Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

Kultūrdeva

Kultūrdeva

“Kultūrdevā” viesojas superaktuālais komponists Kārlis Lācis

Nejūtos kā klasiķis. Saruna ar komponistu Kārli Lāci

Vairāk jūtos kā teātra un dziesmu komponists, kurš mīl paviesoties akadēmiskā vidē – tā par savu daiļradi LTV raidījumā "Kultūrdeva" stāsta komponists Kārlis Lācis, kurš pandēmijas laikā nav zaudējis savu radošumu. Tapuši vairāki albumi, sadarbība ar simfoniskajiem orķestriem, kā arī top koncertprogramma par godu dzejnieces Māras Zālītes 70 gadu jubilejai "Tā runāja...".

Henrieta Verhoustinska: Izskatās, ka pandēmijas laiks nekādā veidā nav skāris tavu radošumu, varbūt  tas pat ir devis kaut ko klāt?

Kārlis Lācis: Man tā ir sakritis, ka šajos mēnešos sanāk realizācijas un tā izklausās, bet viss ir radies pamazām, pa šo laiku.

Nesit pa smadzenēm tā sajūta, ka visu laiku nezini, kad, kas realizēsies? 

Kad tuvojas kāds koncerts, kas ir iepriekš paredzēts, tad, protams, iepriekšējā dienā būtu žēl, ja tas nākošajā dienā atceļas, bet kaut kāda daļa notiek, un gan jau viss aizies. Viss notiek īsākā plānošanā. Arī kaut kādas spēles vai koncerti uzrodas divas vai vienu dienu pirms. Tā kā arī pagājušā gada vasarā, kad viss paspruka vaļā, tad mēs nespējām koncertēt, bija atkal otrā galējība. Cerams, ka tagad viss omikrons beigsies, un viss aizies savās sliedēs.

Kā mēdz teikt, no tavas mutes Dieva ausī. Vai tu jūties ka, iespējams, pēc daudziem gadiem tevi sauks par klasiķi?

Nē, es vairāk jūtos kā teātra un dziesmu komponists, kurš mīl paviesoties akadēmiskā vidē. Vismaz tā es to sev esmu pieņēmis.

Mēs pagājušo reizi tikāmies raidījumā “Kultūrdeva”, kad klajā tika laists albums “Lācis. Aija. Divatā”. Mūsu “Kultūrdevas” producents un apskatnieks Kaspars Zaviļeiskis to savā recenzijā nodēvēja par ārkārtīgi izsmalcinātu un skaistu salonmūziku. Vai vari tam piekrist?

Ja jau Kasparam tā liekas, tad jā. Tā ir kamermūzika, un tāds arī bija mērķis – divatā dzīvajā to visu izpildīt un iespēlēt. Man prieks, ka mēs to izdarījām.

Savukārt albums “Ziedonis. Lācis. Vīrieši” savā ziņā turpināja albuma “Ziedonis. Lācis. Sievietes” ideju. Tur bija mūziķes sievietes un aktrises, kas izpildīja dziesmas ar Ziedoņa vārdiem, un šeit bija aktieri, mūziķi – Intars Busulis, Andris Keišs, Kaspars Znotiņš, Artūrs Skrastiņš, Jānis Aišpurs, Jānis Šipkēvics. Kāds mērķis bija šim albumam?

Tāds baigi lielais mērķis, ka es kaut ko izdomāju, tāds nav. Ir atkal kāda lieta, ar ko padarīties, un man šajā gadījumā lielākais prieks ir, ka es viņus sapulcināju kopā.

Un es ceru, ka vislielākais prieks tagad būs jūnijā laikam, kad beidzot būs koncerti Dailes teātrī, tad mēs beidzot taisīsim uzvedumu!

Kad tos čaļus savāc kopā, tad tur neinteresanti nav, joki sprāgst, un uzvedums būs ar sarunāšanos un runāšanu, tā ka to es gaidu. Varbūt tas ir mērķis – izdzīvot to kopā radīšanu un kopā skatuves būšanu.

Kad tu komponēji šīs dziesmas un izvēlējies Ziedoņa dzejoļus, tu jau redzēji to kā vienotu stāstu?

Tur pāri visam ir mīlestība, bet es vairāk redzēju katru solistu un katram atsevišķi to komponēju. Tad jau to sajūgt kopā, tas ir nākošais. Tu sāc to puzli likt, un tas ir nākošais posms.

Īstenībā man visvairāk patīk, ka tu sākumā nevari prognozēt, kas tur beigās vispār var sanākt, bet katrs pieliek radošo dzirksti, un tas aiziet tur, kur vispār neesi paredzējis.

Savā nosacīti vieglajā žanrā tev ir vēl viena ļoti aktuāla programma, kas top kopā ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu, veltīta viņas mammas, dzejnieces Māras Zālītes septiņdesmitgadei “Tā runāja...”. Pastāsti vairāk par to, kā tur tika izvēlēti šie Māras Zālītes dzejoļi un kas tika izvēlēts šīs programmas pamatā?

Tur bija tā, ka es Jāņos aizbraucu pie Māras Zālītes ciemos. Kaut kas bija jādzied, un es biju atvedis sintezatoru. Tad mēs ar Ilzi atcerējāmies “Džuljetas dziesmu”. Kaut kā sanāca, ka internetā bija teksts, un tad mēs uzspēlējām. Mana sieva netīšam to bija uzfilmējusi, kā tagad visi dara. Tad es kādas trīs dienas vēlāk skatos, ka Ilze ir tiešām izaugusi un ka varētu izdomāt programmu.

Es uzrakstīju Ilzei, tad jau iemesls nebija tālu jāmeklē, jo Mārai ir apaļā jubileja, kā viņa saka, ka šogad ir Māras simtgade.

Man tieši agrāk bija iekrājies viens albums ar Aiju Andrejevu, kur Māras teksti, un vēl man bija dziesmas ar Māras tekstiem. Pamazām mēs tikāmies un atlasījām dziesmas, tur būs arī runājamie gabali, kur viss sākās ar tekstu: “Tā runāja...”. Bet tās dziesmas arī pārsvarā par mīlestību.

Visi teksti sākas ar “Tā runāja…”

Tie ir runājamie, jā. Tad, lai vēl skaistāk, es izdomāju pieaicināt Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra stīgu kvartetu. Man liekas, ka būs tāds mīļš uzvedums.

18. un 19. februārī. Vai no jaunās paaudzes kāds dzejnieks ir tevi ieintriģējis, jo tu ņem tādus klasiķus…

Ko mēs saucam par jauno paaudzi? Tos, kam divdesmit gadi, tos es nezinu. Es zinu Martu Pujātu, Kārli Vērdiņu, Jāni Elsbergu, kuri apmēram ir mani vienaudži. Iepriekš ar Ilzi nedaudz apspēlējām tās dziesmas, ko mēs iekļausim Māras jubilejas programmā. Mums bija tāds apvienojums ar Kasparu Znotiņu, kurš ir izurbies cauri… Viņš iet uz bibliotēkām un vāc dzejoļus kladītēs. Tad viņš mani tādā veidā arī iepazīstina ar to dzeju, un, protams, vēl ir tādi dzejnieki, kam es palūdzu vienkārši iesūtīt. Man tā dzeja stāv datorā, ja man ievajagas. 

Ar stīgām tev ir īpašas attiecības pēdējā laikā, jo nupat “Hanzas peronā” skanēja tava jaunā programma  kopā ar kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”, kas bija tieši stīgu svīta. Kas tev ir ar tām stīgām?

Man tagad ir uznācis tāds posms, jo visa dzīve man paiet ar dziedātājiem, pūtējiem, lielajiem orķestriem vai arī kamermūziku. Laikam sākās ar to, ka es vienai krievu izrādei uzrakstīju mūziku stīgu kvartetam, un tad man bija vēl pasūtījumi stīgu kvartetiem tepat Latvijā, un tad man likās interesanti, ka “Sinfonietta Rīga” taču ir pieci kvarteti. Sēžot Covid-19 laikā, es noskaidroju “Sinfonietta Rīga” sastāvu, pasēdēju ar to domu un ķēros klāt. Nosūtīju Normundam Šnē notis, kurš uzreiz nākošajā dienā atbildēja: “Jā, super, mēs gribam spēlēt.”

Vai tiešām tā ir tāda pandēmijas dienasgrāmata, kā tiek runāts par šo stīgu svītu “Momenti”?

Tā varēja būt vienkārši vasara bez pandēmijas, man bija tāda vajadzība sevī sakrājusies. 

Dāvis Eņģelis par šo svītu ir teicis: “Kārļa Lāča mūzika spēj sacelt putekļus no teātra skatuves dēļiem un pārbaudīt simfoniskā orķestra izturību. Tajā ir spraigs ātrums, sapņains un smeldzīgs lirisms, muzikālas atsauces, dejas un motorika, neapšaubāms dziesminieka un melodiķa talants”. Kā tu pats sevi izjūti primāri – kā eksperimentētāju vai melodiķi?

Man gribas paeksperimentēt, bet es jau zinu, ka mūziķiem un klausītājiem tomēr gribas kaut ko tādu, kur piesiet sirdi.

Arī man nav jēga rakstīt eksperimentus, kurus neviens negribēs dzirdēt un arī spēlēt.

Arī vienkārši skumjas un prieks, man liekas, ka uz vecumu nāk tādas emocijas, ka liekas – nav ko ārdīties. Bet man jāatvainojas “Sinfonietta Rīga”, ka viņiem nācās pamācīties, bet tas ir tādas raudzes orķestris. Es to nedēļu izbaudīju, jo tādā kvalitātē, man liekas, manu mūziku neviens nekad nebija spēlējis.

Ja tev būtu jāizstāsta lasītājam-nezinītim, ar ko simfoniskā mūzika atšķiras no tās mūzikas, ko teici, ka lielākoties tapini ikdienā – dziesmas, kamermūzika?

Protams, ar sastāvu, lielumu, jaudu, skanējumu, krāsu iespējām. Tik liels organisms kā orķestris – kad tas uzstājas kopā, tas ir brīnums, piedzīvojums.

Vai tas, kas tev skan galvā, kad raksti šos darbus, atbilst tam, ko pēc tam dzirdi dabā?

Tur jāskatās smalkāk, bet vēlams, lai skan labāk.

Starp citu, vai tavu stīgu darbu “Momenti” var dzirdēt arī ārpus?

Bija “Klasikas” radio tiešraide, tā kā tas ir arhīvā. To arī uzfilmēja, tā ka es pieļauju, ka tas parādīsies redzams un dzirdams arī koncerta versijā.

Pastāsti par savu kopdarbu ar Liepājas Simfonisko orķestri.

Tas man bija vēl viens Covid-19 brīnums. Man zvanīja vai atsūtīja īsziņu Liene, Ulda Lipska labā roka Liepājas simfoniskajā orķestrī, un teica: “Mēs varētu ierakstīt tavu klavierkoncertu un simfoniju”. Es zinu, ko tas nozīmē, ka orķestris veselu nedēļu nodarbojas ar tava darba rakstīšanu. Es, protams, biju priecīgs. Tur no manis maz kas bija atkarīgs, bet arī tāds diska, studijas ieraksts ar orķestri man nebija bijis.

Vai ir gaidāms arī kaut kas jauns teātrī?

Pašreiz nē, jo man liekas, ka teātriem arī ir nedaudz tā problēma, ka esmu nedaudz vecāks par jaunajiem režisoriem, kas ienāk, tā ka viņi droši vien meklē vienaudžus, un tas ir normāli. Otra lieta ir tā, ka man liekas, ka teātri ir tik daudz saražojuši, ka viņi gaida iespēju, kad varēs spēlēt visu to, kas saražots. Teātrī mums aprīlī sāksies “Purva bridējs”, ko mēs īstenībā uztaisījām un nospēlējām tikai kādas divas vai trīs izrādes, un sākās Covid-19. Tas ir liels pasākums.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt