Sarunā ar Džastinu Kauflinu runājam par ceļošanu pāri dažādu instrumentu taustiņiem, ceļošanu no viena žanra citā, kā arī, pavisam burtiski, – apspriežam viņa sajūtas par dažādām pilsētām. Nonākam arī pie cilvēcīguma svarīgās lomas jaunu zināšanu apgūšanā.
Esmu dzirdējusi pianistus sakām, ka ir vajadzīgs viss mūžs, lai izpētītu visas iespējas, ko sniedz klavieres, kas var būt ne vien solo, bet arī, piemēram, ritma instruments.
Jā, tā ir taisnība. Es arī uzskatu, ka klavieru apgūšana aizņem visu mūžu, un es joprojām jūtos tā, it kā šajā jautājumā es būtu ceļojuma sākumā. Manas attiecības ar klavierēm sākās ar klasisko mūziku. Tas, manuprāt, ir ļoti labs veids, kā sākt, jo katrs klasiskās mūzikas skaņdarbs palīdz atklāt kaut ko jaunu par instrumentu – jaunu spēlēšanas tehniku, varbūt kādu jaunu dinamiku, par kuru iepriekš nezināju – tas ir klasiskās mūzikas skaistums.
Vidusskolā es kļuvu par džeza izpildītāju, kas galvenokārt esmu joprojām. Džezs man deva iespēju pašam pētīt klavieru iespējas, vadoties pēc saviem noteikumiem un improvizējot, un izmantojot tās zināšanas, ko esmu iemācījies no klasiskās mūzikas. Šobrīd aizvien vairāk atgriežos pie klasiskās mūzikas, kas palīdz man atklāt jaunas attīstības iespējas. Manuprāt, klasiskie pianisti ļoti dziļi izpēta klavieres tieši kā instrumentu. Tikai no vienas nots viņi var iegūt tik daudz dažādu toņu!
Lai gan es saprotu, kā viņi to panāk, es labprāt vēlētos savas zināšanas vēl vairāk uzlabot, lai patiesi ļautu klavierēm dziedāt. Jo, kā jau sacījāt, klavieres ir arī ritma instruments, bet spēja ļaut klavierēm patiešām dziedāt ir skaista kvalitāte, ko daudzi pianisti nespēj. Jā, šīs spējas apgūšana aizņem visu mūžu. Bet zināt – dažkārt der tāpat vien piesēsties pie klavierēm, vienkārši spēlēt un uzzināt, ko klavieres vēlas pateikt – ļaut tām dziedāt!
Kādas ir jūsu attiecības ar citiem taustiņu instrumentiem un ērģelēm?
Ērģeles ļoti atšķiras no klavierēm. Tām ir pašām sava ekspresijas sistēma. Spēlējot klavieres, var mainīt to skaļumu atkarībā no tā, cik spēcīgi taustiņi tiek uzsisti. Ar ērģelēm to nevar izdarīt. Tu nospied taustiņu un skaļuma atšķirību regulē ar kājas pedāli. Ērģeļu tonis ir daudz bagātāks, tāpēc arī akordi ir atšķirīgi jāveido. Stabuļu ērģeles, ''Hammond B3'' elektriskās ērģeles un citi – tie visi ir unikāli instrumenti. Es ļoti mīlu šos visus instrumentus, bet spēlēju tos briesmīgi. Vispār spēlēt ērģeles ir labs izaicinājums!
Kā jūs sevi izaicināt? Zinu, ka daži pianisti, piemēram, apgūst bungas vai citus instrumentus.
To īsti nevar saukt par izaicinājumu, bet ikreiz gūstu iedvesmu, klausoties pianistus, kurus es apbrīnoju, vai pianistus, kas ir mani vienaudži. Kad esmu Ņujorkā, klausos mūziķus, ar kuriem esmu uz viena ceļa.
Jo patiesība ir tāda – lai cik labs tu sev šķistu, vienmēr ir kāds par tevi labāks.
Vienmēr! Un tas ir labi, jo es no šī cilvēka varu mācīties un šādi sevi izaicināt. Bet tādu pašu cieņu izjūtu arī pret mūziķiem, ar kuriem kopā spēlēju, piemēram, šajā trio. Tas, ko viņi dara, ļauj arī man iepazīt jaunus spēlēšanas virzienus. Dažreiz tu spēlē kopā ar cilvēkiem, kas ir labāki par tevi, un patiesībā šajā mirklī viņi tev atļauj kļūt labākam. Es mīlu visus instrumentus, tajā skaitā bungas. Vidusskolā mēdzu spēlēt bungas. Un tad es nodomāju, ka man tam visam nepietiek laika.
Kā izjūtat atšķirīgas vides ietekmi uz sevi un uz mūziku? Ne velti konkrētu pilsētu vai vietu atmosfērai ir būtiska loma mūzikas skanējuma veidošanā kā, piemēram, Ņujorkai vai Ņuorleānai.
Es apzinos šīs sajūtas labāk – pēdējo divu gadu laikā esmu daudz ceļojis un tāpēc man ir bijusi iespēja iepazīt visas šīs jaunās vietas, jo īpaši Eiropā. Es atceros, ka Kopenhāgenā mani pārņēma īpaša sajūta. Londona nedaudz atgādināja Ņujorku. Amsterdama ir interesanta un atšķirīga pilsēta. Bet pati pirmā vieta, kuru Eiropā apmeklēju, bija Minhene. Man tur bija paredzēta pārsēšanās, tāpēc bija brīvs brīdis, lai es kopā ar draugu varētu pilsētā pastaigāties.
Salīdzinājumā ar Ameriku pilsēta bija ievērojami klusāka. Daudz vairāk cilvēku pārvietojās ar velosipēdiem, kas rada šo lielo atšķirību. Runājot par sajūtām, tās daļēji rada tas, kādā veidā pilsēta ir uzbūvēta. Otrs faktors ir cilvēki un viņu sajūtas. Piemēram, Ņujorka ir strauja un diezgan nervoza. Ne jau pilsēta ir stresā, bet gan cilvēki!
Jā, šīs vides radītās sajūtas man ir svarīgas. Tā kā nevaru redzēt, mēdzu domāt – kāda jēga man ceļot? Es neredzēšu ēkas, neredzēšu kalnus. Bet ir daudz citu aspektu, kurus es joprojām varu sajust. Un katra vieta piedāvā kaut ko citu. Tu minēji Ņujorku, Ņūorleānu. Ja runājam par štatiem, tad vēl jāpiemin Čikāga, Vašingtona – visas šīs pilsētas mūzikā ir devušas savu ieguldījumu. Esmu labi pazīstams ar Vašingtonas muzikālo vidi.
Ja vēlies runāt par emocionalitāti un dvēseli, blūzu – tur tas viss būs atrodams. Čikāgā tas noteikti būs blūzs. Ņūorleāna – tas ir stāsts par labi pavadītu laiku. Lai cilvēki varētu izbaudīt jautrību. Runājot par Eiropu, mūziķiem, kurus es esmu sastapis, šķiet, daudz svarīgāks ir emocionālais vēstījums. Domāju, ka tas daudzkārt ir saistīts ar tautas – tradicionālās mūzikas ietekmi, caur kuru cilvēks vislabāk var izpaust savas jūtas.
Kā jums patīk šī džezā saklausāmā Eiropas tradicionālās mūzika ietekme?
Man ļoti patīk! Lielākā daļa džeza mūziķu nemaz nav ar džeza mūzikas pamatiem. Parasti ir kāda cita mūzika, kuru esi mīlējis vēl pirms džeza. Kad tu esi vispatiesākais un īstākais, šīs ietekmes var saklausīt, lai arī tu spēlē džezu – šādi tu esi patiess pret sevi. Kad dzirdu folkmūzikas un citas mūzikas ietekmes džezā, manuprāt, viss ir tā, kā tam jābūt! Mūziķi nebūtu patiesi, ja viņi nedalītos šajā savu muzikālo pamatu aspektā. Tas ir lieliski, un tas nonāk līdz sirdij. Džezā svarīga ir personīgā izpausme. Mums ir tikai mūsu personīgā pieredze – tās lietas, kas padara tevi unikālu un līdz ar to padara džeza mūziku tik īpašu.
Sākumā ne tikai mūzikā, bet arī citās jomās attiecībās starp studentu un mentoru valda hierarhija. Kā attīstīt attiecības, lai tās kļūtu vienlīdzīgākas?
Es nezinu, vai kādreiz sasniegšu šādu vienlīdzību. Bet princips ir ļoti līdzīgs jebkurai citai jomai. Pieņemsim, kāds studē, lai kļūtu par ārstu. Viena no studiju procesa ļoti svarīgām daļām ir stažēšanās. Strādājot slimnīcā, tu strādā ķirurga vadībā. Tu mācies no cilvēka, kuram ir pieredze. Tā ir pieredze, ko nekad nevar iegūt, izlasot grāmatu vai uzzināt lekcijas laikā. Runājot par savu pieredzi, iespējams, tur nemaz nav bijis mērķa kļūt vienlīdzīgam ar mentoru, bet drīzāk padziļināt attiecības ar mentoru, lai tajā būtu kas vairāk par vienkārši mācīšanos no kāda cita pieredzes. Lai tās būtu īstas attiecības ar patiesām rūpēm un mīlestību.
Kad biju students, man bija iespēja pavadīt laiku kopā ar trompetistu Klārku Teriju (Clark Terry). Nedomāju, ka kādreiz sacīšu, ka varēšu sasniegt tādu meistarības līmeni, kādu viņš bija sasniedzis instrumenta spēlē vai kā mūziķis pats par sevi.
Tieši attiecību aspekts, šīs patiesās rūpes uz mani ir atstājušas paliekošu ietekmi kā uz cilvēku un kā uz mūziķi.
Patiesas rūpes studenta un mentora attiecības padara efektīvas un jēgpilnas. Jā, mums ir jātiecas uzlabot savas spējas jebkurā gadījumā – neatkarīgi no tā, vai tu plāno būt dakteris vai mūziķis.
Bet, kamēr tu apgūsti savu disciplīnu, tu iemācies arī to, ka mēs visi esam tikai cilvēki.
Un šī ir krietni svarīgāka atziņa! Šī atziņa man ir svarīga, arī kļūstot vecākam, un būs aktuāla arī tad, kad, cerams, man tiks dota iespēja strādāt ar jaunākiem mūziķiem. Esmu tik daudz mācījies no Klārka, Kvinsija (Quincy Jones) un citiem pianistiem, ka vēlos šīs zināšanas nodot tālāk. Šīs zināšanas ir vērtība, tāpat kā cilvēcīgums. Mēs šeit esam kopiena, un mums ir jāturas kopā. Nevienam nevajadzētu mūziku radīt vienam pašam.
