedāšu, zināju vienmēr

Mūsu operā svētdien, 11. oktobrī, būs īpašs notikums. Jaunajā sezonā pirmā “Pīķa dāma” Andreja Žagara režijā būs veltīta dižajam latviešu tenoram Kārlim Zariņam. Vienīgā Lizas partijas izpildītāja ir skaistā soprāna īpašniece Tatjana Trenogina. Pirms izrādes ar viņu sarunājās Rus.lsm.lv.

Hermani tuvākajā izrādē dzied Andris Ludvigs, viņu Latvijas melomāni pazīst jau sen. Pēc viņa šajā partija pieteikti Artjoms Safronovs un Aleksandrs Antoņenko. Liza – Tatjana Trenogina, beigusi Maskavas konservatoriju (Krievijas Tautas mākslinieces Gaļinas Pisarenko klasi), daudzu starptautisko konkursu laureāte, Briseles karaliskā operteātra “La Monnaie” viessoliste. Pirms diviem gadiem pārcēlusies uz Rīgu, drīz kļuvusi par mūsu operas solisti, bet vietējie mūzikas cienītāji viņu pa īstam iepazīt vēl nav paspējuši.

— Sāksim ar to, kā jūs no Maskavas nokļuvāt Briselē.

— Pēc konservatorijas beigšanas plānoju palikt Maskavā pavisam. Bet aizbraucu uz Briseli uz savu debijas izrādi

“La Monnaie”, iepazinos ar savu nākamo vīru un mēs iemīlējāmies viens otrā no pirmā acu skatiena.

Mēs abi pēc rakstura esam ļoti strauji. Pēc divām dienām viņš mani bildināja, pēc divām nedēļām es piekritu, pēc pieciem mēnešiem mēs nosvinējām kāzas. Un pēc trim gadiem piedzima Maša. 

Turklāt tajā pašā mēnesī, kad uzzināju par grūtniecību, mani uzaicināja debitēt Lielajā teātrī operā “Otello”. Un mana pirmizrāde Dezdemonas lomā bija paredzēta tieši nedēļā, kad bija gaidāmas dzemdības. Protams, tāda sakritība mani satrauca, es devos uz Sergijevposadu, lūdzos, lai nomierinātos… Nākamajā dienā uzzināju, ka iestudējums atcelts (tas bija pats finanšu un ekonomikas krīzes karstums). Un es mierīgi laidu pasaulē meitu. “Otello” tā arī netika iestudēts, bet vēlāk man tomēr piedāvāja debiju Lielajā teātrī – Jolantas partiju tādā paša nosaukuma Čaikovska operā. Es iegāju jau esošā izrādē, tas bija skaists klasisks iestudējums.

 

— Tātad – jūs palikāt Beļģijā?

— Paliku uz ilgu laiku.

Gan vecāki, gan vīra māsa, gan pats Karens laikā, kad iepazināmies, šajā valstī bija nodzīvojuši jau divdesmit piecus gadus.

Viņa tēvs vijolnieks sākumā strādāja ar Jevgeņiju Svetlanovu Maskavā, PSRS Kultūras ministrijas Valsts simfoniskajā orķestrī, kuru vadīja Genadijs Roždestvenskis, pēc tam līdz pašai pensijai spēlēja teātrī “La Monnaie”. Turpat strādāja arī Karens, viņš ir fagotists.

— Bet kā radās Rīga, vai arī šeit dzīvoja radinieki?

— Savus radiniekus šeit atradu, bet vēlāk. Taču savulaik uz Rīgu pārcēlās Karena māsa. Viņa nodarbojās ar tūrismu, un, kad nonāca Latvijā, viņai tik ļoti iepatikās, ka drīz arī pārcēlās uz šejieni. 2017. gada rudenī mēs pie viņas ciemojāmies, arī iemīlējāmies skaistajā pilsētā un nolēmām šeit apmesties. Pēc tam pārcelties tuvāk mums vēlējās arī vīra vecāki.

— Nopirkāt dzīvokli?

— Jā, mājā Vīlandes ielā, kas ir pazīstama ar savu jūgendstilu un ar to, ka vienā no ēkām dzīvoja Jeļena Bulgakova (Nirenberga). Rīgā ir Dārziņa mūzikas skola ar brīnišķīgām tradīcijām. Un izrādījās, ka šajā skolā māca mana vīra pirmais skolotājs vēl no Maskavas laikiem, fagotists Andris Arnicāns, kurš 80. gados spēlēja (pasaule ir maza!) kopā ar Karena tēvu orķestrī pie Genadija Roždestvenska. Meita iestājās, viņai ir lieliska pedagoģe Nellija Sarkisjana, mēs esam ļoti apmierināti. Mūzikā meita bijusi vienmēr, jo es dziedāju koncertos burtiski līdz septītajam grūtniecības mēnesīm. Principā,

ja vectētiņš un tētis ir profesionāli vijolnieks un fagotists, māte – dziedātāja, droši var teikt, ka meita mantojusi mūziķu dzimtas tradīcijas.

