Sadarbība ar 1930.gadā dibināto Džakomo Pučīni brīvdabas festivālu, kas ik gadu notiek Toskānā, Torre Del Lago, Ozoliņam aizsākusies pirms gadiem četriem.
"Esmu ļoti pateicīgs Esmeraldai Bērtulei, kura savulaik vairāk uzturējās Itālijā un bija ieinteresēta kontaktos ar itāļu māksliniekiem, mūziķiem,” atklāj diriģents. „Savulaik bijām aizbraukuši uz Alvja Hermaņa pirmizrādi operteātrī "La Scala" – noskatījāmies ne tikai viņa "Madama Butterfly", bet apmeklējām arī perspektīvas vietas, ar ko sadarboties. Ļoti laipni mūs uzņēma Pučīni festivāls, un tā aizsākās mūsu sadarbība. Pirmo reizi tur viesojos pagājušogad, kad bija plānots diriģēt vienu operu, bet
viss aizgāja tik veiksmīgi, ka viņi ļoti vēlējās, lai atgriežos tur un blakus "Turandotai" diriģēju arī "Manonas Lesko" koncertiestudējumu. Bet šosezon "Bohēmas" iestudējumā mani ļoti vēlējās redzēt soliste Andžela Georgiu, un tā nu nokļuvu tur atkārtoti."
Ne velti Pučīni lielu daļu sava mūža bija izvēlējies pavadīt tieši Torre del Lago pilsētā – tā ir vide, kas rosināja viņu ne tikai labi atpūsties un pamakšķerēt: te tapušas arī vairākas viņa operas, un viņš pats mūža nogalē paudis, ka šeit viņam īpaši patīkot klausīties savu mūziku. Festivālu dibinājis viņa draugs, operu libretists, un šodien uz šo festivālu ik vasaru ceļu mēro apmēram 40 000 skatītāju. Šogad festivālā tika izrādītas sešas no Pučīni operām, no kurām "Bohēmas" iestudējums bija Mārtiņa Ozoliņa pārziņā.
"Manā skatījumā Pučīni ir viens TOP3 operu komponistiem pasaulē,” apgalvo Ozoliņš. "Runājot par festivāla māksliniecisko vēstījumu, tas ir ļoti ambiciozs plāns – veidot brīvdabas apstākļos tik daudz izrāžu. Sākotnēji festivāls nebija tik masveidīgs, kāds tas kļuvis pašlaik. Taču tūristu interese par šo vietu it īpaši vasarā ir ļoti liela – blakus atrodas Luka un Piza. Lai gan infrastruktūra, tāpat nokļūšana uz festivālu un aizkļūšana no tā ir diezgan apgrūtinoša, tūristu un kultūrtūristu interese tik un tā ir ļoti liela, tāpēc arī piedāvājums kļūst arvien plašāks,” stāsta diriģents un min vairākus apstākļus, kas festivāla norises sakarā ir visai komplicēti. "Tā ir brīvdabas estrāde, laikapstākļi, skatuve, kas trīsreiz lielāka nekā mūsu Operas skatuve, dabas ietekme uz izrādēm –
lietus, saule, vējš. Arī nokļūšana nav vienkārša. Tad vēl itāļu mākslinieciskā neorganizētība ik pa brīdim... Protams, rezultāts ir, un tas nes gandarījumu, bet gatavošanās process saistīts ar daudziem jautājumiem, no kuriem daudzi atrisinās brīdī, kad esi uz vietas.
Jebkurā gadījumā tā ir ļoti interesanta sabiedrība, kurā uzturēties vasaras laikā – satiku daudzus brīnišķīgus dziedātājus, jaunus, talantīgus solistus un tādas svarīgas personas kā Andželu Georgiu, Hosē Kuru, režisoru Sinjorīni, kas ir ļoti liela autoritāte Itālijā."
"Bohēmas" pirmajā izrādē 20.jūlijā Mimī atveidojusi ķīniešu dziedātāja Hei Hjū, kura šo lomu interpretējusi pirmoreiz, bet 3. un 10.augustā soliste, bijusi operdīva Andžela Georgiu. "Kad Andžela pievienojās mūsu komandai, tās jau bija nianses, pie kā strādājām. Tas man pašam bija ļoti interesanti – daudz diskutējām, runājām par lietām un,
protams, neiztika bez Andželas teatrālajiem un pašpārliecinātajiem izgājieniem attiecībā pret kolēģiem, bet tie bija pamatoti, jo prasības viņai ir augstas ne tikai pret citiem, bet arī sevi.
Varu būt priecīgs, ka vienojāmies kopīgā mākslinieciskā koncepcijā un atradām arī kopīgos klupšanas akmeņus, ar kuriem cīnījāmies un kā rezultātā šī izrāde tiešām izdevās brīnišķīga un lieliska."
Viens no klupšanas akmeņiem izrādījies Georgiu partneris, kurš dziedāja Rudolfo. "Viņš ir jauns, perspektīvs dziedātājs, bet īsti nevarēja sasniegt tās virsotnes, kuras mēs saredzējām. (..) Priecājos, ka Pučīni festivāls tomēr pieņēma lēmumu un blakus Andželai izvēlējās ļoti labu dziedātāju – Štefans Pops, kurš piedalījās "Madame Butterfly" izrādē, laimīgā kārtā bija uz vietas, un "Bohēmā" varēja dziedāt Rūdolfa partiju."
Diriģents stāsta, ka publika šajā festivālā esot visdažādākā: "Ir gan augstas raudzes profesionāļi, gan tādi, kas ikdienā maz saistīti ar mūziku un brauc tāpēc, ka zina Pučīni vārdu. "
Pēcāk Mārtiņš Ozoliņš pabijis vēl pāris festivālos, no kuriem pats nozīmīgākais bijis Tagliazzo mūzikas festivāls, kas arī notiek jūlijā un augustā.
"Tas ir dažādu žanru un mākslas virzienu festivāls, kas notiek skaistā vietā, mazliet tuvāk pie Romas," atklāj Ozoliņš. "Arī tas ir ar senām tradīcijām, bet šobrīd uzņēmis jaunus apgriezienus. Tajā skan visdažādākā mūzika, un manā pārziņā bija viens Mocarta mūzikas koncerts, kurā skanēja koncerti vijolei un klavierēm brīnišķīgu solistu izpildījumā, bet otrs – opermūzikas koncerts, kurā savukārt bija ārijas no itāļu operām – Pučīni, Maskanji, Verdi. Festivāls notiek franciskāņu klostera brīnišķīgajā dārzā, ļoti skaistā vietā ar koncertiem pateicīgu akustiku – arī publika, kas uz to sabrauc, ir ļoti uzmanīga un zinoša."
Taču mūsu Baltajā namā sācies jauns darba cēliens: vasaras izskaņas pirmās izrādes jau sākušās.
"Jūnijs un augusts ir izteikti tūrisma mēneši, tāpēc domājam par to, kas būtu interesants cilvēkiem, kuri uz īsu brīdi ieradušies Rīgā," skaidro diriģents. "Latvijā augusts lielā mērā vēl ir atvaļinājumu mēnesis un liela daļa iedzīvotāju vēlas atrasties pie dabas, operas apmeklējumu atliekot uz rudens un ziemas mēnešiem, tāpēc
Baltā nama repertuārs augustā pirmām kārtām saistīts ar mērķi piesaistīt tūristus, kam ļoti svarīgi ir izrāžu nosaukumi, mazāk – izpildītāji. Savukārt uzsākot sezonu, domājam par to, cik nozīmīgi mākslinieki šeit parādīsies, kādi būs diriģenti, izrādes, kāda būs stratēģija."
Jau zināms, ka baleta trupa tikusi pie jauniem solistiem, nesen noslēdzies konkurss uz kora dziedātāju vietām, bet kādi vēl ir jaunumi?
"Katru sezonu sagādājam jaunus pārsteigumus. Kā jau lielā kolektīvā, mums ienāk jauni mākslinieki – jo daļa iet izdienas pensijā, daļa brauc projām, daļa iet dekrēta atvaļinājumā. Opera ir dzīvs organisms. Par kori esmu priecīgs – konkursam bija liela atsaucība, un korim izdevies aizpildīt praktiski visas štata vietas, kas paredzētas. Jo kori jau nevar nomainīt vienā dienā, repertuārs ir milzīgs, tas jāapgūst no galvas – var paiet mēneši, dažā gadījumā pat gadi. Orķestrī līdzīgi – kaut notis ir priekšā, repertuārs mainās katru vakaru. Tā ka Opera ir tāds ļoti interesants veidojums, kas, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatavs – kolektīvi ir nepārtrauktā attīstībā."
Arī operdziedātāju rindas tiks papildinātas ar jaunām balsīm.
Imanta Kalniņa operā "Spēlēju, dancoju" Leldes lomā debitēs Viktorija Pakalniece, kura tikko beigusi Latvijas Mūzikas akadēmiju, trupu papildinās arī Artjoms Safronovs, kurš atgriezies no studijām Maskavā, kur guvis pieredzi Ņemiroviča-Dančenko teātrī. 1.novembrī viņš dziedās Oņegina lomu.
Būs arī citi vārdi un, protams, viesi.
Baltā nama sezona ar krāšņu koncertu tiks atklāta 5.septembrī.
"Kā jau parasti, sezonas atklāšanas koncertā vairāk ieskicēsim sezonas vīziju," atzīmē Ozoliņš. "Tāpēc koncerts vairāk tendēts uz mūsu pašu dziedoņiem, uz jauniem vārdiem, jauniem pieteikumiem, un tajā pašā laikā mēs iepazīstinām arī ar tām izrādēm, nosaukumiem vai mūziku, kas mūs sagaida jaunajā sezonā."
Kamēr baleta trupa sākusi izjust dresūru, ko prasa horeogrāfs Sergejs Zemļanskis, strādājot pie baleta "Trīs draugi", operas trupa sākusi mēģinājumus pie operas "Spēlēju, dancoju".
"Tūlīt ķeramies klāt pirmajiem skatuves mēģinājumiem, jo, kaut arī "Spēlēju, dancoju" nosaukums visiem labi zināms, tie, kuri lasījuši gan Raini, gan iedziļinājušies Imanta Kalniņa mūzikā, sapratīs, ka
tas absolūti nav virspusējs darbs, ko var ātri paņemt, iemācīties un izgrauzties līdz tā būtībai. Iestudējumā būs iesaistīti papildspēki, lielie kori, visa vīru balsu trupa."
Lai veiktos darbs, ir jāmāk arī labi atpūsties. Mārtiņam Ozoliņam tas izdevies.
"Aizvadītais mēnesis bijis ļoti, ļoti piesātināts. Itālija jau ir tāda brīnišķīga vieta, kur jebkas, ko redzi, ir saistīts ar mākslu un mūziku. (..) Apstākļu maiņa jau pati par sevi ir atpūta, un, ja esi kopā ar cilvēkiem, ko gribi satikt un redzēt, tā ir divkārša bauda – spēki nākamajai sezonai ir uzņemti," aizrautīgi stāsta diriģents un pasmejas, ka jau pēc pirmās brīvās nedēļas Latvijā bijusi sajūta, ka atkal varētu sākt strādāt. "Tad es to vienu daļu enerģijas droši vien ieliku arī festivālos Itālijā, papildus guvu sauli, siltumu un karstasinīgumu, ko Latvijā grūti dabūt.
Ceru, ka mana temperamenta nebūs par daudz Latvijas māksliniekiem, orķestrim un korim, jo arī tas mainās, atrodoties vidē, kur viss notiek emocionāli piesātinātāk – jebkura saruna ir emocionāla, ļoti aizrautīga, kā mazliet pietrūkst Latvijas vidē.
Tā ka esmu enerģijas pilns un gatavs strādāt jaunajā sezonā. Satiekot kolēģus Operā, runājamies, kur nu kurš bijis – katram ir savi muzikāli iespaidi un vasarīgi notikumi. Katrā gadījumā pirmajā nedēļā neesmu redzējis nevienu apbēdinātu seju, tāpēc mans novēlējums gan publikai, gan kolēģiem – visas sezonas garumā saglabāt šādu optimismu!"
