Panorāma

Avārijā cietusi policijas specvienība

Panorāma

Panorāma

Operas māksla Latvijā zināma jau 300 gadus

Operas māksla Latvijā zināma jau 300 gadus

Ceļojošās operas trupas Latvijā uzņemtas jau 17.gadsimta beigās Kurzemes hercoga galmā. Taču nopietnāka operas darbība sākas 19.gadsimta beigās, kad tika Rīgas pilsētas pirmais teātris.

1912.gadā tur Pāvula Jurjāna vadībā sāk darboties Latviešu opera. Taču tikai trīs gadus, jo Pirmā pasaules kara dēļ lielākā daļa mākslinieku devās bēgļu gaitās.

“1918.gada septembrī, oktobrī šī trupa atjaunoja darbību ar nosaukumu Latvju opera. Būtiski – Latvju operai ir tieša saistība ar valsts dibināšanu – operas koris piedalījās Latvijas valsts dibināšanas aktā Rīgas pilsētas 2.teātrī, šobrīd tas ir Nacionālais teātris. Dziedāja himnu “Dievs svētī Latviju”,” stāsta vēstures zinātņu doktors Gints Zelmenis.

Starpkaru periodā opera uzplauka. Topošajā Nacionālajā enciklopēdijā lasāms – katru gadu tika sniegti vairāki simti izrāžu, toreiz populāras bija Pučīni, Mocarta, Rosīni operas. Bet ekonomisko krīzi 30.gados palīdzēja pārvarēt kritiķu nereti peltas, taču skatītāju iemīļotas operetes.

Otrais pasaules karš gan ieviesa korekcijas – Nacionālā operā vairs nebija nacionāla. “1940.-1941.gadā tik ļoti vēl nepaspēja, bet pēc kara LPSR operā bija ļoti spēcīga krievu komponistu invāzija. Labākajā gadījumā tie bija krievu klasiķi – Rimskis-Korsakovs, Rubinšteins un citi. Sliktākajā gadījumā tie bija tā saucamie padomju komponistu darbi par kolhoziem, sociālistiskā darba sasniegumiem un tamlīdzīgām lietām,” stāsta Zelmenis.

Tomēr mākslinieciskā ziņā padomju gadi operai bija ražīgi. “Brehmane Štengele leģendāra persona, es viņu atceros 1946.gadā. 1946.gadā viņa ar manu tēvu un Frinbergu mēģināja “Ieleju”. Tas ir mans tēvs, viņš Dēmons bija - kā bija izrāde “Dēmons”, tā viņam vajadzēja atkārtot, publika prasīja,” stāsta diriģents Aleksandrs Viļumanis.

Viļumanis operai veltījis lielāko daļu sava mūža. Sāka strādāt 1962.gadā kā orķestra mākslinieks, suflieris un kormeistars. “Pie Haralda Medņa es nostrādāju, tad es bija kā diriģenta asistents. Un 1968.gadā es nodiriģēju no lapas “Trubadūru”, bija komisija no KM, un tā mani ieskaitīja teātrī, un ar 1970.gadu es sāku strādāt kā diriģents,” atceras Viļumanis.

1975.gadā maestro kļuva par operas māksliniecisko vadītāju, un galvenā diriģenta zizli divus gadus turēja arī deviņdesmitajos. Strādājis arī lielajos Krievijas operteātros un citviet pasaulē.

Opera ir viņa asinsrite. “Tur ir skatuve, tur izrādes laikā var viss kaut kas gadīties, kaut kādas nejaušības, tur ir jāprot kontaktēties ar orķestri, iedvesmot, visai enerģētikai jānāk no diriģenta un no dziedātājiem, un no visiem, kas piedalās izrādē.

Tā ir ļoti skaista un sarežģīta māksla. Tāpēc, ja ir labs darbs, es vienmēr ar lielu prieku pie tā ķeros klāt,” saka Viļumanis.

Šogad Nacionālā opera un balets atklās savu 100.darbības sezonu. Pirmais jauniestudējums būs septembra beigās gaidāmā Riharda Vāgnera opera “Klīstošais holandietis”, kas bija arī pirmā izrāde 1918.gadā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti