"Šoreiz gribu baudīt... Gribu iedvesmoties. Jo skolā šobrīd man ir maksimālais audzēkņu skaits, strādāju katru dienu, un šajā reizē gribu redzēt 37 darba gadu augļus. Gribu svētkus sev, savai ģimenei. Gribu, lai mani audzēkņi redz, uz ko tiekties. Atceros, kāds pirms 20 gadiem bija Reinis Sējāns, kāds bija Artis Orubs, un priecājos – tā ir laime, ka tas, ko esmu darījusi, nav bezmērķīgi pavadīts laiks. Ja kāda maza daļa no tā, kas viņi ir tagad, ir arī no manis, nu, tad jau skolotāja var būt laimīga!"
Ieva Zeidmane: Svinot iepriekšējo apaļo dzimšanas dienu, rīkojāt koncertu, kura nosaukumā bija izsaukuma zīme: "Tāda esmu!" Šoreiz ir "Dzintras Knābes jubilejas zvaigžņu šovs". Šķiet, ka svētkus svinēt dzirkstoši un atraktīvi ir īsti jūsu dabā.
Dzintra Knābe: Jā, nu, tāda es esmu! (smejas)
Pirms desmit gadiem Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē jubileju svinēju kopā ar Nacionālo bruņoto spēku štāba orķestra mūziķiem, ar savu ansambli. Kad koncerts toreiz tapa, domāju – kāds varētu būt tā nosaukums, jo programma bija ļoti atraktīva. Un visi teica – nu, tu taču tāda arī esi! Tā arī nosaukums radās, gluži automātiski: "Tāda esmu!" ar izsaukuma zīmi.
Pēc tam, kad šis koncerts bija ļoti labi pagājis, orķestra priekšnieks orķestra priekšā saka: "Nevis vairs "tāda esmu", bet – "Tādi esam!" Tā kā šis sauklis jau kļuvis leģendārs. Kad uzstājos es pati vai mani audzēkņi, visi saka: "Tādi esam!"
Šajā reizē būs jubilejas zvaigžņu šovs. Jūsu paspārnē izaugušo audzēkņu skaits ir visai ievērojams: talantu ir ne mazums, kas varētu šo zvaigžņu šovu veidot.
Dārziņskolā mums tagad ir kolosāla zāle: ja tās nebūtu, protams, ka šovu rīkot nevarētu, jo nebūtu tehnisko iespēju.
Bet šajā gadījumā izdomāju, ka uz koncertu vajadzētu aicināt tos manus absolventus, kas nemuzicē klasiskajā jomā, bet šobrīd ir džeza mākslinieki, multimākslinieki, dziedātāji, spēlē klavieres, prot vadīt koncertus un uzstāties.
Katrā ziņā šis jubilejas šovs nebūs mans 37 pedagoģisko darba gadu atskaites koncerts, nebūt ne: tas būs iedvesmas koncerts mūsu skolas audzēkņiem un arī citiem jauniešiem, varbūt iedvesma arī man, jo gribu parādīt, ka Dārziņskolas izglītība dzīvē ļauj ne tikai spēlēt savu instrumentu,
manā gadījumā – sitaminstrumentus, bet spēlēt arī klavieres, dziedāt, muzicēt, komponēt, aranžēt, improvizēt, nodarboties ar dažādām mūzikas tehnoloģijām, vadīt koncertus, uzstāties publikas priekšā. Beidzot Dārziņskolu, ir iespēja izvērsties!
Vai koncertā patiesi būs arī īsti šova elementi?
Tas ir noslēpums, jo
šova jeb pasākuma vadītājs būs Reinis Sējāns, un tas, ko viņš būs izgudrojis, pagaidām ir noslēpums pat man... Atklāti sakot, es pat vēl nezinu visus māksliniekus, kas uzstāsies šajā šovā, jo arī tas ir noslēpums! Visas kārtis mēs neatklājam, lai būtu intriga.
Bet noteikti zinu – jo viņus esmu pati uzrunājusi –, ka būs Artis Orubs, Kaspars Kurdeko, Reinis Sējāns, Rick Feds, būs arī jaunās, uzlecošās zvaigznes, mani bijušie audzēkņi – Edvards Paulis Muzikants. Tā ka koncertā būs iespēja uzstāties gan stabilām, spilgtām Latvijas mēroga zvaigznēm, gan zvaigznēm ar pasaules vārdu – kā Rick Feds, gan arī jaunajām uzlecošajām zvaigznēm. Būs arī manu šībrīža audzēkņu numurs, lai publika un vecāki, kas atnākuši un varbūt vēlas vest bērnus uz Dārziņskolu, redzētu, ka tas, kas tagad notiek šajā šovā, ir jau ieprogrammēts no skolas sola – to visu mēs jau darām skolā! Un pēc tam šīs idejas tālāk katrs izvērš un piepilda.
Jūs pati šajā dienā uz skatuves kāpsiet tikai tāpēc, lai saņemtu apsveikumus, vai arī pati iesaistīsieties spēlēšanā?
Šoreiz gribu baudīt... Gribu iedvesmoties. Jo skolā man ir ļoti liela pedagoģiskā darbība – man ir maksimālais audzēkņu skaits, strādāju katru dienu, un šajā reizē gribu redzēt 37 darba gadu augļus. Šoreiz gribu izbaudīt svētkus.
Vārdu "iedvesmoties" jūs pieminējāt vairākkārt, un pirmais, ko par jums saka jūsu audzēkņi, jūs raksturojot, ir tieši tas, ka "šī skolotāja spēj iedvesmot". Tā ir jūsu rakstura šķautne, vai tas tomēr ir arī kāds pedagoģisks knifs?
Gan – gan. Bet arī es pati ļoti daudz iedvesmojos no citiem cilvēkiem, citām personībām.
Runājot par savu uzdevumu Dārziņskolā, uzskatu, ka tā nav mācīšana, bet gan izglītošana un iedvesmošana. Jo es [saviem audzēkņiem] vienmēr saku: es tavā vietā netrenēšos.
Es pasaku ceļu, kā to izdarīt, laiku, kurā to visu paveikt, bet pati es tavā vietā netrenēšos! Bet, ja tu gribi kaut ko sasniegt, ja tu gribi būt tāds mūziķis, uz kura koncertiem cilvēki nāk, – tev ir visas iespējas, tikai jāstrādā, jāstrādā un jāstrādā. Tā ka mans uzdevums ir izglītot un iedvesmot.
Vai visi audzēkņi, kuri nonāk pie jums, grib spēlēt?
Spēlēt grib visi, bet negrib strādāt. Bet bez darba nekā nebūs!
Es viņiem kā piemēru minu manu izcilo audzēkni Jāni Bombizo-Fedotovu, kurš 2014. gadā beidza skolu, bet 2015. gadā dabūja "Lielo mūzikas balvu" kā Gada jaunais mākslinieks par sasniegumiem trešajā kursā – kad viņš vēl mācījās skolā! Tas bija milzīgs sasniegums – cilvēks var dabūt Gada jaunā mūziķa titulu par mācīšanos, par koncertiem, kurus viņš jau tolaik spēlēja visaugstākajā līmenī gan ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, gan Mūzikas akadēmijas, gan arī ar mūsu skolas simfonisko orķestri, piedaloties dažādos konkursos un spēlējot vibrofonu. Tas ir ļoti liels paraugs un motivācija – ka ar darbu un pareizi sakārtotu dienas grafiku, pakļaujot sevi gan mācībām, gan treniņiem, var sasniegt tādus rezultātus.
Kas vēl ir vajadzīgs, lai šo motivāciju nezaudētu?
Iedvesmojoši pedagogi. Koncertēšana. Tagad mums skolā ir ļoti skaista zāle. Vajadzīga arī vēlme. Jauniešiem tagad tā mazlietiņ ir pazudusi – viņi redz sevi šodien un rīt, bet neredz, ko darīs pēc pieciem un desmit gadiem. Saku: tagad tu vari trenēties, tagad tev nav ģimenes, bet tad, kad tev būs sieva un bērni, visi no tevis prasīs, tev būs jāpelna nauda, tāpēc tagad tev smagi jāstrādā, nevis jāatpūšas, lai kaut ko sasniegtu.
Visvairāk jau nepieciešama motivēšana. Ja audzēknis neredz motivāciju, neredz mērķi, tad viņam arī darbs nesokas, viņš neredz jēgu spēlēšanai. Ja viņš nezina, ka viņam būs kāds koncerts vai konkurss, vai kāds ieraksts – ir jābūt mērķim.
Ja mērķa nav, viss tā kā pašķīst. Mācību process, protams, notiek, bet īsti nav rezultāta.
Vai iedvesmu sniedz arī plašs sitaminstrumentu klāsts, izvēles iespējas mazliet kaut ko mainīt savā ikdienas spēlē?
Protams! Mums ir ļoti plašs sitaminstrumentu klāsts: divas marimbas, vibrofons, timpāni un multiperkusijas, skolas atbalsts šajā lietā tiešām ir ļoti labs. Viss, ko esmu lūgusi, ticis iegādāts.
Mana sirdslieta ir ansambļi. Pati esmu muzicējusi ansambļos Nacionālo bruņoto spēku orķestra ietvaros, tāpēc arī tagad skolā veidoju ansambļus: skatos, kuri man ir atraktīvi audzēkņi, kurus varu salikt kopā, un mans princips ir nemainīgs visus šos gadus: ansamblī darām to, ko nedarām specialitātē.
Ja specialitātē mums vairāk vai mazāk ir klasiska programma, tad ansambļos ejam uz šovu un spēlējam arī bez instrumentiem, jo ķermenis pats ir instruments, un tas audzēkņiem ļoti patīk – ka viņiem šajā ziņā ir lielas variēšanas iespējas: ka nav tikai marimba, bungu komplekts vai vibrofons.
Jūs pašu noteikti iedvesmo tās mirdzošās audzēkņu acis, vai ne?
Dažiem ir ļoti mirdzošas acis! Redzu, ka viņi klausās, uztver un cenšas darīt. Ir varbūt viens otrs, kam jāsaka divdesmit un trīsdesmit reižu, bet neredzu, ka viņš saprastu, par ko es runāju... Bet tas varbūt arī ir tāds laika jautājums. Varbūt viņš kādā 5. klasē vienkārši vēl nespēj to uztvert, bet ar laiku aizies.
Dārziņskolā šobrīd man ir vienpadsmit audzēkņi – tas ir ļoti daudz, tas ir maksimums. Ceru, ka daļa kļūs par spožām zvaigznēm. 37 darba gados man ir 24 absolventi – tie, kuri beiguši vidusskolu. Ja skaitu arī tos, kuri pēc 9. klases ir aizgājuši projām – kā Guntars Freibergs vai Vilhelms Patriks Skābardis, kurš tagad mācās Londonā – ir vēl vairāk.
Bet tādi īstie beidzēji man ir 24. Tas ir ļoti labs skaitlis.
Pedagoģiskais talants jeb gēns jums no mammas?
Jā, gan no mammas, gan māsas, gan varbūt arī no vecātēva, kurš bija ļoti atzīts meistars Cēsu arodskolā – skolotājs, kurš audzināja jauno paaudzi. Mamma visu mūžu nostrādājusi skolā: Rīgas domes Zelta pildspalvas īpašniece! Man arī patīk mācīt.
Pie klavierēm arī kādreiz vēl apsēžaties?
Jā, ļoti bieži! Jo pie pirmo klašu audzēkņiem koncertmeistars nāk tad, kad tas audzēknis jau sagatavojies. Kamēr vēl nav, tikmēr pie klavierēm sēžu es. Un man ļoti patīk, jo Rīgas 2. mūzikas skolā savulaik esmu pabeigusi klavierspēles nodaļu – gribu būt sportiskā formā. Varu spēlēt pavadījumus audzēkņiem līdz piektajai, sestajai klasei. (..)
Toreiz, kad mācījāties klavierspēli, tik ļoti sajūsmināta laikam gan nebijāt: sēdēt pie klavierēm – tas bija no jums par daudz prasīts. Jums jau tā atraktīvā daba.
Tieši tā... Mācoties Rīgas 2. mūzikas skolā, man bija četrinieks piecu ballu sistēmā, bet tur bija jāsēž, un mana daba ir tāda, ka ļoti grūti pie klavierēm nosēdēt. Kad aizgāju uz Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolu pie skolotāja Bruno Laša, bija jāstāv kājās: orķestrī – kājās, pie timpāniem, arī pēdējā rindā, visur jāstāv kājās, arī instruments jāspēlē stāvus. Tikai bungu komplekts jāspēlē sēžot.
Arī multiperkusijas vai mazo bungu solo – tas viss jāspēlē, kājās stāvot. Esmu tāds cilvēks, kuram vajadzīga kustība, enerģija. Nu, tāda es esmu!
Par atraktīviem elementiem runājot – kas ir tas atraktīvākais, ko no sitaminstrumentiem iespējams iegūt?
Atraktīvākais – tas ir nevis tikai sist, bet spēlēt. Izvilināt skaņu, un to darīt skaisti un eleganti. Vālītes, kas tev rokā, uztvert kā rokas pagarinājumu, nevis kaut kādu kociņu. Būt plastiskam, skaisti kustēties pie instrumenta.
Tātad sitaminstrumentālistam būtu jāapgūst arī dejas māksla, lai varētu izkopt plastiku?
Tas būtu ideālais variants. Es jau tā mazlietiņ pat dejoju pie instrumenta – esmu sieviete, man patīk kustība, un mūziku, ko spēlēju, vienmēr esmu laidusi caur sevi: ja ir dejiskāki ritmi, tas man pilnīgi dabiski iznāk.
Tas nozīmē, ka mūziķis ar rāmāku un klusinātāku dabu nemaz nevar kļūt par sitaminstrumentālistu?
Par sitaminstrumentālistu viņš var kļūt, bet, lai attīstītos tālāk, lai tu būtu zvaigzne, šim instrumentam vajadzīgas spilgtākas rakstura īpašības.
Piemēram, es nekad nevarētu spēlēt kokli, jo mans temperaments – sēdēt un spēlēt – tas nav man. Arī kontrabass nebūtu man, bet basģitāra – jā!
Katram savs instruments. Un sitaminstrumenti, to atraktivitāte, skaņa, enerģija, ko tie dod, tos spēlējot, – tas ir mans! Tādēļ varbūt arī tik ilgus gadus esmu nostrādājusi skolā, ka man patīk tas, ko daru. Uz skolu nāku ar prieku, un, ja vēl ir forši, atsaucīgi audzēkņi, nu tad tā ir laime pilnībā!
Ja no plašā sitaminstrumentu klāsta būtu jāizraugās viens – kurš būtu tas instruments, kas vislabāk derētu tieši jums?
Vibrofons. Arī Nacionālo bruņoto spēku orķestrī, kurā nostrādāju 25 gadus, spēlēju šo instrumentu. Šī dzīvīgā skaņa... Tas ir mans instruments – ļoti, ļoti patīk. Tādēļ tad, kad Jānis Bombizo-Fedotovs, mācoties Dārziņskolā, pēdējos trīs gadus izvēlējās šo instrumentu – viņš arī bija pirmais, kas skolu absolvēja vibrofona specialitātē, – man tas tā veldzēja ausis! Tik patīkami bija klausīties jebkuru skaņdarbu...
Jums pašai pie sirds vairāk iet klasika vai tomēr kāds atraktīvāks repertuārs?
Man patīk gan klasiskais repertuārs, gan atraktīvie šovu skaņdarbi. Beidzamos trīs gadus, kad klasē ir internets un dators, man ir tāda izglītojoša programma lielajiem audzēkņiem: kad mums ir ansamblis divu stundu garumā, vienmēr audzēkņiem parādu kaut ko interesantu, ko viņi vēl nezina, pastāstu, parādu kādus video. Viņi iedvesmojas, cits pat pieraksta vai nofotografē, ko esmu parādījusi, lai varētu pēc tam paskatīties. Jo visu zināt nav iespējams. Tagad ir ļoti daudz informācijas, dažādi mākslinieki, tiek izgudrotas arvien jaunas un interesantas lietas. Ja kādreiz pie instrumenta spēlēja viens vai divi cilvēki, tagad jau spēlē četri un vēl pamainās vietām. Arī instrumentu klāsts ļoti attīstās, spēles tehnikas, repertuārs ir ļoti plašs. Tā kā audzēkņiem tikai varbūt jāparāda – re, te ir tas, tas un tas.
Atklāšu mazu noslēpumu: audzēkņu man ir daudz, stundu ir daudz, katru dienu esmu skolā, tomēr ir mazi brīži, kamēr audzēknis vēl nav atnācis. Tad ieslēdzu kādu labu mūziku no "Youtube", kas ir pilnīgi neklasiska, bet forša – Fredijs Merkūrijs un Monserata Kavaljē, Maikls Džeksons.
Un tad es tā – cik nu vien skaļi varu uzlikt – klausos pavisam, pavisam citu mūziku, lai atietu.
Vai vienam aktīvam sitaminstrumentālistam neniez nagi veidot pašam savu sitaminstrumentu kolekciju? Jo bez lielajiem koncertinstrumentiem taču ir ārkārtīgi daudz dažādu skaņurīku. Nav tā, ka gribas tos visus savā kolekcijā?
Daru, ko varu. Protams, jāskatās arī, ko audzēkņi spēj, ko viņi var, jo – gribēšana varbūt ir, bet ar varēšanu pagaidām ir, kā ir. Pamazām. Pašlaik visu savu enerģiju ieguldu pedagoģiskajā darbībā. Aktīvā muzicēšanas fāzē šobrīd neesmu, jo tas viss ir bijis – 25 gadus orķestrī aktīvi strādājot un koncertējot, ir būts ārzemēs, redzēti dažādi šovi, kuros uzstājas sitaminstrumentālisti, un
daudzas idejas, kas noskatītas pirms divdesmit un divdesmit pieciem gadiem, esmu ienesusi Dārziņskolā. Varbūt sākumā bija tāds "Wow!" – sak, mēs tomēr esam klasiska skola, un te tavi audzēkņi vispār nespēlē uz instrumentiem, bet uz ķermeņa, ar izsaucieniem…
Bet audzēkņiem tas ļoti, ļoti, ļoti, ļoti patīk – ka viņi var būt brīvi un neatrasties kādos rāmjos. Tā ka pagaidām visa esmu pedagoģijā.
