Sarunā ar "Klasikas" direktori Gundu Vaivodi viņš dalās pārdomās par orķestru dzīvi šodienas pasaulē, ieskicē LNSO viesturnejas gaitu, uzsver, ka publiku ar viltu iemānīt zālē nevajag, bet jautāts, kāda ir viņa dzīves formula šim trauksmainajam laikam, saka tā: "Nepadoties provokācijām un neuzķerties uz nepārbaudītas informācijas. Neiet vienmēr līdzi katram patosam, kas kaut kur izskan. Vēlos saglabāt spēju domāt, spēju analizēt un izpētīt visu, pirms izteikt kādu viedokli."
Gunda Vaivode: Ko īsti nozīmē tavs statuss – LNSO mākslinieciskais padomnieks, un kā jūs sadalāt atbildības lauku ar orķestra jauno māksliniecisko vadītāju Tarmo Peltokoski?
Andris Poga: Termins "mākslinieciskais padomnieks" latviski skan diezgan birokrātiski, bet patiesībā pozīcija "artistic adviser" ir daudzos orķestros. Zinu, ka, piemēram, Pāvo Jervi ir Igaunijas Nacionālā orķestra mākslinieciskais padomnieks. Tas neietver nekādus birokrātiskus pienākumus. Brīdī, kad sapratu – galvenā diriģenta līniju Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī vairs neturpināšu un ar mūziķiem to izrunājām, bija jāsāk meklēt [jauns] galvenais diriģents. Bija 2020. / 2021. gada sezonas noslēgums, pats pandēmijas epicentrs, un tajā brīdī nevienam nebija nekādu prognožu. Neviens arī negaidīja, ka tas notiks tik ātri, tāpēc
orķestris aicināja mani divas sezonas vēl turpināt nodarboties ar māksliniecisko plānošanu, piedalīties mūziķu atlasēs, diriģēt koncertus. Orķestris arī vēlējās, lai tas tiktu institucionāli nostiprināts, un tad nu mēs kopīgi nonācām pie idejas, ka šāds nosaukums varētu būt. Patiesībā pats galvenais fokuss ir nepārtrauktības jeb tilta radīšana starp iepriekšējo periodu un nākamo periodu.
Ar Tarmo esat domubiedri? Jums saskan?
Gan Tarmo, gan manas aizņemtības dēļ mēs pārāk daudz savstarpēji neesam komunicējuši, bet tad, kad Tarmo sāka strādāt, mēs apspriedām viņa idejas, viņa programmas, un, vadoties no tā, es savukārt veidoju to, kas ir pārējās aktivitātes – gan viesdiriģentu atlasi, gan solistu atlasi un programmas. Mans mākslinieciskā padomnieka līgums beidzas šīs sezonas noslēgumā, maija beigās. Nākotne būs pilnībā Tarmo rokās.
Tas ir jauki, ka arī ar saviem iepriekšējiem diriģentiem Nacionālais orķestris uztur labus sakarus: kaut vai kopīgais koncerts ar Olari Eltsu, kas tikko noritēja Cēsīs. Bet nu par Francijas tūri. Pēc četru gadu pārtraukuma orķestris tavā vadībā nākamnedēļ dosies uz Parīzi, Mecu un Eksanprovansu. Cik nozīmīgs ir orķestrim izrāviens ārpus lokālās vides?
Nenovērtējami nozīmīgs! Tas tiešām ir ārkārtīgi svarīgi, sevišķi šajos laikos, kad orķestra turnejas noorganizēt ir arvien grūtāk un, protams, arī arvien dārgāk. Tam visam ir divas puses. Un tā vienmēr bijusi mūžīga diskusija: par idejisko un attīstošo nozīmi no vienas puses, un praktisko pusi no otras. Ar praktisko pusi es domāju ne tik daudz tūres loģistiku, cik pašu ideju: katras pilsētas vai valsts simfoniskajam orķestrim ir sava publika, sava vieta konkrētā pilsētā. Mūsu gadījumā tā ir Rīga. Arī ja skatāmies uz jebkuras citas lielas pilsētas orķestriem – vai tā būtu Berlīne, Minhene, Hamburga: jebkurā no šīm pilsētām ir pat vairāki simfoniskie orķestri, katram no tiem ir sava publika, katram savs mākslinieciskais profils un repertuārs, un vienmēr ir šis jautājums – nu, kamdēļ gan šim orķestrim būtu jādodas lielā turnejā....
... jo tas taču ir dārgi!
Jā,
viena lieta ir tas, ka tas viss maksā līdzekļus, bet otra lieta, kas arvien vairāk nāk modē, sevišķi Skandināvijas valstīs – tā ir zaļā domāšana. Protams, ka lidošana kaitē ekoloģijai, kaitē videi. Tāpēc ir daži orķestri, kas izvēlas pārvietoties ar zaļākiem transportlīdzekļiem, kā, piemēram, ar vilcieniem. Tur gan arī var diskutēt, protams.
Tā ir šī praktiskā puse – kāpēc vispār būtu jādodas turnejās. Daudzās valstīs esmu dzirdējis šādus argumentus. Bet varu teikt tikai vienu: protams, pasaulē ir ļoti daudz orķestru, un jebkurā no šīm vietām, uz kurām dodamies – nezinu vien par Mecu, ir savi orķestri, tiem ir sava publika… Rodas jautājums: kāpēc šai starptautiskajai orķestru apmaiņai jānotiek? Viena lieta ir tas, ka mēs reprezentējam, kāds ir Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, vedam līdzi latviešu mūziku – šajā reizē tas būs Pēteris Vasks. Bet otra lieta ir tā, ka
no mūziķu un orķestra muzikālās labklājības, muzikālās veselības viedokļa ir ārkārtīgi svarīgi doties turnejās. Un tas, ko orķestra spēles un mākslinieciskajai kvalitātei dod braukšana starptautiskajās turnejās, ir praktiski neiespējami panākams, visu laiku dzīvojot uz vietas.
Tas ir svarīgi jebkuram – gan mūziķiem, kas pārstāv starptautiski konvertējamu mākslu, gan arī, piemēram, radio kolēģiem. Mūsu Anna Veismane tikko bija Piteo, no kurienes tika pārraidīta bilingvāla tiešraide, un arī Anna atzīst – cik svarīgi ir redzēt, kā strādā tavi kolēģi citā valstī, un tad var salīdzināt, kas labs ir mums pašiem. Jūs spēlēsit vairākas programmas – mazliet atšķirīgas katrā vietā. Būs arī latviešu mūzika.
Divos no trim koncertiem skanēs Pētera Vaska "Musica Serena", ko klausītāji varēja dzirdēt vakar Lielajā ģildē vai ar "Klasikas" gādību nodrošinātajā tiešraidē.
Parīzes filharmonijā skanēs Pētera Vaska "Hymnus", kas ir darbs ērģelēm un to atskaņos mūsu izcilā ērģelniece Iveta Apkalna. Man šķiet, tas ir tāds absolūti nepieciešams komponents – ja orķestris brauc turnejās, mums jāprezentē labākais, kas radīts mūsu mūzikā.
Sagadījies tā, ka nākamnedēļ arī tevis jau pieminētais Pāvo Jervi, kuru tu dēvē par savu mentoru, koncertēs Francijā, kurp dosies kopā ar Amsterdamas Karalisko "Concertgebouw" orķestri. Līdzās Bēthovenam arī viņi spēlē Prokofjevu. Un, ja paskatāmies koncertu programmās, krievu mūzikas klasika joprojām pasaules koncertzālēs skan daudz – šajā ziņā laiks it kā nav ienesis ļoti lielas izmaiņas. Kāda ir tava pieredze, plānojot repertuāru vai spēlējot jau sen saplānoto – kas vispār nosaka izvēli, ko spēlēt?
Deviņdesmit piecos procentos gadījumu saplānotās programmas tiek īstenotas tā, kā bijušas plānotas. Kad man tiek uzdots jautājums, cik daudz mēs šobrīd, kara apstākļos un vispār šībrīža situācijā, kas politiskajā ziņā ir ļoti, ļoti turbulenta, krievu kultūru respektējam vai – tieši otrādi – nerespektējam, un kur ir tā robeža, mana pozīcija vienmēr bijusi ļoti, ļoti skaidra: mēs nekādā ziņā nedrīkstam sadarboties ar māksliniekiem, kuri sevi kompromitējuši ar noziedzīgo režīmu Krievijā. Viennozīmīgi. Nav pat nozīmes pieminēt šos māksliniekus, visi viņus zina tāpat. Tāda ir mana pozīcija! Ticu, ka tas tā nekad nenotiks, bet, ja man kāds izteiktu piedāvājumu diriģēt koncertu, kurā piedalītos kāds no šiem māksliniekiem, es nekad mūžā uz to neparakstītos un nekad to pat neapspriestu.
Bet sodīt mūziku, kas uzrakstīta, tikai tāpēc, ka komponists pārstāv konkrētās valsts nacionalitāti, man šķiet pilnīgi nepareizi.
Tas, kas mani uztrauc arvien vairāk – sabiedrība ir ļoti polarizējusies. Protams, pie vainas bijusi pandēmija, šobrīd – arī karš. Šī polarizācija izpaužas tādā veidā, ka katram ir pieejams internets un sociālie tīkli un, nepārbaudot informāciju, jebkurš var paust jebko. Un šī "atcelšanas kultūra" vienkārši plaukst un zeļ, un es absolūti to neatbalstu.
Jā, tā ir tā aizturētā enerģija, kurai kaut kā ir jāeksplodē, un bieži tā eksplodē vietā un nevietā. Tu pats esi spēlējis vairākus koncertus Ukrainas atbalstam. Arī mums "Klasikā" no 20. februāra būs Ukrainas nedēļa. Kā tu izsver, ko šajos koncertos vēstīt un caur kādu prizmu?
Pamatā tie bijuši koncerti, kas tapuši diezgan spontāni. Bergenā, Ķelnē un Rīgā. Tie visi risinājās pagājušā gada martā. Protams, programmas ziņā tā vienmēr ir sadarbība ar tiem, kas koncertu plāno un rīko. Ķelnē tas bija ļoti skaists un vajadzīgs notikums – koncertā piedalījās pilnīgi visi muzikālie kolektīvi, diezgan daudzi solisti, koncerts bija ļoti, ļoti izvērsts – vairāk nekā trīs stundu garumā. Tas bija ne tikai kā morālais atbalsts, jo koncerta biļešu ieņēmumi tik tiešām tika ziedoti Ukrainai. Tas bija vietā un laikā iederīgs notikumus.
Starp citu, vēl par repertuāru runājot: ne vienmēr diriģents, ejot pie cita orķestra, var izvēlēties repertuāru. Pavisam nesen vienā sarunā uzzināju, ka pat Mariss Jansons, ejot pie "Berlīnes filharmoniķiem", nevarēja pilnībā izvēlēties programmu, jo Saimons Retls viņam esot ieteicis, ko viņam spēlēt, balstot to apsvērumā, ka katram orķestrim ir sava stratēģija, un arī katram diriģentam, protams, ir darbi, ko viņš pats grib nospēlēt ar orķestri. Kāda ir tava pieredze, sadarbojoties ar citiem orķestriem?
Manā pieredzē ir tā: ja ej pie kāda orķestra, sevišķi tad, ja tas ir tiešām augsta ranga orķestris, pirmajā reizē, protams, ir viņu programmas piedāvājums, kuru, kaut ar nelielām diskusijām, tu pieņem. Bet tad, ja ar šo orķestri izveidojas ilglaicīgākas attiecības, un tu pie tā atgriezies jau otro, trešo, ceturto un piekto reizi, ir citādi: man, piemēram, Vācijā izveidojušās ļoti labas, radoši produktīvas un draudzīgas attiecības ar diviem radio orķestriem – viens ir jau tevis pieminētais Ķelnes WDR jeb Rietumvācijas Radio simfoniskais orķestris (WDR Sinfonieorchester Köln), un otrs ir Berlīnes Vācu simfoniskais orķestris. Ar viņiem diskusijas par programmu ir jau daudz, daudz atvērtākas, un mēs varam apspriest dažādus variantus. Skaidrs, ka ikvienam orķestrim tā galvenais diriģents sezonā nospraudis savas programmas un izvēlējies arī solistus – saprotams, ka orķestrim vajadzīgs balanss. Arī šeit, Rīgā, mēs nevaram plānot sezonu tikai ar solistiem pianistiem vai solistiem vijolniekiem. Un, līdzko ir zināms solists, ir skaidrs, kāda stila repertuāru piedāvāt kā simfonisko. Iespējamas diezgan daudzas variācijas, bet jebkurā gadījumā tas ir sadarbības process. Manā pieredzē – jo atvērtāks ir cilvēks, kurš nodarbojas ar orķestra māksliniecisko vai repertuāra plānošanu, jo lielākas izvēles iespējas diriģentam. Jo stingrāka ir roka, kas izvēlas, jo diskusijas ir problemātiskākas.
Bet kurā virzienā tu pats šobrīd gribētu paplašināt savu repertuāru?
Drīzāk vēlos to sašaurināt, nevis paplašināt. (smejas) Jo šobrīd gandrīz katru nedēļu jāmācās kaut kas no jauna. Kad tu vai tavi aģenti plāno sezonu, tu skaties – jā, šī ir izdevīga nedēļa, kurā varētu iemācīties kaut ko jaunu. Kad viss lauciņš aizpildās ar citiem puzles elementiem, šajā gadījumā – kalendāru, saproti, ka esi sprukās, jo tev faktiski gandrīz katru nedēļu jāapgūst jauns repertuārs. Varbūt viens lauciņš, kuru es gribētu vairāk izpētīt un arī diriģēt – varbūt pēc diviem, trim gadiem – tā būtu franču simfoniskā mūzika, un ne tikai Debisī un Ravēls: ir ļoti daudz citu komponistu un ļoti daudz vērtīgas mūzikas, kas ārpus Francijas tiek atskaņota ļoti reti.
Daudziem latviešu simfoniskajiem diriģentiem vienmēr bijusi vilkme uz operu, un izskatās, ka tev arī tāda ir.
Jā, pamazām sāku diriģēt operu. Manā radošajā darbībā vairāk bijusi iespēja diriģēt simfoniskos orķestrus. No sezonas plānošanas viedokļa tas savā ziņā ir praktiskāk, jo simfoniskais orķestris vienai programmai atvēl vienu nedēļu, kurā ir četri vai pieci mēģinājumi – tad ir koncerts vai vairāki koncerti. Operā iestudēšanas cikls ir daudz, daudz vairāk laika patērējošs – tās ir četras, piecas, reizēm arī sešas nedēļas.
Nākamajā sezonā man ir divi pilni operu iestudējumi, abi Francijā – viens ir Tulūzā, viens – Parīzē. Bet man jāsaka, ka joprojām svaru kausos simfoniskais repertuārs noteikti ir nozīmīgākā daļa no manas radošās darbības.
Pirms pāris nedēļām Elīna Garanča intervijā atzina, ka Vāgnera operās dziedātājs ir viens no orķestra dalībniekiem – vajadzīga izturība, bet vairāk psiholoģiska, jo viņa operu gadījumā vakars ir ārkārtīgi garš – tu nedrīksti atslābt. Bet Vāgnera dziedāšana esot diezgan vienmuļa. Un ka Vāgnerā esot tā: „Kā nostājies, tā arī dziedi vienā manierē. Protams, jābūt zināmai tehniskajai varēšanai un tehniskajiem paņēmieniem, bet, ja tu to esi sapratis, tad patiesībā nemaz tik ārkārtīgi sarežģīti Vāgneru dziedāt nav. Tas ir tāds vairāk izstiepts fizisks, vienmuļš darbs,” saka Elīna. Kādas, Andri, ir tavas domas pēc "Tristana un Izoldes" Cēsīs?
Vāgners nenoliedzami ļoti ievelk. Viņa mūzikā ir tāda gravitācija! Līdzko tu sāc tam pietuvoties, tu burtiski pielīpi pie šīs mūzikas. Jā, "Tristans un Izolde" Cēsīs bija brīnišķīgs, neaizmirstams piedzīvojums arī man kā diriģentam – tā bija pirmā reize, kad visā pilnībā šo operu diriģēju. Tie ir trīs cēlieni. Katrs cēliens – stunda un divdesmit minūtes. Neviens simfoniskais opuss nav tādā metrāžā, pat visgarākajām Mālera simfonijām! Labi, starpbrīžos var atvilkt elpu, mūziķi un dziedātāji var atpūsties. Bet man kā diriģentam jāsaka, ka šī koncentrācija ir tik galēja… Jo diriģenta uzdevums šajā gadījumā ir vairāk prasošs nekā simfoniskajā koncertā, jo visi elementi tev, pirmkārt, jāpārskata un jāsabalansē, jānodarbojas ar muzikālo "loģistiku", bet tai pat laikā tev ir arī jāved muzikālā līnija un cilvēki, kas atrodas tavā priekšā, jāiedvesmo dot labāko, spēlēt ar pilnu atdevi.
Atceroties Cēsis, man jāsaka tā: pirmais cēliens – labi, otrais cēliens – arī, bet trešā cēliena sākumā bija viens brīdis, kad sapratu: tā, tagad man reāli jāsakoncentrējas, lai varētu šo operu novest līdz galam tīri emocionāli – es nedomāju par fizisko.
Fiziski es pat neteiktu, ka tas bija kaut kā īpaši grūti, nejutos nemaz tik ļoti fiziski noguris pēc šīm sešām stundām. Bet psiholoģiski un emocionāli gan.
Kā īsti klausītāju ievilināt koncertzālē un likt iemīlēt Brāmsu, Bēthovenu, Dzenīti un visu pārējo? Daudzi domā, ka to var izdarīt ar tīri fizisku pietuvināšanu orķestrim – ne tikai veidojot dažādus konceptus jauniešu programmām. Tas pats Amsterdamas orķestris nupat veido tādu koncertu, kurā viņi spēlē lielās koncertzāles vidū, klausītāji sēž apkārt un daži no viņiem iesēdināti pat mūziķu vidū tā, lai izjūt skaņas radīšanas brīdi. Kā rīkojaties Stavangerā?
Starp citu, tas, ko tu nupat aprakstīji, ir koncepts, kas tiek izmantots ne tikai Amsterdamā. Nākamajā sezonā man ir programma ar Vīnes simfoniķiem, un cita starpā būs divi klasiskie simfoniskie koncerti, viens izglītojošais koncerts, arī diezgan konservatīva formāta, tāda kā koncertlekcija, un būs koncerts ar nosaukumu "In Klang". Un tieši šajā koncertā orķestris būs izvietots Vīnes "Konzerthaus" zālē, tieši pa vidu parterī, klausītāji sēdēs ap orķestri un daži, iespējams, varbūt pat starp mūziķiem. Kā piedzīvojums tā ir ļoti laba un interesanta ideja!
Tomēr domāju, ka klausītājus nevajag speciāli kaut kā mākslīgi vilināt vai iemānīt zālē. Tas nekad nestrādā, jo klausītāji jau paši lielākoties lieliski zina, uz ko viņi iet: viņi arī lieto internetu un pārliecinās par to, kas tā ir par mūziku, kas tiek piedāvāta.
Domāju, ka jaunāka publika varbūt pat mazāk būs ieinteresēta nākt klausīties Brāmsa un Čaikovska simfonijas, jo viņiem nav daudz references uz šo mūziku. Bet, piemēram, ja mēs piedāvātu Filipu Glāsu vai kādu citu no minimālistiem, vai kaut ko vēl eksperimentālāku un jaunāku... Par to esam pārliecinājušies šeit, Rīgā – līdzko repertuārā ir kāds no amerikāņu minimālistiem, koncerts ir izpārdots un zālē ir cita tipa publika, nekā tā, kura nāk uz Bēthovenu.
Kaut gan vakar redzējām, ka ģilde bija pilna arī bez Glāsa.
Jā, jā! Tāpēc es nesaku, ka vajag kaut kā strikti mainīt virzienu. Domāju, ka simfoniskajā sezonā vienkārši ir jāpiedāvā viss spektrs – arī Rahmaņinovs, Prokofjevs, Brāmss, Bēthovens, Čaikovskis un citu autoru mūzika, kas ir nepieciešama simfoniskā orķestra sezonas sastāvdaļa. No tā nekādā ziņā nevajag atteikties. Bet repertuāra izpētes un eksperimentēšanas process būtu ļoti vērtīgs. Cita lieta, ka ne visās valstīs orķestri var to atļauties, jo, piemēram, lielai daļai Amerikas orķestru ir daudz konservatīvāks sezonas plānojums, jo viņu budžets ļoti lielā mērā atkarīgs no tā, cik daudz klausītāju nāk klausīties viņu programmas. Vācijas Radio orķestri šai ziņā var būt daudz radošāki, viņi var spēlēt ļoti daudz ko, un reizēm pat nesatraukties, vai zāle būs piepildīta vai puspiepildīta.
Mēs jau pieskārāmies šim sarežģītajam laikam un sublimētajai enerģijai, kas daudzos mīt. Kāda ir tava dzīves formula šim laikam?
Nepadoties provokācijām un neuzķerties uz nepārbaudītas informācijas. Neiet līdzi katram patosam, kas kaut kur izskan. Es tomēr vēlos saglabāt spēju domāt, spēju analizēt un izpētīt visu, pirms teikt kādu viedokli.
