Viena no visizcilākajām dziedonēm, kam ovācijas nav žēlojusi opernamu publika Parīzē un Vīnē, Londonā un Ņujorkā, operdziedātājas karjerai striktu punktu pielika pirms deviņiem gadiem 48 gadu vecumā. "Tas bija svarīgs lēmums, bet es to būtu darījusi tāpat. Atceros, kad man bija divdesmit gadu un es tobrīd mācījos klasisko dziedāšanu, pati sev teicu – vecumā ap piecdesmit iešu prom no operas un būšu teātrī," teic dziedātāja, kura nu jau trīs četrus gadus dodas uz nodarbībām, lai varētu dziedāt mūziklus, džezu, dziesmas: "Tas ir ļoti grūti, jo man ir jāaizmirst viss, ko mācījos trīsdesmit gadus, lai varētu mācīties kaut ko pavisam citu. Piemēram, man nav jādzied ar lielu balsi, jo ir mikrofons. Varu dziedāt zemāk un saprast, kas ir mana "īstā" balss."
Programma "Apburošais Legrāns" ir viņas atzīšanās mīlestībā dzimtajai Francijai, īstenam šansonam, džezam un komponistam Mišelam Legrānam, ar kuru viņu saistījusi ilga, sirsnīga draudzība: "Mišels Legrāns ir bijis manas dzīves daļa, kopš sevi atceros. Un es nevaru izskaidrot, kāpēc viņa mūzika ir tik maģiska. Protams, melodijas ir lieliskas, harmonijas – ļoti sarežģītas, bet izcilas. Un aranžējumi – viņš bija arī fantastisks orķestrāciju meistars! Viņš ir ģēnijs. Viss, kam viņš pieskaras, acumirklī pārvēršas un kļūst maģisks."
Trešā izvēle – opera
Anete Ašmane-Vilsone: Natālij, jums ir iespaidīga karjera vairāku desmitu gadu garumā, taču šī ir jūsu pirmā viesošanās Latvijā. Vai bieži gadās situācijas, kad aizvien kaut kur uzstājaties pirmo reizi?
Natālija Desē: Jā, protams, jo šobrīd es daru citas lietas. Protams, es joprojām dziedu savā klasiskajā balsī, tādēļ viesojos tajās pašās koncertvietās, bet tagad tās ir citas formas – koncerti vai kamermūzikas pēcpusdienas. Bet, protams, dziesmu un teātra ziņā tas atnes arī jaunas satikšanās – tagad vairāk uzstājos, piemēram, teātros mazās Francijas pilsētiņās, arī pirmo reizi ierodos Latvijā ar Mišela Legrāna programmu. Un par to es ļoti priecājos.
Pasaule jūs iepazina kā operdziedātāju, bet kādā intervijā lasīju, ka bērnībā gribējāt kļūt par dejotāju.
Jā, vispirms es gribēju kļūt par dejotāju, bet nevis vienkāršu dejotāju, bet dejotāju Parīzes operā. Protams, tas nebija iespējams, un to sapratu, kad man bija trīspadsmit. Tolaik biju ļoti vīlusies, vairākus gadus. Bet tad es atklāju teātri un gribēju kļūt par aktrisi. Līdz divdesmit gadu vecumam domāju, ka būšu aktrise. Un tad vienā teātra meistarklasē manai varonei bija jādzied. Es izvēlējos āriju no "Burvju flautas", un visi apkārtējie teica – tev ir tāda balss, tev jāiet uz dziedāšanas nodarbībām, tev jādzied operā! Es sapratu, ka tas man būs īsākais ceļš, lai nokļūtu uz skatuves un uzstātos. Un tāpēc galu galā es izvēlējos operu, bet tā nebūt nebija mana pirmā izvēle, patiesību sakot, tā bija trešā.
Kas bija tas, kādēļ iemīlējāt operu?
Patiesībā es tajā neiemīlējos uzreiz. Man tā likās ļoti savāda, jocīga. Veids, kādā jādzied, jāraida balss – tas ir ilga mācību procesa rezultāts, tas man paņēma vairākus gadus, kamēr varēju justies ērti. Bet tā ir lieliska pieredze un ceļš, lai mācītos klasisko mūziku, mācītos, kā pareizi elpot, atvērt balsi, virzīt to, kā izveidot tik apaļu, cik vien iespējams, arī tad, ja tev ir ļoti augsts reģistrs, kā izveidot skaistas augšējās skaņas.
Pat ja tu jau no sākuma vari paņemt augšējās notis, ir jāstrādā pie kvalitātes. Jāstrādā arī pie dažādām svešvalodām, frāzējuma un iemiesošanās dažādos tēlos. Tas ir grūts, ilgs, sarežģīts, bet brīnišķīgs dzīves veids.
Vai jums bija kādi elki, no kā mācījāties un kam varbūt vēlējāties līdzināties?
Protams! Es daudz klausījos Mariju Kallasu, viņa bija viena no manām mīļākajām dziedātājām, bet ne vienīgā. Es mīlu skaistas balsis, piemēram, Leontīni Praisu, Monseratu Kavaljē, Nikolaju Gedu, Plasido Domingo, Renātu Skoto. Es strādāju kopā ar Skoto "Somnambulā", tā bija īsta bauda. Bet ir daudz lielisku dziedātāju, izcilu mūziķu.
Kā ieslēgta klosterī
Ja jūs tagad atskatāties uz tiem gadiem, kad dzīvojāt operas pasaulē, kāds bija tas laiks?
Tas bija ļoti aizņemts laiks. Es mēdzu teiktu, ka biju karmelīte – mūķene. Es biju kā ieslēgta operas klosterī, vienlaikus man paveicās izveidot ģimeni. Tomēr es reti redzēju savus bērnus, kad viņi bija mazi. Tā ir grūta dzīve, tomēr tas viss mani ļoti aizrāva. Un es ļoti daudz iemācījos. Bet pēc zināma laika, pēc trīsdesmit trim gadiem, sapratu, ka man ir jāmainās, vairāk laika jāpavada ar ģimeni, draugiem un jāmācās kas cits.
Es gribēju nodarboties ar teātri, kas bija, teiksim tā, mana otrā kaislība. To es tiešām vēlējos darīt, un šodien esmu ļoti laimīga – man ir daudz projektu, esmu jau nospēlējusi piecas sešas skaistas lomas franciski.
Man ir svarīgi, ka tas ir franciski, jo man patīk vārdi, man patīk dzeja, un es gribu būt tuvāk tieši valodai, vārdiem, tekstam. Kad es dziedu dziesmas vai kādas nelielas ārijas klavieru pavadījumā, es esmu tuvāk tekstam un stāstam, ko nododu cilvēkiem. Tā man pietrūka operā. Operā ir jārada brīnišķīga skaņa, tai jābūt tik lielai, cik vien iespējams, lai tā būtu pāri orķestrim, un es ar to nebiju līdz galam apmierināta.
Šodien savukārt ne viens vien operdziedātājs iebilst pret to, ka režija nonākusi pirmajā vietā, mūziku atstājot otrajā plānā.
Es tam līdz galam nepiekristu. Es domāju, ka operdziedātājam ir ļoti svarīgi būt aktierim. Jo ir jānodod stāsts, emocijas. Protams, mūzika ir mākslas darbs pati par sevi, mums varbūt nebūtu jāliek klāt nekas no sevis, bet mēs esam tēli, līdz ar to mums ir jāizspēlē katra situācija.
Tas, protams, nav viegli – veidot to brīnišķīgo skaņu, par ko runājāt iepriekš, un vienlaikus patiesi izdzīvot sava varoņa likteni.
Jā, tas ir sarežģīti, jo mums ir jādomā par daudzām lietām vienlaikus. Tas ir šī darba skaistums un arī posts. Bet tāpēc mums tik labi maksā – jo tas ir tik ļoti grūti! (smejas)
Piedevām ir jābūt perfektā fiziskajā formā, un arī tas nav viegli – dažreiz esi saaukstējies vai noguris… Mēs esam sava veida sportisti – mums nav tiesību būt nogurušiem vai slimiem.
Vai, šo laiku atceroties, ir atmiņā iespiedusies kāda mīļākā loma? Esat dziedājusi Violetu, Lučiju, Nakts karalieni, Manonu, Mizeti un daudz ko citu.
Jā, bet es nedomāju lomu kategorijā, es domāju iestudējuma kategorijā. Man, piemēram, ļoti patika Doniceti "Pulka meitas" iestudējums, tas bija lielisks, un to veidoja Lorāns Pellijs. Bija brīnišķīgs Žana Fransuā Sivadjē "Traviatas" iestudējums. Esmu divreiz strādājusi ar Andrē Serbanu, "Hofmaņa stāstos" un "Lucia di Lammermoor", un arī tas man bija ļoti nozīmīgi. Man patika veids, kā šie cilvēki veidoja iestudējumu.
Atradusi "dziesmu balsi"
Pirms aptuveni desmit gadiem jūs tomēr teicāt ardievas operai. Tas bija grūts lēmums?
Tas bija liels lēmums, bet es to būtu darījusi tāpat. Atceros, kad man bija divdesmit gadu un es tobrīd mācījos klasisko dziedāšanu, pati sev teicu – vecumā ap piecdesmit iešu prom no operas un būšu teātrī. Tas bija mans mērķis jebkurā gadījumā. Es pieņēmu lēmumu iet prom, kad man bija četrdesmit astoņi, bet tas bija gana tuvu manam noliktajam mērķim.
Un tad izveidojās jūsu sadarbība ar Mišelu Legrānu. Kā jūs satikāties?
Patiesībā es Tuluzā dabūju "carte blanche" no Lorāna Pellija, viņš tur vadīja teātri. Es viņam teicu: "Vienīgā lieta, ko es PATIEŠĀM vēlētos darīt, ir dziedāt Mišela Legrāna dziesmas!"
Bet es nekad nedomāju, ka tas ir iespējams. Bet viņš man atbildēja: "O, jā, laba doma!" Tā nu man tas bija jādara.
Tad es devos pie Mišela – braucu pie viņa uz mājām Luārā. Biju viņu satikusi jau iepriekš, bet bijām pazīstami ļoti virspusēji. Sākām runāt, viņš man parādīja kādas četrdesmit dziesmas, es izvēlējos divdesmit, un tā nu mēs izveidojām koncertprogrammu, ko Lorāns iestudēja Tulūzā. Tā mēs sastapāmies un viss sākās. Pēc tam mēs sniedzām koncertus, ierakstījām arī divus albumus. Tajā laikā es atklāju savu jauno "dziesmu balsi", šos desmit gadus esmu mācījusies, kā dziedāt zemākā reģistrā, vairāk izmantot krūšu reģistru, miksēt balss veidus. Jau trīs četrus gadus eju uz nodarbībām, lai varētu dziedāt mūziklus, džezu, dziesmas. Tas ir ļoti grūti, jo man ir jāaizmirst viss, ko mācījos trīsdesmit gadus, lai varētu mācīties kaut ko pavisam citu. Piemēram, man nav jādzied ar lielu balsi, jo ir mikrofons. Varu dziedāt zemāk un saprast, kas ir mana "īstā" balss.
Kas, jūsuprāt, ir tas, kas Mišela Legrāna mūzikai piesaista klausītājus ne tikai Francijā, bet visā pasaulē?
Tā ir maģija, tas ir tiešām maģiski. Es mīlu viņa mūziku kopš sešu gadu vecuma. Es atceros, ka redzēju Žaka Demī "Peau d'Âne" ("Donkey Skin"), tā ir franču pasaka. Es nedomāju, ka jūs to šeit zināt, filma neizgāja ārvalstīs kā "Šerbūras lietussargi", piemēram. Nezinu, kādēļ tā. Bet šajā filmā es atceros Katrīnu Denevu, kas bija princese. Iedomājieties – man bija seši, un es atklāju Katrīnu Denevu viņas jaunībā fantastiskajā skaistumā, un viņa dziedāja – patiesībā viņa nedziedāja, bet izlikās. Es domāju – kas ir šī mūzika? Filma ar skaistām kleitām, maģisku pasauli un šī neaprakstāmi apburošā mūzika. Tas man bija šoks, un es to atceros. Līdz ar to Mišels Legrāns ir bijis manas dzīves daļa, kopš sevi atceros. Un es nevaru izskaidrot, kāpēc viņa mūzika ir tik maģiska. Protams, melodijas ir lieliskas, harmonijas – ļoti sarežģītas, bet izcilas. Un aranžējumi – viņš bija arī fantastisks orķestrāciju meistars! Viņš ir ģēnijs. Viss, kam viņš pieskaras, acumirklī pārvēršas un kļūst maģisks.
Kāds bija maģiskais Mišels Legrāns kā cilvēks, kā personība?
Viņš bija ļoti sarežģīts cilvēks. Es viņu satiku viņa dzīves beigās, ar mani viņš vienmēr bija kā eņģelis. Viņš bija priecīgs, ka tāds cilvēks kā es, kas nāk no klasiskās mūzikas vides, spēj atzīt viņa mūziku. Jo
viņš daudz cieta no tā, ka tika uzskatīts tikai par filmu vai dziesmu komponistu. No klasiskās mūzikas vides viņš bija tāds kā neatzīts.
Tāpēc tad, kad es, nākusi no šīs vides, teicu viņam, ka mīlu viņa mūziku un uzskatu viņu par ģēniju (jo es tiešām uzskatu viņu par tādu!), viņš bija ļoti priecīgs. Tāpēc es viņam ļoti patiku. Bet viņš varēja būt ļoti sarežģīts cilvēks attiecībās ar citiem, īpaši ar citiem mūziķiem.
Un noslēgumā – kādu mūziku jūs šobrīd pati klausāties, kad nav jāstrādā vai jāgatavojas koncertiem?
Es daudz klausos džezu, esmu liela džeza fane. Mīlu tradicionālo džezu, bet ne tikai – esmu atklājusi arī daudzus jaunus šodienas dziedātājus. Viņi ir lieliski, piemēram, Veronika Svifta. Tādi cilvēki kā viņa ir ļoti, ļoti iespaidīgi.
