Inga Saksone: Brīdī, kad skanēs mūsu saruna, Rīgas Domā jau būs izskanējis Latvijas Radio kora koncerts Sigvarda Kļavas vadībā. "Jubilejas mesas" radīšanā piedalījušies vairāki komponisti, sadalot liturģisko mesu vairākās svarīgās daļās, un jums tikusi "Gloria". Vai sajūtas pirms pirmatskaņojuma gadu gaitā mainās?
Juris Karlsons: Gadu gaitā viss noārdās. Kā man teica viens ārsts – jūs taču saprotat, ka ar laiku automobiļi rūsē? Prasu viņam – vai tas nozīmē, ka man jāiet uz "šrotu"? (smejas) Viss ar laiku mainās. Bet rakstīt tik izciliem atskaņotājiem, pirmkārt, ir grūti, jo viņiem ir ļoti augstas prasības. Otrkārt, droši vien jaunajiem, talantīgajiem kolēģiem ir vieglāk, bet ar katru jaunu darbu prasības man pašam sev kļūst augstākas.
Nekad neesmu mēģinājis rakstīt mūziku vienkārši tāpat – man vienmēr vajag kādu īpašu uzdevumu pašam sev. Bet pirms pirmatskaņojuma vienmēr ir kaut kāds uztraukums – vai nu tu to jūti, vai nē.
Šobrīd, kad ārā ir mīnusi, nezinu, no kurienes ir tas "trīceklītis" – no uztraukuma vai mīnusiem. (smejas)
Jums bija iespēja piedalīties arī mēģinājumos – kā priekšstats, kas bija uz papīra, izvērties realitātē?
Ļoti uzmanīgi jāizturas pret Doma baznīcas akustiku. No savas iepriekšējās dzīves, kad strādāju Latvijas Radio par skaņu režisoru, zinu, ka tur ir septiņarpus sekunžu reverberācija, un visas skaņas, žargonā runājot, var saiet ķīselī. No tā vienmēr ir bail. Bet nu – visaugstākās raudzes pasaules mūziķi šo darbu atskaņo, tā kā es ļaujos, lai viņi dara – jo viņi zina labāk par mani. Mēģināšu būt tikai klausītājs.
"Gloria" jeb "Gods Dievam augstībā" ir liturģiskā ritējuma daļa, kas var būt gan svētku un fanfaru piepildīta, gan arī gluži pretēji – kā pazemīga lūgšana. Kurš ir jūsu variants?
Jums taisnība, bet mana "Gloria" ir drusku citādāka, nekā pasaules lielie meistari rakstījuši. "Gloria" daļu sarakstīts ļoti daudz, un tās visas ir skaistas. Tas ir slavinājums. Ja kaut ko raksti, jāatrod kaut kas savs tajā visā. Bet, tā kā "Gloria" ir mesas daļa, tas viss nav tik vienkārši. Tā nav laicīgā oratorija.
Arī vārdus "Es tevi mīlu" mēs izrunājam dažādi – viss atkarīgs no intonācijas. Šī "Gloria" ir ļoti intīma, jo domāju, ka Dievu slavināt var klusi savā dvēselē, patiesi un no sirds.
Komponisti, ar kuriem satiekaties šajā mesā, ir Arturs Maskats, Ēriks Ešenvalds, Pēteris Vasks – vai jūs kaut kādā ziņā sadarbojāties, vai tomēr katrs atsevišķi rakstījāt savu daļu?
Man nav ne mazākā priekšstata, ko darīja mani kolēģi, bet nu – viņi visi ir lieli meistari. Un arī Sigvarda Kļavas uzstādījums bija – raksti, kā tu vēlies! Es saku – nu, tas gan ir ļoti precīzi pateikts! (smejas) Pirmkārt, esmu ārkārtīgi gandarīts, ka man ir sadarbība ar Radio kori – ar pasaules izcilāko kori, ar fenomenālu diriģentu. Arī ar kamerorķestri. Tas ir ļoti liels gandarījums – sadarboties ar izciliem mūziķiem. Tas nav tik vienkārši kā kādam jaunākam kolēģim pateikt – izspēlē cauri, paskatīsimies, pēc kā tas izklausās. Pirmkārt, tā ir atbildība, ka tie ir lieliski mūziķi, un ka viņi spēlē tavu darbu – tas ir ļoti patīkami. Tas ir liels, liels gandarījums.
Aizvadītajā nedēļā jūsu mūzika skanēja arī Latvijas Nacionālajā operā, svinot Latvijas Nacionālā baleta simtgadi. Kā savulaik teica mūsu baleta trupas vadītājs Aivars Leimanis, viens no spilgtākajiem baletiem, ko radījuši Latvijas komponisti, ir jūsu "Antonija #Silmači". Baleta svētku vakarā izskanēja spilgti fragmenti no tā. Turklāt rudenī tika ieskaņots arī jauns tvarts ar jūsu mūziku – to paveica Liepājas Simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā, un arī tajā iekļauta jūsu baleta mūzika.
Guntis Kuzma mani aicināja izveidot svītu no šī baleta. Šādi gadījumi nav bieži, bet nav arī sevišķi reti. Lielie meistari – piemēram, Prokofjevs, no baleta "Romeo un Džuljeta" izveidoja vairākas svītas, arī Stravinskis veidojis vairākas redakcijas. Jo liekas – ja mūzika ir simfoniska, tad varbūt tā ļaujas arī tikt atskaņota koncertā, jo cik tad ilgi uz vienas skatuves balets vai opera var iet? Tas nav paredzams. Tā ka man bija liels prieks, ka Guntis Kuzma ļoti aktīvi tam pieslēdzās un svīta no baleta tika atskaņota Liepājas Simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertā.
Man jau tās 35 minūtes pagāja interesanti, nezinu, ko tie klausītāji domāja. (smejas)
Ja izrāde ar laiku pazūd no repertuāra, ieraksts tomēr paliek, tā kā man ir gandarījums un prieks par to, ka šāds ieraksts ir tapis. Diskā kopumā ir trīs darbi – svīta no baleta "Antonija #Silmači", "El sid. Dzīves un nāves dejas" un "Jāzepa vīzijas". Zināmā mērā disks ar teātra piesitienu.
Turklāt īstenas simfoniskās mūzikas disks! Šobrīd esam jūsu nākamā pirmatskaņojuma gaidās: 8. decembra vakarā Mazajā ģildē Baha kamermūzikas festivāls aicina uz koncertu "Kafija, Bahs un Karlsons". Pateicoties mūsu sarunai, vēlreiz noklausījos Johana Sebastiāna Baha "Kafijas kantāti": šķiet jau, ka tas ir viens no tiem nedaudzajiem darbiem, kurā Bahu varam sajust kā asprātīgu cilvēku, nojaust viņa cilvēciskās īpašības. Vai arī jūs tas saista viņa "Kafijas kantātē"?
Reiz vasarā, dzerot kafiju savā dārza terasē, man ienāca prātā atmiņā atsvaidzināt Baha "Kafijas kantāti": sadabūju notis un ierakstu, paņēmu kafiju, sāku pētīt [partitūru] un konstatēju, ka tas ir Baham pilnīgi neraksturīgs darbs! Jo mēs viņu pazīstam pēc garīgajām kantātēm, ļoti nopietnas mūzikas. Bet šeit zināmā mērā meistars ir "laidis" TĀ! (smejas) Un dabūjis tādus tekstus… Man nāca smiekli. Precīzi nevaru citēt, bet tur ir apmēram tā: Līze saka savam tēvam, ka viņa grib tikties ar līgavaini, uz ko tēvs atbild, ka "labāk iedzer kafiju, tā palīdzēs vairāk nekā tavs līgavainis". Un vēl tur ir tāds teksts, ka "kafija garšo visiem" un "kafija ir saldāka un garšīgāka nekā Mozeles vīns", un ar kafiju ir pārņemti visi – pat kaķi tāpēc vairs neķer peles!
Īsi sakot, ap 1730. gadu bijusi tāda slavena Cimmermaņa kafejnīca Leipcigā, kur reizi nedēļā notikuši koncerti. Saprotu gan, ka Bahs šo kantāti nav uzrakstījis uzreiz vienā paņēmienā, tai ir vairāki gadskaitļi – mūzika rakstīta ilgākā laika posmā.
Tas ir tik rosinoši, tik asprātīgi, tik "nebahiski" no vienas puses, bet no otras puses – tur ir viss, kas raksturīgs Baham: polifonija, sarežģītie kontrapunkti, viss, ko tikai viņš spēj dabūt gatavu.
Tas ir fantastiski! Un tad man radās doma, ka varētu par to visu izveidot kādu asociāciju: it kā Baha kantātes variantu, tādas variācijas. Tā bija sagadīšanās, ka Guntis Kuzma, būdams viens pilnīgi fenomenāls klarnetists, mani uzrunāja, un bija Andris Vecumnieks ar savu "Sinfonia Concertante", un tā radās doma uzrakstīt tādu kā concertino, kā variācijas klarnetei ar baroka orķestri. Protams, bija jābūt klavesīnam jeb čembalo, ko spēlētu Aina Kalnciema. Kā es Ainai teicu – tu būsi Līzes lomā, un tavs līgavainis būs Guntis Kuzma. Vārdu sakot, tas ir simfonisks darbs, un nodomāju - kāpēc gan lai es to nenosauktu par "Kafijas kantāti", lai arī tur neviens nedzied? Jo klarnetei ir tik brīnišķīga, dziedoša balss – uzskatīsim, ka "viņa" dzied. Nu, tāda asociācija – tad jau manīs.
Bahs savā "Kafijas kantātē" ir kā operkomponists – gan lomas rakstījis, gan replikas, gan recitatīvus. Ļoti daudz ir jautājošu intonāciju, jo nepārtraukti ir jautājumi un atbildes. Arī harmonijas asprātīgas. Bet polifonija iestājas brīdī, kad tiek stāstīts, ka visi dzer kafiju: mamma dzer kafiju, vecmāmiņa dzer kafiju, visi dzer kafiju, un tad arī sākas mazs fugato. Vai kaut kas no Baha intonācijām ieskanēsies jūsu kantātē?
Jā, no divām Baha intonācijām esmu izveidojis tēmu šīm variācijām, kas principā ir Baha tēma – tā sastāv no divām daļām un balstās uz Baha mūziku. Nevar jau daudz jokot ar divām nopietnām lietām – pirmkārt, ar Bahu, otrkārt, ar kafiju. (smejas)
Vai Baha tēmas labi padodas apdarināšanai un attīstīšanai?
To nemāku teikt, tas ir jautājums klausītājiem. Bet jebkurā gadījumā man tas bija interesanti. Bahs ir labs skolotājs.
Bet orķestra sastāvs arī būs Baha noteiktais?
Tas ir tāds baroka orķestris, stīgu orķestris.
Kādas ir jūsu attiecības ar kafiju?
Manas attiecības ar kafiju ir reizi dienā pulksten 12.00.
Dzerat melnu?
Nē, ar baltumiņu. Jo kaut kur kaut kāds viens ārsts man teica – zini, piepilini klāt drusciņ baltumiņu, būs veselīgāk kuņģim. (smejas)
Kāds īsti ir tas kafijas noslēpums? Jo kafija rada omulību. Pie rosinājuma – iedzersim kafiju! – visi kaut kā atraisās, kļūst draudzīgāki un runātīgāki. Vai arī tas tikai tā šķiet…
Droši vien izskaidrojums ir arī tīri medicīnisks, jo kafija paaugstina pulsu, cilvēkam rodas mundrums, līdz ar to viņš kļūst runātīgāks. Un vēl bez tam – ja nelieto citus dzērienus, kafijas tase vienmēr kaut kā palīdz atraisīties. Tas patiešām ir tāds pasaules fenomens, ko Kolumbs mums atvedis no Amerikas. Kā zināms, ir ļoti daudz kafijas šķirņu – man mājās ir tāds neliels kafijas automātiņš, un tad nu kafija, kas tiek piedāvāta, ir bezgalīgi daudzveidīga – gan ar speciāliem aromātiem, gan patiešām īstas šķirnes.
Vienīgā kafijas šķirne, ko nekad nedzeršu, ir visdārgākā kafija – ne dēļ cenas, bet tāpēc, ka tas ir sarežģīts process – tas iet caur kāda kaķa fizioloģiju, sauksim to tā. (smejas)
No jūsu teiktā saprotu, ka esat izsmalcināts kafijas baudītājs.
Man patīk laba kafija – Rīgā tādu var nopirkt, šeit ir labi kafijas veikali. Tā ka iesaku – varbūt ne daudz, bet kafija tomēr dod savu dienas akcentu.
Visi slavē Itāliju, ka tur jebkurā vietā varot dabūt ļoti labu kafiju. Varbūt jums pasaules valstīs gadījusies kāda īpaša kafija?
Varbūt tas ir vairāk emocionāli, nekā fizioloģiski, bet mana mīļākā kafejnīca ir Milānā, pie operas "La Scala" – tā ir kafejnīca "Verdi". Tāda pusotrstāvīga neliela kafejnīca, un tur esmu dzēris visgaršīgāko kafiju savā mūžā, lai gan arī Rīgā ir dažas izcilas vietas. Nedrīkst jau reklamēt… Bet to gan pateikšu, kur esmu dzēris vissliktāko kafiju – tas bija Venēcijā! (smejas) Tā bija visdārgākā, vissliktākā, turklāt viesmīlim bija slikts garastāvoklis: viņš bija tik nelaimīgs, kad mēs ar kolēģi pēcpusdienā ieradāmies sasildīties un iedzert tasi kafijas. Tas bija tik nelaipni, ka man tas palicis prātā.
Ja runājam par jūsu sadarbību ar diriģentiem: šobrīd aktuāla sadarbība ar Andri Vecumnieku, Sigvardu Kļavu, Gunti Kuzmu, bet bijuši vēl arī citi. Vai arī viņi bijuši jūsu jaunrades rosinātāji?
Jā, man dzīvē ir laimējies, ka bijuši diriģenti, kas rosinājuši, lai uzrakstu kādus darbus. Katram ierosinājumam ir arī savas grūtības, savi noteikumi šad un tad – sastāva vai notikuma ziņā. Bet nu šoreiz tas stāstiņš par "Kafijas kantāti"… Tā bija neformāla saruna ar kolēģi Andri Vecumnieku: mēs vienkārši sēdējām, dzērām kafiju vienā Jūrmalas kafejnīcas terasē un sarunas gaitā nejauši izveidojās tā, ka saku Andrim: ātri piezvanīsim Ainai Kalnciemai, viņai ir čembalo, un pajautāsim par Baha festivālu, ko viņa tik labi organizē – varbūt ka varētu to kantāti, lai gan tobrīd vēl nebija nevienas nots, tikai tādas sirsnīgas pļāpas.
Zvanu Ainai Kalnciemai un saku: Aina, es gribētu tev uzrakstīt "Kafijas kantāti"! Aina man saka – bet es taču nedziedu!
Es savukārt viņai – ka rakstīšu kantāti čembalo.
Tātad kafija ir rosinātājs, un čembalo ir rosinātājs. Kur vēl sajūtat negaidītu rosinājumu rakstīt?
Pirmkārt, rosinājums ir dabā, kas ir tik skaista un tik daudzveidīga, īpaši pie mums Latvijā. Bet man bijuši arī speciāli dabas ceļojumi, lai izjustu to garu un apjēgu, kas konkrētajā darbā varētu skanēt un kāpēc.
Tā, piemēram, rakstot "Jāzepa vīzijas", divas reizes braucu uz Ēģipti: pabiju vairākos klosteros, iepazinos un parunājos ar koptu mūkiem – ļoti nopietniem vīriem. Tas ļoti rosināja un palīdzēja uzrakstīt šo darbu!
Lai gan jau savulaik biju rakstījis mūziku Dailes teātra izrādei "Jāzeps un viņa brāļi" – Raiņa lugai, kuras pamatā ir Bībeles stāsts par Jāzepu, Jāzepa vīzijām rosinājums nāca no režisores Rēzijas Kalniņas un diriģenta Aināra Rubiķa. Speciāli braucu uz Ēģipti. Nopietni pētīju, gatavojos braucienam: turp nedevos nekādās grupās, bet tīri individuāli – lai daudz ko izjustu arī mūzikas ziņā: slepeni klausījos, kā vietējie cilvēki muzicē. Un bija vēl daudz tāda, kas atstāja milzīgu iespaidu. Protams, ir ļoti patīkami, ja kolēģi uzdod jautājumu – vai tu nevarētu uzrakstīt mums to un to? Bet ir jau arī tāda problēma: vienreiz uzraksti, pieņemsim, tas izdodas, tu saņem lielu un sirsnīgu paldies, un ar to arī viss beidzas. Piemēram, bija rosinājums no "Klasikas" – radīt skaņdarbu 25. jubilejai. Tika uzrakstīts Trīskāršais koncerts, un laikam nebija nemaz tik slikts – tā vismaz bija novērtēts. Bet tas tika atskaņots tikai vienreiz. Bet tāda ir komponista dzīve! Tas nenozīmē, ka darbs nav izdevies – tas, piemēram, neskan tāpēc, ka ir ļoti sarežģīts sastāvs. Vai ir kādi citi apstākļi. Nav jau tik vienkārši tas viss...
