Kultūrdeva

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Korim «Kamēr…» 30 gadu jubileja

Račs: Konkurences nekad nevar būt par daudz

Nozares pārstāvji par akūtākajām problēmām mūzikā: Neprasām neko no zila gaisa

Viena no visvairāk apdraudētajām nozarēm Covid-19 pandēmijas laikā Latvijā ir mūzikas industrija, jo ir apturēta koncertdarbība. Viens no Pašnodarbināto mūziķu biedrības dibinātājiem, mūzikas izdevējs, producents, mūziķis Guntars Račs un “Latvijas Mūzikas attīstības biedrība /Latvijas Mūzikas eksports” izpilddirektore Agnese Cimuška-Rekke LTV raidījumā “Kultūrdeva” stāsta par nepieciešamību veidot valstisku stratēģiju, lai nosargātu nozares profesionāļus.   

Henrieta Verhoustinska: Kas, jūsuprāt, šobrīd ir akūtākais nozarē, kas būtu jārisina?

Agnese Cimuška-Rekke: Es uzskatu, ka šobrīd ir ļoti svarīgi – es teikšu – stiprināt stipros. Ir ļoti svarīgi tos mūziķus, kuri ir izveidojuši veiksmīgas uzņēmējdarbības mūzikas nozarē – šos procesus neapstādināt un no valsts puses veicināt, lai tie turpinātos, un noteikti nepieļaut to, ka no mūzikas nozares aizplūst prom profesionāļi. Tie nav tikai mūziķi, tie ir menedžmenta cilvēki, tie ir gaismotāji, tie ir cilvēki, kas strādā ierakstu kompānijās, izdevniecībās.

Jā, mēs esam mazs tirgus, un mums šobrīd ir ļoti svarīgi, lai mēs nosargājam šos nozares profesionāļus, kurus patiesībā ir izveidojusi pati nozare.

Kā viņus nosargāt, vai tas nozīmē iepludināt vienkārši naudu nozarē? Piešķirt kaut kādu kompensāciju?

Guntars Račs: Kā to izdarīt? Es domāju, ka soli pa solim, jo mēs ļoti labi saprotam, ka šāda situācija valstī nav izveidojusies tikai pie mums un tāpēc, ka kāds to vēlētos, bet – soli pa soli, ar to es domāju, ka patiešām neatbildēts jautājums ir, kāpēc tieši 25 nevis 27, jo visdrīzāk tam apakšā nav tāda racionāla aprēķina.

Tam ir epidemioloģisks pamatojums.

Guntars Račs: Es saprotu, bet es noticētu tad, ja man teiktu, ka, teiksim, Cēsu koncertzālē pēc tādiem un tādiem nosacījumiem var atrasties, teiksim, 75, jo ir izrēķināts, ka attālums starp viņiem būs tāds un tāds. To es saprotu, bet pateikt, ka tur var atrasties 25, tas vienkārši nav profesionāli.

Agnese Cimuška-Rekke: Es piekrītu, un pirms pāris dienām Latvijas Televīzijā bija raidījums, kurā tūrisma nozares cilvēki arī aktualizēja šo jautājumu, kas tad notiek ar šīm atpūtas bāzēm, kur ir zeme hektāros. Vai tiešām tur arī ir 25 cilvēki? Ir jābūt šim pamatojumam, kāpēc ir šie 25?

Pamatojums ir sniegts tāds, ka 25 cilvēkiem var izsekot šo infekcijas izplatību.

Agnese Cimuška-Rekke:  Bet tad arī uzreiz rodas šis jautājums, kurš mūzikas nozarē nu jau rotē ilgāku laiku – kas notiek ar lielveikaliem, jo nav nekāds noslēpums, ka “Depo” brīvdienās mēs redzam, ka gāž riņķī.

Raidījuma "Kultūrdeva" sižets "Vai popmūziķi pamesti likteņa varā?":

Nav konsekvences. Mūziķi šobrīd ir uzsākuši apvienoties dažādās organizācijās. Ar jūsu biedrības ir radītas, lai principā koordinētu tādas diezgan individualitāšu nozares darbu. Varbūt jūs varat ieskicēt, ar ko jūsu biedrības atšķiras?

Agnese Cimuška-Rekke: “Latvijas Mūzikas attīstības biedrība / Latvijas Mūzikas eksports” dibināta pirms astoņiem gadiem. Šobrīd biedrība mēģina aptvert un apzināt, kādas ir nozares aktualitātes, būtiskākie problēmjautājumi. Mēs arī salikām vēstulē šos priekšlikumus. Mēs nosūtījām valdībai šos soļus, jo, mūsuprāt, nozares pārstāvji paši arī vislabāk zina, kas tad būtu šie punkti, kuri būtu veicami. Tāpat biedrība šobrīd mēģina pielāgoties jaunajiem tirgus nosacījumiem un saprast, kādi ir eksporta pasākumi, kurus mēs varam veikt šobrīd. Tāpat “Mūzikas eksports” ir aktīvs Eiropas Mūzikas eksporta organizāciju biedrs. Un šobrīd šīs problēmas skar visu pasauli.

Šobrīd tiek likts piedāvājums un redzējums Eiroparlamentam, kāds ir pašas Eiropas nozares skatījums un šie soļi, kas varētu būt veicami.

Un šis jautājums, ko mūzikas nozare jau ir aktualizējusi vairākus gadus par mūzikas kvotām, šis ir jautājums, viens no jautājumiem –

Latviešu mūzikas skanēšana raidorganizācijās.

Agnese Cimuška-Rekke: Jā, un šis ir jautājums, kuru aktualizējušas lielākā daļa Eiropas valstu.

Guntar, kā Pašnodarbināto mūziķu biedrība var sadarboties ar Agnesi?

Guntars Račs: Mums jau ir bijusi pirmā tikšanās. Mēs saskaņojam gan viedokļus, gan mērķus, visnotaļ atbalstām visas līdzšinējās iniciatīvas, bet mēs pamanījām arī, ka, veidojoties tām biedrībām, viņas tā vai savādāk aptver kaut kādu konkrētāku nišu.

Ja “Mūzikas eksports” ir tomēr tā kā visas industrijas vairāk vai mazāk organizācija, tad mēs esam specifiski tieši mūziķi, brīvmākslinieki, kuri ir neatkarīgi no žanra. Tas ir pats galvenais, būtiskākais.

Es gribu uzsvērt – mēs centīsimies pārstāvēt viedokļus gan tiem, kam šobrīd ir liegta iespēja uzstāties Arēnā “Rīga” vai lielā koncertzālē, gan tos, kuriem ir liegta iespēja spēlēt kāzas.

Bet jūs sagaidāt no valsts tieši kā kompensāciju, kā dīkstāves pabalstu šo atbalstu šim kāzu muzikantam?

Guntars Račs: Mēs šajā ziņā neesam nekas specifiskāks. Tas, kā tiek aprēķināti dīkstāves pabalsti, – mēs par to varam strīdēties un nebeidzami stāstīt par to, ka mūziķa profesija ir tāda, kur ienākumi tiek gūti no dažādiem avotiem. Diemžēl, jo vienā avotā – strādājot par pasniedzēju vai strādājot tikai par mūziķi – viņš nevar nopelnīt ģimenei iztiku, tāpēc viņš strādā četrās, piecās vietās.

Ienākuma avoti ir dažādi, tagad viņš ir šīs situācijas ķīlnieks, pat ja viņam ir maksāti visi nodokļi.

Ko jūs esat novērojuši, kas ir tādi spilgtākie piemēri, ko mūziķi, šobrīd, jūsuprāt, ir veiksmīgi darījuši savā labā?

Agnese Cimuška-Rekke: Manuprāt, šie veidi, kā tiek meklēti ceļi uzrunāt klausītāju. Šobrīd varbūt ir mazliet vieglāk šiem publicitātes pasākumiem ar šīm atļaujām 25 cilvēkiem un arī autorkoncertiem. Bet tas nekādā gadījumā nav risinājums. Godīgi sakot es nezinu, man liekas, ļoti tādu veiksmīgu piemēru nav.

Guntars Račs: Jā, mēs apgūstam daudz vairāk digitālās tehnoloģijas, kā sasniegt savus klausītājus. Ir arī viens otrs, varētu teikt, veiksmīgs, [piemēram] Liepājā kultūras nams “Wiktorija”, kas nodrošina maksas tiešraižu koncertus. Ne sevišķi rentabli, bet jau ar pazīmēm, ka tas varētu būt arī komerciāli izdevīgi. Bet saprotiet, ka katra tiešraide ir izmaksas. Bet visādi citādi man grūti atrast kaut ko pozitīvu. Ar daudziem mūziķiem runājot, kuriem ir mazgadīgi bērni, – viņiem ir aprēķināta palīdzība četrdesmit eiro apmērā. Ir skumji tie stāsti.

Jāsaka, ka pašos mūziķos nav viennozīmīgas attieksmes pret šo jautājumu. Nebūt ne visi uzskata, ka viņiem kaut kas no valsts pienākas. Piemēram, mūzikas žurnālists Uldis Rudaks uzskata, citējot krievu sakāmvārdu, ka slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās

Guntars Račs: Es pats personīgi neesmu lūdzis nekādu atbalstu un arī nelūgšu, jo es turpinu strādāt un jau kopš 1992. gada esmu vairāku SIA dibinātājs un vienmēr esmu strādājis citu arodu vai citu darbu, vai tas būtu saistīts ar mūzikas izdevēja darbību, vai ar grāmatu izdevniecību, vai tamlīdzīgi. Un ļoti daudzi mūziķi, kuri spēlē varbūt tikai sestdienās un svētdienās, pavada pilnu laika darbu citos amatos.

Bet šeit ir arī viena liela problēma. Un tā problēma ir tas, ka mēs paliekam visi amatieru līmenī. Mēs neveltām pilnībā sevi talantam, lai attīstu savu talantu tā, lai pēc tam ar mums varētu visa sabiedrība lepoties un teikt, ka, lūk, beidzot populārajā mūzikā Latvijā ir kaut kas tāds pats kā akadēmiskajā mūzikā, kur ir viss, kur ir valsts atbalsts. Es ļoti labi zinu, cik grūti arī viņiem iet, taču ir izveidota sistēma, kura jau tev no izglītības līmeņa palīdz attīstīties un dod tev pamatu zem kājām, un tur ir investēts daudz arī valsts naudas. Savukārt mēs kā pašdarbnieki turpinām būt pašdarbnieki.

Un laiku pa laikam mums paprasa – bet kur tad ir jūsu lielie sasniegumi? Bet es atvainojos, es esmu strādnieks arī citur, lai varētu iztikt, ne tikai nodarboties ar savu mūzikas darbu kā ar hobiju.

Agnese Cimuška-Rekke: Atgriežoties pie video “Klusums”, šīs akcijas mērķis bija vērst sabiedrības, valdības, arī mediju uzmanību uz to, ka mūzikas nozare nav mītiska parādība, tā ir tautsaimniecības nozare, kas rada darba vietas, maksā nodokļus. Mēs esam tie, kas veido Latvijas nacionālo identitāti, kultūrtelpu, mēs arī esam 21. gadsimta kultūras mantojums. Un, jā, nereti paši mūziķi ir vainīgi pie tā, ka nav sakārtotas līdz galam grāmatvedības, un tad ir šinī situācijā problēmas ar šiem dīkstāves pabalstiem.

Bet šobrīd, manuprāt, nav īstais laiks, lai sodītu, lai kratītu ar pirkstu un teiktu – redz, tu neizdarīji!

Manuprāt, šobrīd ir jāizmanto šī situācija, lai apzinātu šos vājos punktus, lai tos sakārtotu, lai novērstu, lai nākotnē vairs šādas situācijas neatkārtotos. Un, manuprāt, šobrīd ir ļoti svarīgs moments, kad ir iespēja izveidot šīs attiecības – būt kā sabiedrotajiem, kad, jā, mēs apzināmies, jūs esat kļūdījušies, ja jūs esat kļūdījušies. Bet mēs varam veikt šādus soļus, lai tas nākotnē neatkārtotos.

Guntars Račs: Daļa sabiedrības īsti neizprot to, ka mūzika, mūzikas radīšana, mūzikas pasniegšana, izpildīšana ir darbs. Un šis te stāsts par to, ko es pats ne reizi esmu dzīvē izbaudījis, kad satiek kādu radinieku un saka: “Kā iet, ko dari?” Es saku: “Nu man bija koncerts, tur būs koncerts un tad būs koncerts.” “Nu, tu strādā arī kaut kur?” Nu, skumji – un tie epiteti, ko mums dažreiz velta, ka mēs visu “vasaru esam trallinājuši kā sienāzīši, un tagad ir pienākusi ziema. Nu tad cietieties!” un tamlīdzīgi.

Mēs taču neprasām neko no zila gaisa, mēs gribam atrast soli pa solim veidu, kā turpināt darbu savā arodā vai nu mainīt profesiju.

Šobrīd ļoti aktīvi tiek valdībā apspriests attiecībā uz kultūras nozari un piesaukts “Rūzvelta plāns”. Plāns, kas tika īstenots Amerikas Savienotajās Valstīs Lielās depresijas laikā, kas paredz valsts pasūtījumu, kas paredz to, ka valsts iepludina naudu, radot darba vietas un piedāvājot darbu. Vai tas attiecas arī uz populāro mūzikas nozari? Kā var izskatīties valsts pasūtījums populārajā kultūrā?

Guntar Račs: Es domāju, ka nevienam nav noslēpums, ka ir kultūrkapitāla fonds, un visdrīzāk caur to arī šāds atbalsta mehānisms būs paredzēts arī populārajai mūzikai. Un tas ir absolūts jaunums, jo līdz šim uz kultūrkapitāla fondu vismaz mani apkārtējie mūziķi skatās kā uz tādu tālu Polārzvaigzni, kas tur ir, mirdz un kādu varbūt arī silda, bet ne mūs. Un tieši tāpēc šobrīd arī mūsu Pašnodarbinātās mūziķu biedrības uzdevums ir mēģināt atrast, palīdzēt atrast kritērijus, atrast varbūt arī kādus ekspertus, kas piedalās, lai nesanāktu tāda muļķīga situācija, ka nauda atkal tiek sadalīta, taču mēs neredzam rezultātu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti