Normunds Šnē: Ja nozare ir uzstādījusi prioritātes, tās jāievēro

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Noslēdzot sarunu ciklu ar bijušajiem un esošajiem Valsts Kultūrkapitāla fonda (turpmāk tekstā – VKKF) ekspertiem, piedāvājam sarunu par pieredzi Mūzikas un dejas mākslas nozares ekspertu komisijas darbā. Tajā piedalās diriģents un mūziķis Normunds Šnē un muzikoloģe, Latvijas Radio 3 “Klasika” direktore Gunda Vaivode.

Normunds Šnē ir darbojies triju ekspertu komisiju sasaukumos, no kuriem pirmais bija 1998. gadā – fonda darbības pirmsākumos. Atgriešanās pie projektu vērtēšanas sekojusi pēc diviem pārtraukuma gadiem. Laika nogriežņa ziņā identiska pieredze ir arī Gundai Vaivodei.

Tad, kad jūs uzaicināja uzņemties eksperta pienākumus, cik lielu daļu jūsu sajūtās aizņēma ieinteresētība, aizrautība un cik lielu – apziņa, ka tas būs arī visai nepatīkams darbs? Jo, sniedzot vērtējumus, ne jau visi būs ar plusa zīmi.

Normunds Šnē: Es par to tajā brīdī tā nedomāju, jo mēs bijām nobrieduši vajadzībai pēc tā, lai Latvijā kaut kas tāds vispār tiktu palaists. Bijām sajūsmas pilni un aizrautīgi, ka tas beidzot ir noticis. Līdz ko Ramona Umblija mani uzrunāja, es bez domāšanas teicu “jā”. Man prātā neienāca, cik liels būs laika patēriņš, lasot visus projektus. Bet, jāteic, man nebija problēmu pieņemt arī kādam nepatīkamu lēmumu, jo man bija savs pamatojums, kāpēc es tā rīkojos.

Gunda Vaivode: Kā katrs sākums, arī šis bija ļoti azartisks. Neviens jau nevarēja prognozēt, cik tas ilgi būs... Ja mēs tagad paskatāmies, kultūrkapitāls ir viens no galvenajiem kultūras finansētājiem jebkurā jomā. Arī šodien, praktiskajā radio dzīvē. Tāpēc tas sākums man liekas ļoti vērā ņemams. Mums komisijā bija ļoti laba kompānija. Tā bija ne tikai projektu izvērtēšana un naudas dalīšana, patiesībā tās bija ļoti foršas tikšanās un sarunas. Projektu jau toreiz nebija tik daudz, ja salīdzina, kā ir tagad. Vienkārši to notikumu arī nebija tik daudz.

Normunds Šnē: Vērtēšana savā ziņā bija vieglāka, jo arī projektu kvalitāte nebija tāda, kāda tā droši vien ir tagad. Tagad visiem ir skaidrs, kā jāraksta projekti. Ko tas vispār nozīmē, kādam ir jābūt projektam, lai tas tiktu atbalstīts. Kādi ir projekta kā dokumenta kvalitātes kritēriji, kādi ir domas izklāsta kritēriji. Toreiz gan arī bija viena daļa projektu, kas tiešām bija uzrakstīti ne visai veiksmīgi.

Gunda Vaivode: Jā, bet birokrātijas arī bija droši vien mazāk. Papīru bija mazāk. Toties sākās ļoti interesantas lietas, piemēram, tie paši “Erasmus” projekti – tajā laikā tikai sākās studentu apmaiņas braucieni, kurus mēs arī atbalstījām. Nu, un, protams, visi lielie, vērienīgie darbi, sevišķi – kamermūzikas programma, atsevišķa jaundarbu programma.

Tu minēji formālo sadalījumu, tāpēc ir interesanti – kuros periodos bija novērojama kaut kāda īpaša tendence uz kādu konkrētu mūzikas vai dejas paveidu, žanru?

Gunda Vaivode: Baletus un operas mēs, protams, uzņēmām ar diezgan lielām šausmām, jo tie bija milzīgi, apjomīgi pieprasījumi priekš tiem laikiem. Samaksāt vienu normālu honorāru komponistam jau skaitījās nepieklājīgi. Vispār pat prasīt tādu summu! Atceros, kad tapa Jura Karlsona balets “Sidraba šķidrauts”, mēs sēdējām Mazajā Pils ielā. Mēs, komisija, līdz vēlai naktij sēžot, bijām pasūtījuši picu. Nu, un kamēr Juris gāja un pirka mums picu, mēs viņam nošņāpām no honorāra. Kad viņš atnāca atpakaļ, bija tīri bēdīgs. Šādas situācijas staipījās, kā pats Karlsons teiktu, “kā Pitona vecmāmiņa” no konkursa uz konkursu, jo nekad jau nevarēja atvēlēt tik lielu naudu vienā reizē. Bet, nu re – balets ir tapis, un tā ir jau vēsture. Paldies Dievam, ka bija tāds Kultūrkapitāla fonds, kas to visu varēja apmaksāt. Pārmaiņu laikā pie tam! Jo agrāk, kā zināms, tādus darbus apmaksāja Kultūras ministrija. Un tad nāca jauna formācija un arī – jauna tradīcija.

Normunds Šnē: Man, godīgi sakot, uz pašu sākumu atskatoties, gribējās sagaidīt daudz vairāk vērienīgu un pārdrošu ideju. Protams, bija arī tādas. Bet man šķita, ka fonds ir, nevis, lai piešpricētu kaut ko tādiem... ikdienišķiem procesiem, teiksim tā, lai uzturētu kādu Kultūras ministrijas pārvaldībā esošu iestādi, bet tieši dotu iespēju uzliesmojumiem, kā teicis Imants Ziedonis. Kaut kam tādam, kas nav ikdienišķs. Pamazām caur šiem projektiem atklājās visa aina, tā bēdu ieleja – daudzējādā ziņā. Kādā stāvoklī vispār atradās daudzas kultūras iestādes! Kādam bija svarīgi aizlāpīt tekošo jumtu, lai nesabojā bibliotēkā esošās grāmatas. Un vēl visādi sīkumi, kuriem vispār fondā nebūtu jānonāk. Tāda bija ikdiena. Kad es biju ekspertu padomes priekšsēdētājs un arī VKKF padomes sastāvā, tur būtībā sanāca kopā viss, kas notiek dažādās nozarēs. Jāteic, bija, par ko padomāt.

Jā, nozares mēdza cīkstēties, un droši vien cīkstas vēl tagad – par to, kā pamatot nepieciešamību pēc noteikta finansējuma apjoma. Kā ir bijis mūzikas un dejas nozarei, cik lielā mērā tā par sevi bijusi pārliecināta, uzstājīga attiecībā uz savām vajadzībām?

Gunda Vaivode: Es mūzikas nozares gadījumā neesmu nekad jutusi, ka tā būtu kaut kādā ziņā apdalīta.

Normunds Šnē: Kopējais finanšu sadalījums droši vien vienmēr būs diskusiju objekts. Toreiz, pašā sākumā, jau arī nebija izstrādāti nekādi objektīvi kritēriji, tie parādījās tikai pamazām, darba gaitā, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka nepietiek vienkārši apsēsties pie galda un norunāt, cik kuram būtu nepieciešams – teātrim tik, tradicionālajai kultūrai tik un mūzikai, lūk, tik. Tad nu lēnām, lēnām mēs mēģinājām atrisināt šo lietu. Ļoti svarīga bija sadarbība ar fonda valdi, ar Māri Bērziņu savulaik, arī ar Edgaru Vērpi, kuri veica milzīgu analītisku darbu, izstrādāja dažādas rekomendācijas un ieteikumus, ko viņi cēla priekšā sēdēs un vēlējās zināt mūsu viedokli. Cik nu mana pieredze rāda, iesniegto un atbalstīto projektu apjoms šobrīd ir diezgan līdzsvaroti proporcionāls. Protams, vienmēr gribas vairāk, taču Leiputrija nozīmē arī rozā brilles, un tad zūd konkursa jēga. Un zūd, jāsaka, arī cīņa starp dažādiem piedāvājumiem un idejām.

Gunda Vaivode: Man liekas, ir arī tādas jomas mūzikā, kas nekādā citādā veidā netiek atbalstītas. Nu, piemēram, kaut vai Latvijas Radio šobrīd – mēs saņemam pamatīgu daļu finansējuma no VKKF, lai veidotu tos raidījumus, kurus nenodrošina sabiedriskais pasūtījums. Mēs nespējam ar valsts dotāciju vien nodrošināt pietiekamu apjomu un gana kvalitatīvu programmu. Ja mums nebūtu VKKF atbalsta, tad mums “Klasikā“ nebūtu ne studijas koncertu šeit (saruna notiek Latvijas Radio 1. studijā – T.T.), ne fonda ierakstu. Piemēram, Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim pēdējais ieraksts radio fonda vajadzībām bija Pētera Plakida “Variācijas” 1998. gadā. Tagad mums ir VKKF apstiprinātais projekts “Rupjmaizes kārtojums“, kurā tad nu beidzot ir tapusi stundu gara simfoniskās mūzikas programma fonda vajadzībām. Stundu gara, mīļie draugi! Pa visiem divdesmit gadiem!

Arī raidījumi par citām mākslām – par vizuālo mākslu, literatūru, kino – tas viss nāk šobrīd no Kultūrkapitāla fonda kā stipendijas, kā atbalsts. Kā piešprice. Bez tās mēs programmas ziņā šobrīd būtu stipri pliki un nabagi.

Un tad vienā brīdī mūzikas mūzai piepulcējās arī deja, kuras projekti bija jāizvērtē.

Gunda Vaivode: Sākumā mēs bijām pat diezgan greizsirdīgi, jo dejas pārstāvji bija tādi diezgan uzstājīgi.

Normunds Šnē: Man tomēr liekas, ka mūzika ir pietiekami liels lauciņš Latvijā, lai tā būtu patstāvīga nozare. Es bieži esmu diskutējis VKKF padomes sēdēs, ka mūzika būtu jāliek...

Gunda Vaivode: ...pie teātra!

Normunds Šnē: Jā, piemēram.

Gunda Vaivode: Dejas vieta vēl īsti nav definēta, te tā ir klāt pie teātra balvām, te nav… Bet tā joma jau tagad tikai tā pa īstam arī attīstās.

Normunds Šnē: 20. gadsimta beigās deja Latvijā dominēja kā balets, kā profesionāla forma. Bija arī pāris pa pusei pagrīdē darbojošās modernās dejas trupas, bet bez tādas sevišķas atdeves, vismaz man tā šķita. Protams, bija milzīgs apjoms amatiermākslas deju, bet es nezinu, vai mūsu uzdevums būtu atbalstīt tieši šo virzienu. Man prieks redzēt, ka pamazām Latvijā deja tiešām iet līdzi laikam un arī ārpus Latvijas Nacionālās operas un baleta ir radušies tiešām vērā ņemami darbi, kurus producē jauni cilvēki ar jaunām idejām.

Gunda Vaivode: Es vienmēr atceros to mūžīgo diskusiju, vai atbalstīt daudzus projektus pa bišķiņam, vai apjomīgus un ar pilnām prasītām summām. Starp iesniedzējiem jau ir ne tikai valsts vai valsts dotētās organizācijas, bet arī daudzas radošās grupas, kuras raksta projektus, vai privātie koncertu organizētāji. Un tad rodas dilemma: vai ir drusku jādod viņiem atbalsts un dopings, lai kaut ko tālāk radītu, vai ne. Vai atbalstīt tikai to projektu, kas tad ir ar tādu riktīgu kvalitātes garantiju.

Normunds Šnē: Man liekas, tiem, kas atbalsta visu, nav kritēriju.

Pirmkārt, ja nozare ir uzstādījusi kaut kādas prioritātes, ir jāuzliek sev par pienākumu tās akceptēt un ievērot.

Un šādas prioritātes ir visām nozarēm. Tas nav gluži tas pats, kas iet pa Doma laukumu un katram lūdzējam ielikt plaukstā sīknaudu. Ir svarīga profesijas attieksme, jo tas ir vienīgais veids, kā savas domas un vērtības iespējams reprezentēt – ar šiem piešķīrumiem. Un iedot visiem kaut ko nozīmē šos jau ne tā lielos naudas līdzekļus vienkārši sašķaidīt mazās drumstalās. Ko tad ar to vairs ir iespējams izdarīt? Labāk, lai notiek tādi notikumi, kuriem mēs tiešām ticam un par kuriem pēc projektā lasāmā varam būt droši, ka tie tiks pārliecinoši realizēti. Nevis mīļā miera labad kaut kādā veidā visus censties padarīt apmierinātus, jo rezultātā neviens nav apmierināts, jo nevienam vienkārši nepietiek.

Gunda Vaivode: Ekspertu komisija mūsu gadījumā ir tikai otrā instance. Pirmā ir komponista, kas iesniedz projektu, vienošanās ar to, kurš mūziku atskaņos. Nekad jau nav bijis tā, ka komponists izdomā: “Tā, es te kaut ko uzrakstīšu varbūt, un jūs man iedosiet naudu.” Tā vienmēr ir vienošanās vai nu ar orķestri, vai ar operu, ar konkrētu atskaņotājmākslinieku. Tas jau arī ir tas uzticības garants, ka tu redzi – kāds to uzvedīs, kāds to iestudēs, kāds to arī nospēlēs.

Normunds Šnē: Tā pat bija obligāta prasība. Jo citādi, ja šo vienošanos nebūtu…

Gunda Vaivode: ...mums būtu ļoti daudz simfoniju.

Normunds Šnē: Jā, un nevienam tā īsti nevajadzīgu simfoniju (visi smejas).

Es negribu mest nevienam ar akmeni, taču mūzikai ir jāsasniedz kaut kāds mērķis un adresāts, un te izpildītājs kā mediators starp autoru un klausītāju ir ne mazāk svarīgs faktors.

Jums ir vajadzīgs interprets uz skatuves, kas tic jūsu mūzikai un kas izdarīs savu darbu iespējami labi, lai šis opuss tiešām dzīvotu. Pasaulē ir ļoti daudz mūzikas, kas ir uzrakstīta, bet aizskan vienkārši kaut kur visumā – un tas arī viss.

Sarunā ar VKKF Teātra nozares kādreizējiem ekspertiem spriedām par to, kas viņu pārstāvētajā nozarē ir izaudzis un attīstījies, tieši pateicoties fonda atbalstam visviens, vai tas būtu cilvēku grupas, vai individuāla snieguma rezultāts. Kas ir tās izcilības, kuras jūs gribētu pieminēt Mūzikas un dejas mākslā?

Normunds Šnē: Es noteikti gribētu atzīmēt to līniju, kuru mēs sākām no pirmās dienas un kura, es ceru, tiek turpināta vēl aizvien. Tā ir izglītība. Tas, ka šodien pasaule ir atvērta, nozīmē arī to, ka tajā ir grūti doties ar tukšām kabatām. Mēs ļoti centāmies atbalstīt dažāda līmeņa studentus viņu centienos pēc savu apvāršņu paplašināšanas. Es redzu rezultātus savā orķestrī. Dzirdu un redzu.

Gunda Vaivode: Un viņi ir atbraukuši atpakaļ un spēlē.

Normunds Šnē: Jā, daudzi ir atbraukuši.

Gunda Vaivode: Es atceros, kā spriedām: “Nez, cik ilgi tas Voldemārs Johansons tajā Nīderlandē studēs?” Bet, nu, redz – Voldemārs ir atgriezies un darbojas!

Normunds Šnē: Un otra lieta, kuru es ļoti gribētu pieminēt, bet kura šodien varbūt vairs nav tik ļoti redzama, ir jaunās mūzikas festivāls “Arēna”, kura darbības uzsākšana nebūtu iespējama bez VKKF. Tajā laikā tas bija ārkārtīgi svarīgi. Bija gan lieliski izpildītājkolektīvi, gan viņu vadītāji un vēl vairāki cilvēki, kuriem tas tiešām bija svarīgi, ka šis festivāls varēja rasties un atvērt durvis uz mums nezināmu mūziku un tās lappusēm, ielaist pa šīm durvīm izcilus māksliniekus. Man šķiet, “Arēna” tiešām kaut kādā veidā izmainīja cilvēku domāšanu un uzskatus par mūsdienu mūziku. Tas bija svarīgi jau toreiz – lai šodien šīs mūzikas koncerti netiktu spēlēti tukšā zālē. Es domāju, šos augļus šodien plūc gan „Sinfonietta Rīga”, gan Latvijas Radio koris. Nav vairs tādas neuzticības un aizdomīguma sajūtas sabiedrībā pret šo mūsdienu kultūras daļu. Ja arī ne visi to saprot un ne visiem tā ir sirdslieta, tad vismaz ir palikusi tāda veselīga ziņkāre, kuru es jūtu sabiedrībā.
Vēl viena lieta ir jaunās mūzikas tapšanas līnija, kuru nav iespējams finansēt nekā citādi. Pateicoties VKKF finansējumam, ir radušies simtiem opusu visdažādākajos žanros. Un tā daudzveidība jau vien ir ko vērta! Man liekas, mūsu komponisti šobrīd ir tādā līmenī kā reti kad – gan jaunā paaudze, gan viņu pieredzes bagātie kolēģi. Tas noteikti ir milzīgs un uzslavas cienīgs VKKF veikums.

Gunda Vaivode: Manā gadījumā tā ir LR3 “Klasika”. Viss, kas notiek ārpus tā minimuma, kuru mēs spējam ar savām zināšanām, kapacitāti un valsts dotāciju saražot – tas notiek! Bez VKKF atbalsta nebūtu visas tās bagātības, papildu bonusu: studijas koncertu, jaundarbu, dažādo mākslas aspektu, kas ienāk programmā, tāpat arī recenzējošās daļas, kas ir ļoti būtiska mūzikas dzīves sastāvdaļa. Droši varu teikt, ka VKKF ir devis ļoti daudz, lai “Klasika” būtu tāda, kāda tā ir šobrīd.    

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti