Kultūrdeva

Kultūrdeva: Artūrs Skrastiņš Dailes simtgadē un ziemas saulgrieži dueta ZIEMA skaņās

Kultūrdeva

Dziedātājs Ralfs Eilands kultūrrandiņā slēpojot klausās Čaikovska «Riekstkodi»

Klasiskajā mūzikā kopā ar ģimeni

No muzicēšanas uz ielām līdz pasaules atzinībai. Saruna ar Balanas ģimenes mūziķiem

“Vecāki rāvās katrs divos, trijos darbos, lai mūs atbalstītu, un mēs paši spēlējām uz ielām,” sarunā Latvijas Televīzijas raidījumā “Kultūrdeva” stāstīja mūziķu ģimene – vijolniece Kristīne Balanas, čelliste Margarita Balanas un vijolnieks Roberts Balanas.

Henrieta Verhoustinska: Jūs esat auguši kopā, darījuši daudz blēņas, un tagad jūs esat televīzijas studijā kā trīs nostabilizējušies mākslinieki. Kāda ir sajūta?

Kristīne Balanas: Blēņas vēl joprojām darām.

Margarita Balanas: Nekas nav mainījies mūsu attiecībās kopš bērnības.

Jūs neuzlūkojat viens otru ar pietāti, piemēram, lūk, mans brālis – mākslinieks!

Kristīne Balanas: Nē, man šķiet, ka attiecības vienmēr paliks tādas pašas, jo tas ir tāpat kā ar vecākiem. Vecāki vienmēr būs vecāki, un tu vienmēr būsi viņu bērns. Starp mums arī ir tāpat – mazais brālis, māsa…

Roberts Balanas: Kad kopā organizējām meistarklases, tad katram, protams, parādās savi pienākumi un citas lomas, bet viss paliek tāpat.

Jūs sākāt kā popstāri “Olgas disenītē” un “Dziesma manai paaudzei” Andra Freidenfelda vadītajā šovā. Kā jūs atceraties to laiku? Jūsu tētis rakstīja jums dziesmas…

Roberts Balanas: Jā, tās ir mūsu agrākās atmiņas – būt uz skatuves ar tēti un Fredi. Kad cilvēki bļauj tavu vārdu, un es dziedu “Omnibuss”.

Kristīne Balanas: Jā, “Omnibuss” bija forši. Es dziedāju kopā ar Ufo dziesmu “Maza, maza meitenīte”, un man bija ļoti bail no Ufo. Es nezinu, kāpēc. Mani visādi mēģināja kukuļot, bet es ieraudzīju Ufo… Varbūt tāpēc, ka viņam nebija mati, bet bērnībā bija tā, ka es viņu ieraudzīju un uzreiz gāju pie tēta, un sāku raudāt. Beigās viss bija labi, un mēs dziedājām kopā.

Es klausījos Latvijas Radio raidījumu “Monopols”, kur Ainārs Rubiķis jūs nosauca par trīs Latvijas spridzekļiem. Jums ir versijas, kāpēc tā?

Roberts Balanas: Mēs ar Margaritu satikām Aināru, kad man bija 16 gadi. Mēs viņu satikām Londonā, un viņš pats ir spridzeklis! Viņš bija tik enerģisks, un mēs spēlējām Māleru kopā ar orķestri. Tas bija projekts, kas man lika sajusties Londonā kā mājās.

Kristīne, vai tu joprojām turpini studijas Hansa Eislera Mūzikas augstskolā Berlīnē?

Kristīne Balanas: Nē, jau ir pagājuši divi gadi, kopš esmu to beigusi.

Kā jums pārējiem ar studijām? Jūs vēl studējat?

Margarita Balanas: Nē, studijas jau ir pabeigtas…

Vai jūsu aizrautība ar mūziku ir tādēļ, ka jūs bērnībā smagi lauzāt savu jauno mūziķu ceļu? Daudzi, kuri par jums interesējas, zina, ka Margarita un Kristīne spēlēja uz ielas kā ielu mūziķes. Robert, tu arī?

Kristīne Balanas: Jā, mēs visi bijām ielu muzikanti. Mums bērnībā bija ļoti daudz labu skolotāju, ar ko mums paveicies, kuri mūs daudz bīdīja uz konkursiem. Arī vecāki rāvās katrs divos, trijos darbos, lai mūs atbalstītu.

Mēs paši atbalstījām sevi, spēlējot uz ielas, lai varētu piedalīties konkursos, nopirkt instrumentus.

Roberts Balanas: Izbraukāt Eiropu.

Kristīne Balanas: Mēs paši braucām ar busiņu. Vienā konkursā mēs nakšņojām busiņā, jo mēs nevarējām atļauties palikt viesnīcā Vācijā.

Pēc nakts busiņā spēlēt konkursā droši vien ir “ai”…

Roberts Balanas: Mežā iesildīties.

Kristīne Balanas: Man ir bilde ar skolotāju Romānu Šnē. Mums bija telts un busiņš. Mēs braucām kopā ar pianisti Agnesi Egliņu un tēti.

Jums bija paredzēti kopīgie koncerti, kas nenotiks… Savulaik, agrāk jūs kopā nekoncertējāt, jo teicāt, ka nav tāda repertuāra – divām vijolēm un čellam. Vai tas nozīmē, ka jums kāds ir uzrakstījis skaņdarbu?

Roberts Balanas: Tiek radīti aranžējumi, top arī skaņdarbi, bet pagaidām vēl neesam spēlējuši skaņdarbus uz lielās skatuves trijatā.

Kāpēc jums ir svarīgi spēlēt trijatā?

Kristīne Balanas: Mums patīk muzicēt kopā kā ģimenei, ceļot. Mēs ar māsu daudz koncertējam, jo ir repertuārs vijolei ar čellu. Mums daudzi uzdod jautājumu – kāpēc jūs trijatā nespēlējat?

Dodiet repertuāru, mīļie!

Kristīne Balanas: Jā, tieši tā!

Jūs katrs esat attīstījis savu talantu ne tikai akadēmiskās mūzikas jomā, bet arī citās jomās. Nevarēju nenovērtēt Kristīnes videoklipu “Obsession” ar temperamentīgo vijoles aizmešanu videoklipa finālā, Margaritas īsfilmu “Pianissimo” ar Pētera Vaska mūziku, savukārt Eltons Džons, noklausoties Roberta aranžiju pop dziesmai “I Am Still Standing”, ir izteicis atzinību un pat vēlmi kopā koncertēt. Kāpēc jūs izvēlaties nodarboties ne tikai ar klasisko mūziku, bet arī ar blakus aktivitātēm?

Kristīne Balanas: Man gribas piesaistīt lielāku publiku klasiskajai mūzikai, bet izmantojot citas mākslas formas. Spēlējot vijoli, es bieži kaut ko iztēlojos un iedomājos, kā tas varētu būt popzvaigznei mūzikas klipā.

Šobrīd, kad es esmu nostabilizējusies kā vijolniece, varu atļauties pafantazēt un paspēlēties.

Robert, tavā mājaslapā ir daudz popmūzikas aranžiju. Vai tas ir tāpēc, ka esi jauns?

Roberts Balanas: Man patīk veidot savus aranžējumus, man iet pie sirds popmūzika un rokmūzika. Mēs no bērna kājas sākām dziedāt rokmūziku nevis klasisko mūziku. Ar saviem aranžējumiem vēlos parādīt, ka uz vijoles var pilnvērtīgi nospēlēt popdziesmu bez jebkāda pavadījuma. Kādreiz tādus skaņdarbus vijolei rakstīja daudz vairāk. Kā fantāziju vai variācijas par kādu populāru tēmu. Es to vēlos izdarīt tagad.

Margarita, cik daudz tev prasīja īsfilma “Pianissimo”?

Margarita Balanas: Šis stāsts prasīja vairāk nekā pati filmēšana. Filmēšana notika ļoti ātri, bet stāsta sagatavošana bija laikietilpīgs process.

Kāpēc izvēlējies stāstīt skumju stāstu?

Margarita Balanas: Es nevēlos pateikt – kāpēc, bet vēlos, lai katrs cilvēks, kurš skatās šo filmu, to saprot pats individuāli. Esmu dzirdējusi atsauksmes, kur šo stāstu redz pat diezgan priecīgi, atviegloti. Daži to redz kā skumju stāstu, tādēļ vēlos, lai skatītāji paši izlemj, kā viņi jūtas, skatoties šo īsfilmu.

No kreisās: Kristīne Balanas, Margarita Balanas, Roberts Balanas

Zinu, ka Kristīnei un Margaritai ir unikāli instrumenti. Piemēram, Margaritai ir ar zeltu tetovētais čells. Vai jūs varat pastāstīt par saviem instrumentiem, kas ir arī jūsu ģimenes locekļi?

Margarita Balanas: Mans čells ir taisīts Francijā, 1849. gadā. Šis instruments bija dāvana franču čellistam no Parīzes konservatorijas, kurš tajā laikā bija izcilākais čellists konservatorijā. Tajos laikos, ja tu biji izcils students, tev konservatorija uzdāvināja instrumentu. Uz šī čella bija pirmatskaņots Kamila Sensānsa Čella koncerts.

Kāds ir tavs instruments, Robert?

Roberts Balanas: Es spēlēju uz Presendas (Joannes Francesco Pressenda) vijoles, kas arī ir no 19. gadsimta. Tā ir no Karaliskās Mūzikas akadēmijas kolekcijas. Uz šīs vijoles spēlēju trīs gadus.

Trīs gadi – tas nozīmē, ka saaugšana ar instrumentu ir notikusi?

Roberts Balanas: Jā, tas notika ļoti ātri, jo šī vijole saprot, ko es vēlos nospēlēt, kā arī var panest visas popdziesmas, kas viņai varētu būt traumatiski.

Kristīne, kāds ir tavs instruments?

Kristīne Balanas: Man ir 18. gadsimta Antonio Graņāni (Antonio Gragnani) vijole. Viņu spēlēju jau trīs gadus un esmu saaugusi ar instrumentu. Tā ir ļoti īpaša vijole, kas ir no privāta sponsora. Esmu laimīga ar viņu. Nesen arī nomainīju stīgas, tā kā viņa atskan pat vēl labāk.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt