"Kad es redzēju, ka viņa ir plānā – “Turaidas Roze”, mani ļoti ieinteresēja, kas tas ir, jo es iepriekš neredzēju 2000. gadā iestudējumu, un izlasīju gan leģendas aprakstu, gan Raiņa lugu un noskatījos filmu un tad es biju pirms ģenerālmēģinājuma uz Turaidu un padzīvojos Gūtmaņa alā, izgāju mūsu fināla ainu," stāsta operdziedātāja Laura Teivāne.
Leģendām apvītā Turaidas daiļava Maija, kas dzīvojusi 17. gadsimta sākumā, ir operdziedātājas Lauras Teivānes pirmā titulloma mūsu Baltā nama repertuārā.
"Lielisks priekšnesums, es domāju – spoža debija jaunajai māksliniecei, Burve bija vienkārši izcila – Bramanes kundze, un sižets tiešām kājām apvērsts riņķī," vērtē skatītājs Mārtiņš Bičevskis.
Tas, no kura rokas finālā mirst Maija, iepriekšējā operas iestudējumā “No rozes un asinīm”, radījis nepabeigtības sajūtu komponistam Zigmaram Liepiņam, tāpēc tandēmā ar libretistu Kasparu Dimiteru tapusi jauna izrādes versija, lai arī apmēram 80% no jaunās versijas būšot pazīstami arī iepriekšējā iestudējuma skatītājiem.
"Nosaukums ir mainījies, ir vairākas ainas pierakstītas jaunas, ir izmainītas tesitūras dziedātājiem, ir rediģēts teksts, ir šādi tādi naivumi noņemti, pilnīgi cita režija, savādāka tēlu attiecība, uz tā paša teksta ir izveidots jauns režisorisks skatījums," stāsta komponists, Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētājs Zigmars Liepiņš.
Tolaik par pirmo iestudējumu plaši recenzijā rakstīja muzikoloģe Inese Lūsiņa, viņasprāt, - pārdzimušajā variantā stāsts kļuvis daudzplākšņaināks.
"Es noteikti esmu par to, kā šis stāsts ir mainīts un kā ir mainīti akcenti šajā stāstā, tīri dramaturģiskie akcenti. Toreiz radās sajūta, ka arī jaunais pāris viņi tiekas, lai runātu vai vismaz domātu tikai par Dievu un dievbijību, varbūt tas arī sakrita ar to laiku, kad arī Dimiters bija ļoti spēcīgi pievērsies ticībai. Un tagad ir paspilgtināts tas tīri dramatiskais moments. Tas, ka mēs redzam arī Greifā skeletu, kas iznāk no skapja laukā," vērtē muzikoloģe Inese Lūsiņa.
"Man likās, ka mazlietiņ ir tāda robeža starp izteiktu operu un kaut kādā brīdī parādās varbūt ne gluži mūzikla elementi, bet kaut kas uz to pusi. Mūsu publikai, kas pieraduši pie ļoti klasiskas operas izpildījuma, varētu būt interesanti," saka skatītāja Gundega Martinsone.
Jauniestudējumā vēl kāds ilgi repertuārā nepieredzēts gadījums, ka vienā izrādē apvienoti abi Baltajā namā dzīvojošie žanri – balets un opera.
"Mēs kad sākumā strādājām pie ieceres, tad režisore Ināra Slucka uzsvēra, ka tas nav patiess stāsts, tā ir izdomāta leģenda un ka ļoti daudz sadzīviski risināt šo operu nevajadzētu un tā radās doma, ka tukšā skatuvē balets ieņems dekora, izgreznojuma funkciju," atklāj horeogrāfe Elita Bukovska.
"Es priecājos, ka mēs arī kaut ko spējam, ne tikai citu zemju mūziķi, bet arī mēs kaut ko spējam, un vairāk vajadzētu mūsu komponistiem pievērsties operai," - skatītāja Hēlija Staņislavska.