— Tatjana, bet kā jums ar valsts valodu? 

— Tiklīdz biju šeit iekārtojusies, devos uz kursiem un drīz vien saņēmu apliecību par latviešu valodas prasmi vidējā līmenī. Tā man dod iespēju šeit strādāt atbilstoši specialitātei. Un gaidīju pirmo iespēju tikt uz noklausīšanos Nacionālajā operā. Jūlijā mēs pārcēlāmies, mana pirmā noklausīšanās notika septembrī. Un pamazām mani sāka ievadīt repertuārā.

Sāku ar Mimī mēģinājumiem “Bohēmā”, bet vispirms nodziedāju Nedu Leonkavallo operā “Pajaci”,

kas tika rādīta vienā vakarā ar Italo Montemeci “Burvestību”. Mimī bija jau pēc tam. 

Bet tagad man ir Lizas partija “Pīķa dāmā”, kuru iestudēja vēl Andrejs Žagars, – lūk, kā satikāmies… (Es dziedāju “Pīķa dāmā” vēl Maskavas konservatorijas operteātrī, bet toreiz tās bija Priļepas un Mašas lomas.) Oktobrī būs četras izrādes, un tūlīt pat sāksies Verdi operas “Simons Bokanegra” mēģinājumi, kur man ir Amēlijas Grimaldi partija. Iestudē slavenais britu režisors Stīvens Loless, pirmizrāde būs novembrī. 

Starp citu, uz Lizas lomu pretendēju arī pagājušajā gadā. Tomēr mans skolotājs man neieteica dziedāt to pirms Donnas Annas, jo Liza ir dramatiska partija, krievu mūzika, Mocarts ir pavisam kas cits, atšķirīga tesitūra. Bet “Dons Žuans” mums bija domāts pagājušajā sezonā, taču pirms mēģinājumu sākuma teātris tika slēgts pandēmijas dēļ, iestudējums tika pārcelts, un mana Donna Anna būs 2021./2022. gada sezonas sākumā. Es ļoti mīlu šo dziļi psiholoģisko lomu ar sarežģīto vokālo līniju.

— Jūsu repertuārā ir vēl trīs Mocarta partijas: Donna Elvīra (“Dons Žuans”), Grāfiene (“Figaro kāzas”) un Fjordilidži (“Cosi fan tutte”). Šķiet, ka tieši Mocarta repertuārs jums ļoti piestāv pēc visiem parametriem: balss – izskats – dziedāšanas veids… Kad kādam projektam jūs gatavojāt Donnu Annu ar dižo Terēsu Bergansu, viņa teica: “Labāku Donnu Annu neesmu dzirdējusi!” Kas tas bija par projektu?

— Man bija ļoti patīkami dzirdēt tik augstu vērtējumu no leģendārās dziedātājas. Tas bija iestudējums Klermonferānā Francijā. Atlase lomām bija stigra, vairākās kārtās. Es biju iemācījusies Donnas Elvīras partiju un atbraukusi par to sacensties. Taču visu izšķīra gadījums. Pēc pusfināla, pirms mēģinājuma ar orķestri, pie manis pienāca režisors un Terēsa Bergansa, viņa bija žūrijā:  “Bet vai jūs negribat nodziedāt Donnu Annu? Mēs jūs redzam šajā tēlā.”

Annu es arī zināju, taču biju sagatavojusies Elvīrai. Bija risks zaudēt abas partijas!

Piedāvāja pamēģināt mēģinājumos un izlemt pašai: “Mēs abi arī būsim.” Bet, paklausījies mani, režisors pēkšņi priecīgi sāka sist plaukstas… Tā es šo lomu arī ieguvu.

— Taču atgriezīsimies pašā sākumā un izsekosim jūsu sarežģītajam ceļam uz Rīgu. Lūk, Simferopolē piedzima meitenīte Taņa…

— … piedzima militārajā garnizonā. Tēvs bija lidotājs, māte – matemātikas skolotāja. Taču vecākā māsa mācījās mūzikas skolā klavierspēli, bet es vienkārši neatgāju no viņas. Un visu laiku kaut ko dziedāju vai sēdēju pie klavierēm, mēģinot nospēlēt kādu melodiju.

Patika arī zīmēt un dejot, bet to, ka dziedāšu, zināju vienmēr.

Kad izlēmu iestāties mūzikas skolā, izvēlējos kora dziedāšanu un diriģēšanu. Pēdējā dienā pirms iestājeksāmeniem gāju patrenēties vēl reizi. Patrenējos un, būdama apmierināta, ka diena nav pagājusi velti, devos uz durvīm, no sirds dziedot eksaminācijas kora partitūras kulmināciju: “Ветер во-о-оет, гром грохо-о-очет” (“Vējš gaudo, pērkons dārd”)… Te klasē ielūkojās sieviete: “Labdien, vai stājaties vokālajā nodaļā?” – “Nē, kora.” – Viņa nopūšas: “Un tā vienmēr…” – “Kā tā?” – “Vienmēr tie ar balsīm stājas kora nodaļā!” – “Bet vai tad es varu vokālajā”?!” – “Jā, es jums tūlīt likšu padziedāt.” Paklausījusies, kā es dziedu, apstiprināja, ka man jāstājas solo dziedāšanas nodaļā. Paspēju iesniegt dokumentus burtiski pēdējā uzņemšanas komisijas darba stundā. Mana “glābēja” aizveda mani uz bibliotēku, iedeva programmu, sestdien un svētdien es mājās visu mācījos, bet pirmdien jau kārtoju iestājeksāmenus…

— Vai izcilās dziedātājas, Tautas mākslinieces Gaļinas Pisarenko klasē jūs arī nokļuvāt nejauši? 

— Es ne tikai iestājos Maskavas konservatorijā, bet arī veiksmīgi nokārtoju iestājeksāmenus Gņesinu Krievijas Mūzikas akadēmijā, kā arī Ipoļitova-Ivanova Valsts mūzikas pedagoģijas institūtā. Taču izvēle šajā gadījumā ir acīmredzama – Maskavas konservatorija ir Maskavas konservatorija! Nevienu tur nepazinu, bet pie Gaļinas Aleksejevnas bija brīva vieta. Nejauši! (Smejas.) Parasti viņai piesakās daudzi, un viņa visus var nepaņemt.

— Pisarenko tiek uzskatīta par vienu no labākajiem akadēmiskās vokālmākslas mūsdienu pedagogiem.

— Gaļina Aleksejevna ir ne tikai vienkārši pedagoģe, bet arī liela mūziķe. Un Skolotāja tīri cilvēcīgā ziņā. Viņa nodeva mums Ņinas Dorliakas skolu, bet tā ved pie leģendārajiem Polīnas Viardo un Manuela Garsijas! Tāds, lūk, iznāca mantojums. Turklāt skaidroja, kādā gaitā iziet uz skatuves, kā uzvesties uz skatuves, aiz skatuves, publikā. Kā izturēties furšetā pēc pirmizrādes – nestāvēt maliņā, jo “mums, māksliniekiem, solistiem, jāpaplašina paziņu loks”.

Kādu reizi viņa teica: “Man nepatīk tavas kurpes, nopērc jaunas koncertkleitai.” Bet es esmu studente, dzīvoju kopmītnē.

Atbildu, kautrīgi nodūrusi skatienu: “Labi!” Viņa redz šo manu skatienu un saka: “Lūk, tev nauda.” Viņa atrada sponsorus, kas mums apmaksāja valodu kursus vai vienkārši palīdzēja… Līdz šim uzturam ar viņu sakarus, vēl vakar runājām pa telefonu. Gaļina Aleksejevna savos 86 gados joprojām strādā par pasniedzēju (cik lieliski!). Tomēr viņa nav pati “pieaugušākā” Maskavas konservatorijas pedagoģe – Klārai Kadinskai novembrī apritēs 90! 

— Kādu tieši soprānu Pisarenko jums savulaik “diagnosticēja”?

— Lirisko (šai balsij sarakstītas tādu varoņu partijas, kurām ir iekšējais spēks un kuras savaldīgi izrāda emocijas), taču diezgan spēcīgu soprānu.

— Un jūs tā iegrimstat tēlā, mūzikā, ka reizēm bail par jums.

— Vienkārši man ļoti patīk! Nevaru nodarboties tikai ar tehniku, izturēties pret lomu kaut kā formāli. Tāds ir mans raksturs un temperaments, kā arī audzināšana:

uz skatuves jābūt atklātam un godīgam, citādi – kāpēc gan to darīt?! 

Droši vien var pacensties pārvarēt īpaši grūtus partitūras gabaliņus ar skaidru galvu, tīri tehniski. Tiesa, pirms tam mēģinājumos noslīpējot tos līdz tādai pakāpei, lai izrādē iznāktu kā pats no sevis.

Man bijuši brīnišķīgi pedagogi. Pēc Gaļinas Pisarenko mācījos pie PSRS Tautas mākslinieces Makvalas Kasrašvili. Jau Briselē pilnveidojos pie slavenā beļģu basbaritona Žozē van Dama (trīs “Grammy” balvu ieguvējs – N.M.), kurš man mācīja Mocartu. Braucu uz Itāliju pie Franko Paljaci, uz Holandi pie Džeimsa Makreja, piedalījos daudzās meistarklasēs, tostarp arī pie Gabriellas Tuči. Tagad strādāju ar sevi Grācas operas Austrijā galvenā koncertmeistara Māra Skujas kontrolē – viņš brauc pie mums uz teātri un palīdz solistiem gatavot partijas… Cenšos apvienot visu labāko. Un gandrīz katru dienu mācos patstāvīgi – ierakstu sevi diktofonā, klausos un izdaru secinājumus.

— Jūsu radošajā bagāžā ir arī loma drāmas teātrī – Maskavas Marijas Jermolovas teātrī. 

— Jā, savulaik režisors Germans Entins tur iestudēja muzikāli dramatisku izrādi pēc operas un romāna dzejā “Jevgeņijs Oņegins” motīviem. Mana Tatjana sāka runāt Puškina dzejā, bet pakāpeniski pārgāja dziedāšanā. Visi, izņemot mani, bija drāmas aktieri. Tāpēc varu teikt, ka man bijusi brīnišķīga pieredze un labs skolotājs arī aktiermeistarībā.

— Briselē jūs debitējāt nelielajā cara meitas Ksenijas lomā “Borisā Godunovā” – tas ir vienlaikus cēls, pasaulīgs un bezizejas pilns tēls. Vai bija ļoti sarežģīti? 

— Man palaimējās, ka galvenais diriģents bija lieliskais Kadzusi Ono, smalks, jūtīgs, dziļš mūziķis. Viņš mīlēja krievu mūziku (tāpat kā toreizējais diriģents Bernārs Fokruls), krievu operas viņam padevās brīnišķīgi, un “La Monnaie” vismaz reizi gadā tika iestudēta kāda krievu opera. Pēc gada es ar viņu izpildīju Prokofjeva “Ugunīgo eņģeli”. Un tikai pēc tam bija Masnē “Pelnrušķīte”, kur man tika Prinča partija. Vēlāk ar šo iestudējumu mēs bijām viesizrādēs Luksemburgas “Grand Théâtre”. Mani arī uzaicināja nodziedāt Bēthovena Devīto simfoniju ar Beļģijas Karalisko orķestri. Ar solokoncertiem esmu braukusi uz Itāliju, Franciju, Sanmarīno… Bet ar Kadzusi Ono esmu uzstājusies arī slavenajā Karalienes Elizabetes starptautiskajā konkursā Briselē. 

— Starp citu, konkursos jūs piedalāties kopš studiju gadiem.

— Jā, un jau vairs nespēju atcerēties, cik to pavisam bijis. Bet man ir vairāk nekā 15 starptautiskos konkursos iegūtu prēmiju. Varu atcerēties visinteresantākās – Vinčenco Bellīni un Rikardo Dzandonai konkursos Itālijā, Lielā balva Marijas Kallasas konkursā Atēnās, balvas Renātas Tebaldi konkursā Sanmarīno, Gaļinas Višņevskas konkursā Maskavā, Jeļenas Obrazcovas… (ar Jelenu Vasiļjevnu iepazinos Marijas Kallasas konkursā Atēnās, un viņa mani uzaicināja uz savu konkursu Sanktpēterburgā), Huliana Gajarres konkursā Spānijā…

— Jūs piedalījāties arī Karalienes Elizabetes starptautiskajā konkursā Briselē – tas ir viens no lielākajiem un prestižākajiem mūzikas konkursiem pasaulē.

— Principā mani tam sagatavoja vienā no vadošajām Eiropas mūzikas jomas augstākajām mācību iestādēm – Karalienes Elizabetes mūzikas kapelā. Sākumā kapela tika izveidota pie teātra “La Monnaie”, lai sagatavotu izpildītājus šim konkursam. (Atlase ir stingra, un tur mācās tikai izcili talanti – instrumentālisti un vokālisti – N.M.

— Bet kā jūs pirms pieciem gadiem nokļuvāt televīzijas projektā “Balss” Beļģijā? Kāpēc jums tas bija vajadzīgs? 

— Vienkārši gribējās paspēlēties – bērnībā man patika gan estrādes mūzika, gan karaoke. Beļģijas “Balsī” iekļuvu starp četriem finālistiem. Valsts ir maza, ja viens ciems nobalsos par savu mīluli, kurš tur dzimis vai dzīvo… vārdu sakot, uzvarēja vietējais puisītis. Un tas ir lieliski.

Man bija sarežģītāk par visiem: nostādīta operas balss – un te pēkšņi mikrofons!

Jāmeklē kaut kādas citas krāsas, cita tehnika, īpaša estrādes skaņa… Es labāk iepazinu savu balss aparātu, labāk to izjutu tīri fiziski. Un galvenais – 

es galīgi sapratu, ka bez operas nespēju dzīvot.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt