Nacionālā ierakstu kompānija "Skani" laidusi klajā pirmo Marģera Zariņa autoralbumu "Kremerata Baltica. Marģeris Zariņš", kurā mūziku ieskaņojusi Ieva Parša (mecosoprāns), Aigars Reinis (ērģeles), kamerorķestris "Kremerata Baltica" un diriģents Andris Veismanis.
Henrieta Verhoustinska: Andri, tu esi teicis: “Es neesmu tik konservatīvs, lai atzītu tikai klasisko mūziku”. Vai tā ir?
Andris Veismanis: Popmūzika visu laiku spiežas par visām varītēm, visur tā jāatskaņo. Pats savulaik esmu sācis spēlēt rokgrupā “Krasts”, komponēju. Tas neēdās, tā nav problēma. Man bija laba atmiņa no jaunības, kad es redzēju, ka viens klasiskās, nopietnās mūsdienu mūzikas žanra komponists nodiriģēja oratoriju ar kori un piesēdās pie bungu komplekta, un pēc tam pilnīgi aizgāja džezroks. Man likās, ka tas bija vislabākais, ko biju redzējis jaunībā.
Ir iznācis brīnišķīgs albums – Marģera Zariņa skaņdarbu ieskaņojums. Daudzveidība ir Marģera Zariņa stila pazīme. Cik daudzveidīgs jums bijis pandēmijas laiks, cik daudz esat paguvuši izdarīt pandēmijas laikā?
Ieva Parša: Patiesībā daudz vairāk, nekā spēju pirms tam paredzēt un iedomāties. Protams, plāni ir mainīgi. Divi plāni nobirs, viens plāns uzlido, bet ir ļoti daudz kas padarīts. It sevišķi mūzikas ierakstu laukā. Šis Marģera Zariņa projekts bija brīnišķīgs. Arī es esmu kādu savu projektu nofinišējusi, un decembrī man iznāks Aspazijas un Raiņa disks “Es domāju uz Tevi”, kur ir arī Andris Veismanis…
Tavs komponistes debijas disks.
Ieva Parša: Cik nu komponistes, drīzāk dziedātājas, kas arī kaut ko komponē. Man arī daudzi mīļi, tuvi domubiedri tur būs iesaistīti. Arī ar Andreju Osokinu esam iestrādājuši kaut ko, kas būs nākamgad. Tā kā ļoti ražīgs [laiks], nevaru sūdzēties.
Andris Veismanis: Man daudz kas radies saistībā ar ierakstiem, videoierakstiem. Ar “Ave Sol”, orķestriem, daudz tiešsaistes. Es domāju, ka vēsturiski tas ir nozīmīgi, jo agrāk dažādi kolektīvi vienkārši koncertēja, un tas arī bija viss. Tagad tas tiek dokumentēts, un esmu par to, lai tas notiek, arī kad nebūs šie ierobežojumi, varēsim uzstāties visi kopā, klātienē un ciešā bariņā. Daudzas lietas ir notikušas, bet daudzas arī atņemtas. Man bija paredzēti vairāki koncertceļojumi gan uz Japānu, gan uz Ēģipti, un es gribēju paplašināt savus horizontus, padzīvot Kioto kādu mēnesi. Diemžēl Japāna ir pilnīgi aizvērta. Vienīgais, kas man no Japānas ir – mani studenti.
Un japāņu miniatūras diskā.
Andris Veismanis: Tas arī. Es to labi izjūtu, jo esmu japāņu kultūras fans. Visa tā Edo ēra, un arī Nara un Kioto mani uzrunā. Tur ir ļoti daudz izpausmes, kas Eiropā ir jāzina, ne velti arī Kloda Monē kolekcijā bijušas daudzas gravīras no japāņu darbiem.
Marģeris Zariņš nodzīvoja garu, skaistu mūžu. Vai jums izdevās kādreiz viņu sastapt?
Andris Veismanis: Tas ir tas, ko es nožēloju, ka es viņu nekad neesmu sastapis. Tagad, dzirdot viņa pēdējo interviju Latvijas Radio, varēja just, ka viņš ir no tās paaudzes, kurā visi laikabiedri, draugi ir jau zem zemes, izsūtījumā vai trimdā. Arī mīlas frontē viņš bija tik ļoti melanholiski bēdīgs, ka man gandrīz vai gribējās viņam kaut kā palīdzēt. Viņš ir odioza personība, neapšaubāmi Marģeris Zariņš arī ļoti daudz lietoja alkoholu saviesīgos brīžos ar visiem saviem draugiem, bet ļoti ieturētā formā. Inteliģentā, tādā starpkaru, miera laika Latvijas stilā. Viens no viņa draugiem bija Oļģerts Grāvītis. Viņš arī bija viens no cilvēkiem, pie kura man vajadzēja braukt uz Jaunpiebalgu. Viņš tur dzīvoja, Jaunpiebalgā, no kurienes nāk Marģeris Zariņš. Es zinu, ka bija viens tāds gadījums, man stāstīja dziedātājs Jānis Ozols no “Tēvzemes”: esot braukuši amatieri kopā ar šiem diviem dižgariem, viņi ļoti sastrīdējušies, kaut bija milzīgi draugi. Marģeris Zariņš dusmās izlec ārā no autobusa un spītīgi iet savā tauriņā... Auksts ārā, bija mīnus divdesmit un sniegs. Šoferītis piebrauc: “Mums jūs pagaidīt?” Un Oļģerts Grāvītis kliedz: “Brauc prom, brauc tālāk!” Tur ir daudz skaistu lietu. Bet Marģeris Zariņš bija arī hedonists labā nozīmē. Viņš izmantoja iespējas. Viņš ļoti daudz rakstīja mūziku, un viņa mūzika ir saistīta ar teātri. Teātris ir tā lieta, kas arī ir jūtama daudzos viņa darbos.
Tur ir zināms teatrālisms, drāmas stīga, kas iet cauri visiem viņa darbiem. Man vienmēr patīk to sameklēt un redzēt. Es domāju, ka viņu varētu salīdzināt kā Fransisu Pulenku.
Viņš ir neoklasiķis, tā kā eklektiķis. Viņš ņēma ļoti daudzas tēmas, atklājumus gan literatūrā, gan mūzikā un izmantoja savos darbos visaugstākajā līmenī, bet padomju gados to nedrīkstēja tādā mūzikas valodā rakstīt, kā viņš rakstīja.
Arī šajā diskā ir brīnišķīgs apkopojums, kas ir pa visu ģeogrāfisko globusu. Tur ir partita baroka stilā, kur Ieva dzied senfranču valodā, antīkie grieķi, un japāņu miniatūras, un tas viss ir kā tāda ģeogrāfija. Vai tu jūties kā ceļojumā, iedziedot šo disku?
Ieva Parša: Jā, noteikti, bet es visu laiku domāju – diez kā bija viņa laikā, kad viņš bija? Jo mūsdienās mums smadzenes ir pieradušas ātri kustēties. Mums ir internets, mēs ātri visu spējam uztvert. Tad mēs esam Ķīnā, Japānā, mums uzreiz ir tā informācija, bet viņa laikā tā nebija. Viņam kaut kā tās smadzenes…
Viņš kā Eduards Smiļģis, kuram nekur nevajadzēja braukt, bet viņš zināja, kā visur izskatās.
Ieva Parša: Jā, es vairāk par to visu dziedot domāju, kā tie pārējie cilvēki, kā tās viņa smadzenes ir tik apbrīnojami darbojušās!
Vai Marģera Zariņa mūzika ir tā, ko var saukt par viegli dziedamu?
Ieva Parša: Varētu teikt, ka ērti dziedama noteikti.
Andris Veismanis: Ievai nav problēmu ar notīm, viņai ir ļoti laba izglītība, kordiriģente tomēr. Viņa nav “Youtube” dziedātāja, kas noklausās un tad iet kā papagailis, atkārto. Viņa visas notis var saprast. Es gribu pateikt komplimentu par Ievu tādā nozīmē, ka viņas disks, kas arī iznāk šajā laikā par Aspaziju un Raini… Es domāju, ka Aspazija īstenībā pēc savas būtības bija Sapfo vairāk nekā Aspazija. Sapfo dzeja, kas ir mūzikā, ko Marģeris Zariņš uzrakstījis, Ievai ļoti piestāv, tāpēc ka viņa pati tieši tā dzīvo.
Viņa dzīvo kopā ar literatūru, ar tautas mākslu, ļoti daudz ko dara ar latviešu darbiem, rokdarbiem un arī komponē. Tas ir kaut kas tāds.
Ievai pašai nemaz nav jārunā. Andris pilnīgi ir kā Ievas Paršas aģents – varētu pārstāvēt Ievu starptautiskajos tirgos.
Ieva Parša: Es klausos un domāju, cik mums ar Andri Veismani ir daudz kas kopējs. Jo patiesībā manā Ziemassvētku mājā allaž diskā dzied Andris Veismanis. Mēs katru gadu klausāmies. Arī skolotājs mums bija trāpījies viens savā laikā. Mēs abi divi esam pēdējie profesora Jāņa Dūmiņa audzēkņi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.
Daudz kopīga. Kas bija lielākais pārbaudījums šajā diskā? Egils Šēfers, izdevniecības “Skani” vadītājs, teica, ka tā ir sarežģītā instrumentācija, ka jūs “Kremerata Baltica” kolektīvam aicinājāt klāt vēl pūtējus un ģitāras.
Andris Veismanis: Neapšaubāmi izaicinājums bija liels, jo ļoti daudz, kas bija rokrakstos, bija jāatšifrē, kā viņš īsti bija domājis. Elektriskās ģitāras bija izaicinājums. Tas ir arī ļoti skaisti, laba tēma. Viņš ar to spēlējās savos darbos, arī savā ērģeļmūzikā. Vienā ir solo elektriskā ģitāra un otrā ir basģitāra. Es domāju, ka agrāk bija sarežģīti sadabūt spēlētājus, jo visi bija amatieri, kas spēlēja trīs akordu kombinācijā – tonika, subdominante un dominante. Ar to viņi pelnīja savu naudiņu. Piemēram, sarežģītākā ritmā, sarežģītākas notis jau būtu bijis sarežģīti nospēlēt. Man patīk Marģeris Zariņš, piemēram, ērģeļmūzikā – “Concerto innocente”, savā pirmajā ērģeļkoncertā. Kā zināms, viņš savu bērnību pavadījis pie ērģelēm Āraišu baznīcā, kur arī klausījies sava tēva drauga, ļoti slavenā latviešu komponista, operas pirmatklājēja Alfrēda Kalniņa ērģeļspēli. Alfrēda Kalniņa mūzika tieši ar to ir bijusi interesanta. Viņš uz vietas improvizēja ļoti sarežģītas lietas. Diemžēl daudz kas nav pierakstīts, saglabājies. Tas, kas ir pierakstīts, ir daudz mazāk, kā viņš tajā laikā varēja radīt. Ērģeļmūzikā viņš vadās no tiem komponistiem, kas visaugstākajā līmenī ir pārstāvji pasaules mūzikas literatūrā – kā Johans Sebastiāns Bahs, ko viņš arī attēlo. Tur nedaudz ir arī Fransisa Pulenka iespaids. Tagad es pat dzirdēju kaut kādu ģitāristu ansambli spēlējam “Tokātu un fūgu re minorā”. Tik kolosāli visu to fūgu… Tas skan ļoti labi elektriskajai ģitārai, tāpēc domāju, ka viņš tā izpriecājās par tām lietām.
Viņš izpriecājās, bet izpildītājiem pēc tam…
Ieva Parša: Izpildītājiem tie ir svētki! Akadēmiskās mūzikas dziedātajam, ja orķestrī parādās ģitāra, tas ir kaut kas…
Andris Veismanis: Man pat bija tāds joks ar Kasparu Zemīti. Vidzemes kamerorķestris mēģina Vidzemes koncertzālē “Cēsis”, un man nav, kur nolikt mašīnu. Es saku: “Kas te Cēsīs notiek?” Viņi saka: “Mums ir Kaspara Zemīša koncerts”. Vienkārši nav, kur nolikt mašīnu, tāpēc ka cilvēks ir ļoti populārs, it īpaši Cēsīs. Viņš nāk no Cēsīm, ir mācījies tur, un ir ļoti patīkami ar viņu strādāt kopā. Tāpēc, ka tā ir sadarbība. Diriģents bez orķestra nav nekas, un man ir liels prieks par šo pagodinājumu, ka man “Kremerata Baltica” piedāvāja ierakstīt šo disku, jo Marģeris Zariņš mani vienmēr ir uzrunājis, jau no filmu mūzikas.
Marģera Zariņa mūzikas diskā notika sadarbība ar “Kremerata Baltica”, ērģelnieku Aigaru Reini, Kristapu Pētersonu. Kā izkristalizējās tieši šis izpildītāju sastāvs?
Andris Veismanis: Izkristalizējās diezgan prozaiski īstenībā. Tie, kuri varēja to nospēlēt, un arī par to nelielo samaksu, ko varēja samaksāt, viņi arī atnāca un nospēlēja. Tāda bija situācija. Tas ir pandēmijas laiks, kāds ir iestrēdzis Vecpiebalgā vai ārzemēs, un tāpēc arī bija jāizvēlas tas, ko varēja izvēlēties. “Kremerata Baltica” lielākā daļa bija Latvijas puse, kā viņi paši sevi sauc – ''latviensis''. Uz ērģeļmūziku bija arī lietuvieši un igauņi, tā kā bija pilnais sastāvs. Bija prieks ar viņiem strādāt, jo tas tiešām prasa sarežģītu, ļoti augstas klases izglītību un spēju tajā brīdī sakoncentrēties un nospēlēt.
Ieva Parša: Gribēju pateikt, ka arī es tiku iesaistīta šajā projektā, tādēļ ka iepriekš esmu dziedājusi partitu baroka stilā, bet patiesībā šo partitu ir kolosāli dziedājusi arī Laima Andersone-Silāre, un kolosāli ieskaņojusi arī Andžella Goba. Es pie sevis domāju – ko varētu šajā ierakstā vēl piemetināt, bet, tā kā man teica, ka būs Andris Veismanis, man viss salikās pa plauktiņiem, jo Andris mani savulaik ir ievedis baroka mūzikā. Tā bija lieliska iespēja kaut ko uztaisīt mazliet vieglāk, barokālāk nekā iepriekšējos ierakstos. Varbūt tā man bija gribējies, un tas neapzināti tā arī izdevās.
Andris Veismanis: Ir mainījusies arī estētika kopumā. Marģera Zariņa laikā uzskats par baroka mūziku bija citādāks, bet viņš, kā jau ļoti talantīgs cilvēks, spēja ļoti tuvu saprast dažādus barokālus knifus, kas tajā laikā bija skanējuši, jo tie kaut kā stāvēja pāri laikam, šie komponisti.
Es Marģeri Zariņu tiešām redzu, ka viņš kā Imanuels Kants savulaik teica, ka viņš dzīvoja pagātnē, tagadnē un nākotnē. Trijās dimensijās reizē.
Plašākai publikai viņš ir zināms kā kino komponists – “Nāves ēnā”, “Purva bridējs”, “Pie bagātās kundzes”, “Ceplis”, ko jūs domājat par viņa kino mūziku?
Ieva Parša: Patiesību sakot, es biju pārsteigta, jo nebiju to pamanījusi. Tikai gatavojoties šai sarunai, konstatēju, patiešām – Marģera mūzika?
Andris Veismanis: Tev tagad vajadzēs noklausīties.
Ieva Parša: Jā, man vajadzēs noklausīties.
Andris Veismanis: Mani ļoti uzrunā. Es pilnīgi ar asarām acīs dažas, tās viņa emocionālās lietas… Redziet, laikmets mainās, piemēram, tagad aizejot uz klubu, tur tagad skan kaut kāds… Bet jau tajā laikā, kad Marģeris Zariņš, cilvēki klausījās ar kājām. Attiecīgi pamatā ir deja, ļoti daudz ir tango. Ja mēs papētām, kas notika pirmskara, Otrā pasaules kara laikā Latvijā, ļoti daudz ir tango blices, ieskaitot Gidona Krēmera vectēva slaveno grupa, kas spēlē tango. Deju mūzika vispār ir tā, kas notiek. Cilvēki priecājas, mācās dejot, iet uz klubiem, deju plačiem, un tas Marģera Zariņa mūzikā ir.
Arī kino mūzikā par bildes saderību ar mūziku – tur ir kaut kāda mistika, ko viņš vienmēr atrod. Viņš prot saprast to vizuālo, savienot.
Es domāju, ka tas arī saistīts ar viņa darbu teātrī. Ļoti daudzās teātra izrādes, kurās viņš pieslīpē savu prasmi. Pēc tam viņa pēcteči, kas arī darbojas šajā jomā, kā Juris Karlsons, Arturs Maskats, Juris Vaivods… Daudz ko nozīmē šī teatrālā apjausma, kādu mūziku uzrakstīt, lai tas iet kopā ar drāmas atklāsmi. Tas viņam ir ļoti labi izdevies.
Vai jūsu diskogrāfijā ir daudz mūzikas izdevniecības “Skani” izdevumu?
Andris Veismanis: Problēma ir tā, ka diski kā tādi vairs neieguļ plauktos. Marģera Zariņa disku, ko ierakstījām, es gribēju uzdāvināt diviem ļoti labiem māksliniekiem, kas spēlē operā – flautiste un obojists. Gribēju viņiem prezentēt, un viņi jau bija to noklausījušies "Spotify", un es teicu – ārprāts, cik ātri citas tehnoloģijas apsteidz.
Bet mūziku jau tāpat mēs dzirdam – "Spotify" vai diskā.
Andris Veismanis: Ir mainījies laiks, jo agrāk es milzīgas naudas tērēju uz kompaktdisku iegādi. Tagad var taisīt plates, tā ir jauka atmiņa.
Ieva Parša: Esmu vecmodīga šajā ziņā. Turos pie diskiem, pat pie platēm nē, kuras ir daudz, bet ikdienā visvairāk mūziku klausos mašīnā. Patiesībā arī manu draugu vidē joprojām diska formāts ir iecienītākais, jo man nav tik daudz supermoderni mūziķi. Tu esi diriģents, tev ir kolosāli mūziķi. Man ir draudzeņu loks, un mēs, meitenes, cienām diskus, un mašīnās ir foršākais veids, kā klausīties mūziku, manuprāt.
Ar ko šī Marģera Zariņa izlase ir citādāka nekā padomju laiku diskogrāfija?
Andris Veismanis: Tajā laikā bija ierobežoti darbi, ko varēja atskaņot vienu reizi un ar to viss beidzās. Bija uzstādījums – socreālisms, neko nedrīkstēja. Tur ir mākslinieciski pētījumi, mēģināt ieklausīties senajā, arhaiskajā laikā. Es domāju, ka latviešu tauta ir līdzīga kā grieķi, ļoti teātri mīloša tauta. Tas nav mainījies, neskatoties uz pandēmijas šausmīgi kritiskajiem apmeklējumiem. Es domāju, ka šajā diskā tiešam ir šī teatrālā sajūta. Varbūt ne tik ļoti izteikta. Tur nav teātra mūzikas tieši citāti, bet alūzijas ir ar to saistītas.
Klasisko mūziku dēvē par elitāro mūziku, ja runā par klausītāju masām, bet mana pieredze liecina, ka klasisko mūziku klausās jaunieši, kas nav tiešā veidā saistīti ar to. Kādi ir tavi novērojumi?
Ieva Parša: Man šad tad ir nācies piedalīties “Skaņu mežā”, dziedot visādas ļoti modernas partitūras. Es jūtu jaunās paaudzes interesi par to ļoti daudz, un cilvēki arī nāk, domāju, pilnīgi nezinādami. Viņi paļaujas uz “Skaņu meža” izvēli.
Andris Veismanis: Klasiskajai mūzikai ir sarežģīti. Tā nav sajūta, ka tas būs tā kā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad bija milzīga interese par ierakstiem. Veidojās arī šis kompaktdisku laiks. Popmūzika kaut kādā veidā arī tāpat cieš.
Es domāju, ka mūzika kā tāda cieš no tā, ka ir ļoti liela pieejamība, jebkas ir pieejams, jebko var noklausīties. Tas ceļ kopējo līmeni.
Ja, piemēram, cilvēks kaut kur parādās tajā pašā ''Youtube'' un nav bijis pārāk labā līmenī, viņš labprāt izņems ārā šo video. Attiecīgi visi cenšas maksimāli sasniegt vislabāko rezultātu. Kaut kādā veidā arī nonivelē. Visa populārā mūzika, klasiskā, tās par daudz ir. Es domāju, ka cilvēkiem pašiem ir jāizvēlas, ko viņi dara.
Tu dzīvo mūzikas burbulī.
Andris Veismanis: Jā, es dzīvoju, man ir ļoti savādāk. Es droši vien redzu tās lietas. Vēl pie tam, es ļoti gribu teikt, ka jaunā paaudze, lai cik arī mēs nebūtu kritiski, ir stipri pārāki par mums, jo viņiem ir lielāka informācijas iespēja nekā agrāk. Viņi ļoti daudz var ceļot, pateicoties “Erasmus”. Man divi studenti studē Zalcburgā. Ja mums ar Ievu būtu iespēja aizbraukt studēt uz Zalcburgu… Jūs nevarat iedomāties, kas tas būtu. Es pat nevarēju uz Pēterburgu aizbraukt, kur nu vēl uz Zalcburgu!
