Neticu ģeogrāfiskajam temperamentam. Ārpus filmas palikušie sarunas fragmenti ar Elīnu Garanču

Malaga, 2017. gada septembris, Latvijas Televīzijas filmēšanas grupa uz Elīnas Garančas mājas terases.. Piedāvājam dažus no skaistākajiem fragmentiem no intervijas, kas palikuši ārpus filmas par Elīnu Garanču. Filmu var un ir vērts noskatīties šeit

Vai tu vari kaut kā formulēt savas izjūtas, esot Spānijā? Vai vispirms tas notika ar mūzikas starpniecību?

Spānija mums vienmēr ir bijusi tāda kā ģimenes padarīšana. Mamma kādreiz daudz dziedāja spāņu dziesmas. Viņai ārkārtīgi patika šis kolorīts. Es Spānijā iemīlējos kopš slavenās filmas “Karmena”, man pašai tolaik bija 7 vai 8 gadi. Tur es redzēju tās krāsas un sajutu Spānijas ritmu. Karels ir uzaudzis Gibraltārā, kas no šejienes ir aptuveni 110 km. Stundas brauciens. Kādreiz tā, protams, bija arābu teritorija, pēc tam Spānijas teritorija, un tad angļi faktiski atņēma Spānijai gabaliņu zemes, bet visa ikdienas dzīve ģimenēs joprojām bija ļoti spāniska. Kad es gatavoju Karmenu, Karels mani izvadāja un parādīja šo zemi, es arī pati braucu pa visu Spāniju. Koncertējot izmantoju iespēju iepazīties ar cilvēkiem.

Gājām, protams, skatīties vēršu cīņas, lai saprastu, ko vispār nozīmē toreadors, lai saprastu, kāpēc sievietes tā sapucējas, ejot uz šo pasākumu. Flamenko skatījāmies. Vārdu sakot, Spānija tika izbaudīta ziemeļos un dienvidos, austrumos un rietumos.

Tu esi bijusi Karmena vairākos operas iestudējumos. Tā ir viena un tā pati sieviete? Kas raksturīgs Elīnas Garančas Karmenai?

LTV dokumentālā filma

Divus gadus sekojot Elīnas Garančas gaitām viņas dzīves nozīmīgajos notikumos kā Latvijā, tā citur pasaulē, tapusi LTV dokumentālā filma “Paslēpes mūzikā. Elīna Garanča”.

Filmas pirmizrāde – 15. februārī, plkst. 21.30, LTV1 un replay.lv.

Filmu veidojuši: režisore Agita Cāne-Ķīle, scenāriste Daira Āboliņa, operators Edgars Bite un producenti Ieva Rozentāle, Artis Dobrovoļskis.

Mana Karmena, pirmkārt, veidojas attiecībā pret iestudējumu, ko režisors ir iecerējis. Vai tā ir vairāk seksuāla un jutekliska sieviete, vai tā ir taisnības un brīvības cīnītāja, kā situācija prasa. Es skatos arī uz savu kolēģi, ar kuru dziedu kopā. Vai viņš ir garāks, lielāks, resnāks, tievāks. Tas, protams, ietekmē arī manu gaitu. Ja, piemēram, tenors ir galvas tiesu garāks par mani, es būšu sīkāka un maigāka un ieritināšos viņa apskāvienā. Ja partneris ir ar tevi vienādā acu līmenī, tad arī fiziski attiecībām piemīt savādāks spēks. Tad es mēģinu kaut kā tam visam pakļauties. Bet...

par savu īsto Karmenu es uzskatu to, ko esmu redzējusi šeit pie vecajiem čigāniem. Man joprojām spilgtā atmiņā ir kāds flamenko apmeklējums. Mēs bijām mazā, šaurā telpā, kur gar sāniem bija salikti krēsli un istabas galā - galds, ap kuru sēdēja ģitāristi. Starp flamenko dejotājiem bija viena dāma, kundze, kurai bija, acīmredzot, vairāk nekā 70 gadu. Viņas āda jau bija sačervelējusies, bet acu skatiens tik dzīvs! Man joprojām skrien skudriņas, kad es to atceros.

Viņa kādreiz noteikti bija Karmena ar degsmi un iekšējo vulkānu, kas nav skaļš, plātīgs un paziņojošs - lūk, šeit es esmu. Vienkārši visu laiku maigi, maigi un vienā mirklī - nocērt galvu. Man likās, ka Karmenai savā dziļākajā būtībā tādai ir jābūt.

Varbūt Karmenu vislabāk var noraksturot, salīdzinot viņu ar tādu bumbiņu. Pat ne tenisa, bet kaučuka bumbiņu, kuru tu iemet telpā, un tad tā skrien un kaut kur lec.

Es neticu ģeogrāfiskajam temperamentam. Es domāju, ka tie romi, kuri cēlušies no Kaukāza un bija nokļuvuši arī Latvijā, ir ļoti savādāki nekā čigāni šeit Spānijā vai Francijā.

Mēs bijām aizbraukuši uz pašiem Spānijas ziemeļiem un mazā ciematiņā aizgājām paskatīties flamenko. Un tur kādi 80 procenti cilvēku bija blondi ar zilām acīm! Viņiem ir vēl zilākas acis nekā latviešu zili pelēkās. Tas stereotips, ka čigāniem vienmēr ir jābūt melniem matiem un tumšām acīm, manuprāt, ir jau diezgan novecojis.

Vai Spānijā tu pati jūties savādāk nekā Latvijā?

Es vienmēr saku, ka vienai vietai sevi nepiesienu. Ja esmu Spānijā, tad mēģinu iekļauties šajā temperamentā, valodas manierē un sadzīvē. Šeit cilvēki brauc pavadīt atvaļinājumu, relaksēties no tā trakā skrējiena, kas ir raksturīgs Ziemeļeiropai. Bet šejienes vietējie cilvēki māk priecāties par mazumiņu. Priecāties par saulainu dienu pēc divu nedēļu lietus. Pēc tam mēnešiem nelīst. Cilvēkiem šeit vajag ārkārtīgi maz, lai viņi justos priecīgi, laimīgi un gandarīti par dzīvi. Viņi koncentrējas un daudz strādā četrarpus mēnešus, kad ir paaugstināta tūrisma sezona, bet pārējā laikā izbauda sapelnīto naudiņu, vasaras augļus un vienkārši dzīvo. Jebkurš autobusa vai taksometra šoferis vienmēr sestdienās un svētdienās iet ar ģimeni vakariņot ārpus mājas. Bērniem te ir ārkārtīgi liela brīvība. Man, protams, pirmajos gados bija šoks, ka vienos vai divos naktī viņi staigā gar pludmali un izklaidējas. Bet bieži vien dienas karstumā neko nav iespējams darīt.

Mēs šo vietu izvēlējāmies ne vasaras dēļ, jo man tiešām patīk Latvijas foršās vasaras, kad nav karsts, ir zaļums, dzidrums un gaisma, kas ir tāda caurspīdīga. Spānijā ir labi ziemās, jo dziedātājam, kad sākas drēgnais, slapjais un aukstais laiks, galīgi nemaz nav labi.

Šeit, protams, ir liels inkognito, un to es izjūtu kā zināmu priekšrocību. Mēs atbraucam uz Malagu un pilnīgi atslēdzamies no ārpasaules, atbraucam uzlādēt savas saules baterijas un tad varam atgriezties Minhenē vai Berlīnē, vai Ņujorkā.

Kādā valodā jūs sarunājaties ģimenē?

Karels vispār mājās ir divvalodnieks. Gibraltārā viņš tā ir audzināts. Ja tu runā ar cilvēkiem uz jūs, piemēram, bankās utt., tad jārunā angliski, bet savās mājās viņi runā spāniski. Svešvalodas man patiesībā diezgan viegli ir nākušas. Savā starpā mēs visvairāk runājam angliski. Lielākā meitiņa labi saprot latviski, viņa zina, ka tā ir opja valoda. Man pašai ir franču valodas periods, jo lielos soļos notiek gatavošanās ”Donam Karlosam”.

Kā tu zināji, ka tieši tagad ir “Dona Karlosa” laiks tavai balsij, tavai dzīvei, tavai sajūtai?

Es to vienmēr esmu gribējusi! Verdi repertuārs ir bijusi mana sirdslieta, bet līdz šim es nebiju ne tehniski, ne vokāli tam īsti gatava. Tam ir vajadzīgs zināms briedums gan balsī, gan pieredzē, gan tehniskajā varēšanā. Mamma vienmēr teica, ka es esmu “samoučka”, tāpēc, ka man ir bijuši ļoti daudzi pedagogi, pie kuriem esmu mācījusies, bet es vienmēr pati kaut ko vēl pieķeru klāt. Gatavojos, mācos, klausos un it kā sevi uzlaboju.

Sapnis par lielajām operām un lielajām partijām vienmēr ir bijis. Es iesāku kā liriskais mecosoprāns, un man joprojām ir vieglas augšas, mecosoprāna partijas, puišeļi un liriskais belkanto. Tas manai būtībai it kā piestāvēja. Bet es esmu tāds cilvēks, kam ir vajadzīga dažādība.

Man gribas kādus jaunus izaicinājumus! 1999. gadā es debitēju uz profesionālās teātra skatuves un 15 gadus dziedāju vienu un to pašu repertuāru! Man liekas, ka es esmu pateikusi visu, ko es varēju pateikt. Viss pārējais būtu tikai atkārtošanās un rutīna. Es gribu piepildīt savu primāro sapni un nodziedāt gan Amnarisu, gan Eboli, gan Dalilu. Ja tas viss piepildīsies, tad es varētu teikt, ka es no sevis kā mākslinieces, kā dziedātājas esmu izsmēlusi maksimumu.

Ir ļoti daudz piemēru, kad cilvēkam ir gan liriska balss, gan emocijas, bet cilvēki faktiski sev nodara pāri, sevi ļoti ātri iztērē un ātri pārdeg. Man no tā, protams, ir bail. Tāpēc es esmu šīs ārijas jau dziedājusi koncertos, lai saprastu, kā to izdarīt profesionāli precīzāk. Lai atrastu balansu. Es domāju, ka lielās operu ārijas varētu salīdzināt ar maratonskrējienu. Ja tu pirmajos 10 kilometros visu izdod, tad ko tu darīsi pārējos 30? Tev ir jāatstāj tik daudz enerģijas, lai pietiktu spēka arī galvenajai fināla distancei. Es to tagad mācos darīt! Ir daudzas tehniskas lietas, kas man ir jaunas. Tad es klausos itāliešu dziedātājus, izcilās krievu solistes. Man ir jāpadara šis jaunais repertuārs par savu. Jāmācās teksts. Es dažkārt eju pa ielu un iekšēji dziedu kādu duetu. Un tad pēkšņi tas atnāk.

Elīna, tev jābrauc uz Latvijas simtgadi!

Man daudz vēl arī citu darbu. Bet es ceru, ka varēšu paspēt būt Latvijā.

Es nesen runāju ar saviem Vācijas draugiem Lidiju un Tomasu, un viņi jautāja, kā es varu tā dzīvot, tik tālu plānojot, kā es paspēju visu izdarīt, ja notiek vairākas lietas paralēli?... Kad es iepazinos ar Karelu, mēs nevarējām nosēsties pie televizora un vienkārši pusotru stundu skatīties filmu, neko nedarot. Es mūžīgi darbojos: vai nu kārtoju fotogrāfijas, vai šuvu, vai spodrināju glāzes. Tas ir tāds sievietes multitaskings. Es varu darīt četras piecas lietas paralēli. Tā ir arī tagad.

LTV dokumentālā filma skatāma šeit: 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti