Agrā jaunībā komponists Imants Kalniņš bija patiesi aizrāvies ar franču literatūru, un, kad kino sāka rādīt filmu "Sarkanais un melnais" pēc Stendāla romāna, zēns to noskatījās reizes 12.
Kādu brīdi Imantam bijis sapnis, ka varētu kādreiz dzīvot Francijā, un, arī par pasaules dzeju runājot, Kalniņa mīlestība koncentrējusies uz franču dzejniekiem – Vijons, Ronsārs, Bodlērs, Rembo, Verlēns.
Saistībā ar Franciju un Imantu Kalniņu, domāju, ne vienam vien uzreiz prātā nāk epizode no 1976. gada filmas "Ezera sonāte", kurā Gunāra Cilinska varonis ierodas sava dēla dzimšanas dienā un viņa patēvs, ko tēlo Juris Lejaskalns, iededz cigareti, ieslēdz magnetafonu un, skanot Imanta Kalniņa sacerētai mūzikai, izdveš – „klausoties frančus, es ģībstu”.
Šo dziesmiņu dziedāja Sarmīte Blimberga, kādreizējā Rīgas estrādes orķestra sieviešu vokālā ansambļa dalībniece, kas vēlāk kļuva par mūziķa Zigismunda Lorenca sievu, tātad – Sarmīti Lorenci, viņa pārvaldīja franču valodu.
Tātad, ja Imants Kalniņš nosacīti ģība franču dēļ, tad viņa vecākais brālis, dzejnieks un literāts Viktors bija ļoti aizrāvies ar angļu valodu un tajā sacerēja dzejoļus. Ar savu aizrautību viņš aplipināja brāli, un jau bērnībā Imants Kalniņš labi iepazina Dikensa darbus.
Kad 1987. gadā Olga Rajecka un Uģis Roze, Kalniņa grupas "Turaidas roze" solisti, piedalījās Vissavienības jauno izpildītāju konkursā "Jūrmala", komponists viņiem sacerēja ļoti skaistu Sonetu ar Šekspīra dzeju, kas visā plašajā Padomju Savienībā izskanēja angļu valodā.
"Turaidas rozes" trešajai programmai Kalniņš radīja vairākas dziesmas ar Vika dzeju angļu valodā. Imants pats gan tolaik jau bija prom no ansambļa, palicēji nosprieda tālāk darboties jau kā grupa "Jumis". Tā 1989. gadā Latvijas Radio tapa vairāku dziesmu ieskaņojumi – dažas melodijas vēlāk ieguva vārdus latviski, bet nu, noslēdzot iepazīšanos ar Imanta Kalniņa daiļrades nezināmajām lappusēm, uz atvadām dziesma "Saki nē nē, saki nē jā" - "Say No No, Say No Yes" – dzied Olga un Uģis…
