„Kad pirmo reizi uzvilkām tērpus un caur zāles aizmuguri devāmies uz skatuvi, gāja garām viens cilvēks un jautāja: „Kas te notiek? Vai revolūcija?”,” stāsta LNO soliste Ieva Parša. „Tie tērpi tādi provocējoši, ka nospriedām – ja kādreiz taisīsim revolūciju, tad vispirms šūsim kostīmus.”
Spēlē pret Botviņņiku Tāls izmantoja it kā neloģisku gājienu ar zirdziņu. Tas bija 21.gājiens. Savā ziņā gājiens ar zirdziņu ir visa šī opera.
Komponists operā ir iemiesojis vairākas paralēles starp šahu un mūziku. Piemēram, balto un melno figūru līdzību ar to, ko pazīstam kā balto troksni un muzikālo sinusoīdu. Tāpat komponēšanā izmantota pat tik pierasta lieta kā šaha dēlis.
„Katram šaha dēlīša lauciņam ir konkrēts nošu augstums, tā ka, ejot pa astoņiem lauciņiem uz augšu, sanāk gamma. Katram lauciņam ir savs tonis,” skaidro komponists Kristaps Pētersons.
Līdz ar to operas partitūra ir būvēta pēc Tāla un Botviņņika spēles protokola. Nedrīkst aizmirst arī par figūrām – katru no tām muzikāli atveido kāds instruments vai solists. Bet, ja kāda no tām tiek nokauta, tad arī skaņdarbam jāatvadās no attiecīgā instrumenta.
„Mūzikā tas ir ierakstīts. Tas skan kā moltovibrato, divi instrumenti kaušanas brīdī unisonā nodzied vai nospēlē šo skaņu,” šaha figūru nokaušanas muzikālo izpausmi raksturo LNO solists Armands Siliņš.
Lai skatītājiem nebūtu jāmaldās sarežģītajos šaha lauciņu skanējumos, režisors Viesturs Meikšāns iestudējumu veidojis kā lekciju – stāstījumu gan par abiem Mihailiem, gan karstajiem Aukstā kara laikiem.
