Pārmijas

Monogrāfijas "Egils Rozenbergs" atvēršanas svētkos

Pārmijas

Laimīgs pilnīgi noteikti! Atskats uz Studentu dziesmu un deju svētkiem "Gaudeamus" Viļņā

Nimfas, dzīres un salauzta sirds. "William Byrd Consort" dziedās Spārnu pilskalnā

Nimfas, dzīres un salauzta sirds. «William Byrd Consort» atjaunotais sastāvs dziedās Spārnu pilskalnā

Ar renesanses mūzikas programmu "Angļu galma pastorāle" 21. jūnijā pulksten 19.00 Dobeles rajona Īlē, Spārnu pilskalnā, izskanēs senās mūzikas ansambļa "William Byrd Consort" koncerts, kas ceturto gadu pēc kārtas godinās opertenora, Lācplēša Kara ordeņa kavaliera Jāņa Vītiņa piemiņu.

Jāatgādina, ka iepriekšējos trijos gados Jāņa Vītiņa dzīvesvietā izskanēja koncertprogrammas "Arrivederci, Roma!", "Monteverdi virsotnes" un "No krēslas līdz rītausmai", piedaloties operas un senās mūzikas solistiem un mūziķiem, kā arī ģitāras virtuozam Kasparam Zemītim. Šovasar tradīcija turpinās: 21. jūnijā tiks atskaņota koncertprogramma "Angļu galma pastorāle", kuras pamatā izvēlēti angļu dižrenesanses komponistu madrigāli, kas skanējuši gan galmā, gan ārpus tā Anglijā 16./17. gadsimtā.

Koncertā uzstāsies atjaunotais "William Byrd Consort" sastāvs, kurā darbojas soprāni Aija Veismane-Garkeviča un Nora Kalniņa, kontrtenors Jēkabs Bernāts, tenors Ansis Bētiņš un bass Emīls Gilučs,

kā arī klavesīniste Gertruda Jerjomenko, gambists Ainārs Paukšēns un flautiste Ieva Nīmane. Koncertu vadīs kādreizējais "William Byrd Consort" dziedātājs, muzikologs un Latvijas Radio 3 "Klasika" ētera personība Orests Silabriedis.

Lai gan madrigāla pirmsākumi rodami Itālijā, visspilgtāk tā sacerēšanas tradīcija attīstījusies 16./17. gadsimtā Anglijā, kas sakrīt ar karalienes Elizabetes I valdīšanas laiku – dēvētu arī par Zelta laikmetu Anglijā. Mūzikas vēstures līnijā šo gadsimtu mija atrodas tieši starp vēlīno renesansi un agrīno baroku, kur aizvien pieaugošāka nozīme ir kompozīciju tekstuālajai pusei, valodai un tās retorikai. Šajā laikā līdzās izcilajam dzejniekam un vārdu meistaram Viljamam Šekspīram dzīvo angļu madrigālu komponisti – žanra pamatlicējs Viljams Bērds (Byrd), Tomass Morlijs (Morley), Tomass Vīlks (Weelkes), Džons Vilbijs (Wilbye) un Džons Daulends (Dowland).

Madrigālos bieži tiek pieminēti mītiskie tēli, īpaši nimfas. Vienā brīdī mēs atrodamies pļavā un apdziedam putnus, ziedus un visu dzīvo, bet nākamajā brīdī esam pie dzīru galda vai vientuļi izraudam salauztu sirdi – šī pastorālā idille sevišķi labi piederas koncerta programmai brīvā dabā.

Programmas skaņdarbi komponēti dažādiem mūziķu sastāviem – tie ir gan piecbalsīgi dziedājumi pilnā "William Byrd Consortsastāvā, gan trīsbalsīgas un divbalsīgas dziesmas, kā arī solo numuri balsij vai instrumentam ar klavesīna pavadījumu. Ansambļa sastāva maiņa dažādo skanējumu un mūzikā veido izteiksmīgus kontrastus.

"William Byrd Consort" ansambļa pamatideja un mērķis ir piedāvāt klausītājiem vēsturiski informētu mūzikas interpretāciju. Ansamblis nebaidās no izaicinājumiem un vēlas, lai renesanses laika populārā mūzika arī mūsdienās tiktu uztverta tikpat saprotami kā tad, kad tā tika radīta.

"William Byrd Consort" pirmsākumi meklējami 1991. gadā, kad to dibināja diriģents un dziedātājs Andris Veismanis. 

Ansamblis atjaunoja darbību 2010. gadā, kad senās mūzikas dziedāšanu uzsāka Andra Veismaņa meita Aija. Šobrīd ansamblis turpina savu darbību jaunā sastāvā. Visi dziedātāji joprojām studē vai studējuši senās mūzikas vēsturiski informētu interpretāciju gan Latvijā, gan studijās un meistarklasēs senās mūzikas centros Eiropā.

"William Byrd Consort"

Inta Pīrāga: Nora, koncerts iecerēts sakarā ar tava slavenā radinieka – vectēva brāļa Jāņa Vītiņa piemiņu. Kad viņš vēl bija operas tenors, Jāņu un saulgriežu svinēšanas tradīcijas šajā vietā esot bijis ikgadējs pasākums. Varbūt atgādini, kā radās doma par to, ka šī tradīcija ir jāatjauno? 

Nora Kalniņa: Tas laikam notika pirms pieciem gadiem, kad mani uzmeklēja operdziedātāja Kristīne Gailīte, kura mani saveda kopā ar Daini Kalnu. Izrādās, Dainis Kalns bija sācis interesēties un pētīt mana radinieka Jāņa Vītiņa vēsturi. Un viņam bija tāds skaļš lozungs – ka šādi varoņi ir visiem jāzina. Un nav nekāds noslēpums, bet tomēr –

ģimenē par to nerunājām, šķiet, līdz deviņdesmitajiem gadiem, kad atmosfēra kļuva brīvāka un nāca gaismā, ka mūsu rados vectēva brālis Jānis bijis slavens operas tenors, kurš dziedājis arī mūsu operā, nācis no operas kora vidus.

Kristīne mani saveda kopā ar Īles Tautas nama brīnišķīgo vadītāju Sintiju Liekniņu. Aizbraucu pie viņas, satikāmies, apskatījām Vītiņa bijušās mājas "Guntiņas", kas atrodas turpat pilskalna piekājē, kur viņš dzīvoja ar savu sievu un bērniem, un izlēmām, ka mūsu spēkos ir uzlikt piemiņas akmeni Vītiņam. To mēs tiešām nepilna gada laikā arī izdarījām, un nākošajā vasarā izlēmām, ka tas jāatklāj ar koncertu 21. jūnijā, kā tas vienmēr ir bijis – mums nebija grūti izdomāt datumu.

Un tad sapratām – kāpēc rīkot tikai vienu koncertu? Varam arī nākamgad un aiznākamgad.

Un jāsaka, ka visas pandēmijas laikā kaut kā Dievs stāvējis klāt, ka tieši 21. jūnijā visas slūžas vienmēr bijušas vaļā, visi notikumi varējuši notikt, un ar katru gadu arvien lielāks skaits interesentu brauc uz Īles Spārnu pilskalnu. Ja pirmajā gadā sākām ar trim opertenoriem, kas bija simboliska atsauce uz Vītiņa darbību, šogad un arī iepriekšējos divus gadus mēs vairāk ieskatāmies operas pirmsākumos. Šogad dosimies absolūti citā virzienā – uz Anglijas galmu...

Jānis Vītiņš

Patiešām, programmas vienmēr ir bijušas ļoti atšķirīgas: galu galā, saulgriežus var svinēt ne tikai ar latviešu tautasdziesmām – tos ļoti labi var ieskandināt arī ar seniem madrigāliem. Un šajā brīdī es skatos uz tevi, Aija, jo "William Byrd Consort" aizsākumi meklējami tava tēta Andra Veismaņa pirms daudziem gadiem dibinātajā ansamblī. Pateicoties tev, šī ansambļa darbība šobrīd ir atjaunota. 

Aija Veismane-Garkeviča: Jā, tieši tā: mans tēvs šo ansambli dibināja deviņdesmitajos gados, un tobrīd tas bija leģendārs sastāvs – tajā dziedāja Orests Silabriedis, Ints Teterovskis, Mārtiņš Klišāns un vēl daži zināmi cilvēki. Bet droši vien sakarā ar mūziķu aizņemtību tas viss pajuka.

Kad Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā sāku studēt seno mūziku, tas bija 2010. gads, mans tēvs nolēma, ka varbūt ir vērts šo ansambli atsvaidzināt, tikai jaunā – nākamās paaudzes sastāvā.

Toreiz mūsu sastāvā bija Rūdolfs Bacāns, Krista Audere, kas tagad ir ļoti zināma jauna diriģente, arī Kaspars Vēvers un Terēze Gretere – lieliski mūziķi! Guvām panākumus D'Areco konkursā Itālijā, kur ieguvām pirmo vietu baroka mūzikas interpretēšanā un otro vietu ansambļu kategorijā. Bet tad atradās katram savi darbi un ansamblis pajuka uz visām pusēm... Bet tad mums bija tāds liktenīgs brauciens pagājušajā rudenī ar Noru Kalniņu, kad lidmašīnā tikām nosēdinātas blakus, raisījās sarunas par seno mūziku un nolēmām – kāpēc gan atkal neaktualizēt šo skaisto renesanses laika mūziku, nedibinot jaunu sastāvu ar jaunu nosaukumu, bet aktualizējot šo pašu veco "William Byrd Consort". 

No kreisās: Nora Kalniņa, Aija Veismane-Garkeviča un Ansis Bētiņš

Jūsu sastāva kodolu šobrīd veido pieci dziedātāji. Pieci – tas ir tāds ļoti optimāls skaits, lai dziedātu senos madrigālus, jo daudzi no tiem patiesi ir rakstīti piecām balsīm.

Aija Veismane-Garkeviča: Tolaik bija neizsakāmi daudz variāciju, cik balsis izpilda šīs angļu dziesmas – tie nebija tikai madrigāli: tās bija dziesmas, balletes, villanellas. No divām balsīm līdz liela sastāva ansambļiem. Bet pieci ir tāds optimāls skaitlis, pats Viljams Bērds strādāja tieši ar šāda sastāva ansambli – divas sieviešu balsis un trīs vīru balsis. Tā mēs kaut kā esam nonākuši šādā virzienā.

Ansi, vai varat pastāstīt par šo madrigālu programmu? Ne jau tikai Anglijā madrigāli bija populāri 16. un 17. gadsimta laikā, tomēr jūsu uzmanību vērsta tieši uz Angliju. Kāpēc?

Ansis Bētiņš: Domāju, ka sākumi meklējami tieši tajā, ka mēs

esam Viljama Bērda konsorts – līdz ar to mūsu orientēšanās uz angļu mūziku šajā gadījumā nav nejauša.

Madrigāli, kā jūs sakāt, tiešām bijuši izplatīti visā tālaika Eiropā, bet izcelsme nākusi no itāļu zemēm. Ir skaidri zināms un vēstures avoti to apliecina, ka itāļu mūziķi bijuši gaidīti viesi un pedagogi dažādos Eiropas galmos, tai skaitā arī Anglijā, kur mūziķi brauca ne tikai izglītot vietējos mūziķus, bet arī sniegt plašus un ļoti apmeklētus koncertus. Šajā gadījumā mūsu programmā ir vairāki tā laika karalienes Elizabetes galma laika mūziķi un komponisti: tur ir Morlijs, Bērds, Vīlkss un tamlīdzīgi, kuru mūziku tad nu mēs mēģināsim ietērpt dažādu instrumentu pavadībā. Šogad mums pievienojies gambists Ainārs Paukšēns, flautiste Ieva Nīmane un mūsu "veterāne", klavesīniste Gertruda Jerjomenko, kura, tāpat kā es un Nora, jau trešo gadu 21. jūnijā būsim Spārnu pilskalnā.

Madrigāli visbiežāk stāsta par cilvēka dzīves kaislībām, rakstura īpatnībām, par iemīlēšanos, par dabas jaukumiem – par ko ir runa jūsu dziedātajos madrigālos?

Nora Kalniņa: Iepriekšējā mēģinājumā diezgan skaidri iezīmējās līnija, ka šie madrigāli skanējuši augstmaņu galmos un slēgtā teritorijā, kas bijusi pieejama tikai īpašiem galma iemītniekiem, un ir pilnīgi skaidrs, ka tad tā iznākusi ārā no mūriem un skanējusi pilsētas ielās, krogos un galu galā arī vienkārši laukos. Un tas man liekas tā ļoti simboliski, ka arī mēs mēģinām bezmaz vai vecpilsētas mūros un Rīgas pilsētas ielās, bet tad dodamies uz absolūto Dieva nostūri, uz pilskalnu Pokaiņu meža malā, lai atskaņotu šo mūziku gluži tāpat, kā tas noticis renesanses laikā Anglijā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt