Radiostacijas princips ir 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā atrast negaidītas skaņas, īpaši atlasītas mūzikas ierakstus, dzejas lasījumus, skaņu kolāžas, intervijas ar mūslaiku komponistiem, māksliniekiem un laikmetīgās mākslas personībām, kā arī ieklausīties tā dēvētajos "lauka ierakstos" jeb "field recordings" no kādas īpašas nozīmes vietas, kā arī tiešraides no apvienības "Tīrkultūra" sadarbības partneriem.
Iespējas, kā klausīties audiogalerijas radio "Negaidītie avoti", ir divas: tīmekļa vietnē Tīrkultūra.net vai arī mākslas galerijā "Smilga", iepriekš sazinoties ar kultūrtelpu platformā "Facebook" vai rakstot uz e-pasta adresi [email protected].
Lai akcentētu radio fenomenu arī no tehniskā aspekta, Reinis Semēvics un Rolands Pēterkops galerijas telpā izveidojuši radiomikrofonu statīvu instalāciju, kuras vēstījums apelē pie skaņas dizaina nozīmīguma mūsu ikdienas gaitās. Tāpat kā mēs domājam par savu vidi priekšmetiskā, objektu līmenī, mēs to veidojam arī skaņu izteiksmē: ar to, kādu mūziku, ziņas vai intervijas klausāmies. Tātad šīs radiostacijas mērķis ir cilvēkiem atgādināt par skaņas dizaina nozīmi.
"Kad ceļoju pa pasauli, man vienmēr ir interese paklausīties, kas lokāli skan pa radio – tādā veidā skaņas dizaina vide asociatīvi uzbūvē to cilvēku izpratni, kādā viņi dzīvo. Ar Rīgu vienmēr ir bijis konflikts, klausoties skaņu vidi, ko piedāvā, pieņemsim, FM. Sensenos laikos, kad aizsākām raidījumu, mēs mazdrusciņ gribējām to bagātināt ar to, ko varbūt citi nepiedāvā," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta Pēterkops. "Tagad tas ir aizgājis tiktāl, ka
mēs gribam skaņu izpratnes pēc iespējas dažādākā veidā sapludināt kopā un veidot savu pilsētvides skaņu kopumu.
Tas vismaz ir "Negaidīto avotu" audiogalerijas radio uzstādījums." Papildina Semēvics: "Tas, ko mēs cenšamies ar "Tīrkultūras" raidījumiem darīt, ir veidot tādas kā skaņas laika kapsulas. Arhīvs mums ir diezgan liels. Šķiet, priekšnosacījums mums ir [tāds] – ja tu pēc trīs gadiem atgriezīsies uz raidījumu un gribēsi to paklausīties, tad tu tiksi iemests atpakaļ tajā laikā, kad tas tika radīts. Tāpēc mēs raidījumiem liekam klāt dažādas skaņas, kas liekas aktuālas – tā var būt mūzika, skaņu ieraksti, izgriezumi no ziņām."
Vaicāti par radio funkciju raidierakstu un citu jaunumu pasaulē, Pēterkops steidz atbildēt, ka, viņaprāt, radio savā ziņā ir fons kaut kam un tas ir visspēcīgākais medijs: "Ne par velti komūnu radiostacijas pasaulē sadzimušas ļoti daudz. Lielpilsētās katrs kvartāls grib informēt par savu komūnu, par savu dzīves izpratni. Man liekas, ka tas ir tāds negaidīts laiks, ko tu gaidi, kad esi pieslēdzies. Tu gaidi to negaidīto tajā, ko esi dzirdējis, atšķirībā no savas plašu kolekcijas vai "Spotify" atskaņošanas sarakstiem, kas tiek daudz patērēti, un tu jau zini, kurā skaņu pasaulē dzīvosi.
Radio vienmēr ir, manā izpratnē, kā tāds informators, kura mērķis ir kalpot informatīvi cilvēkam [..]. Gribot negribot, ja mēs to patērējam, mēs attīstāmies. Bet, ja mēs visu laiku esam stagnējoši vienā un tajā pašā skaņu vidē, mēs atdalāmies no reālās pasaules."
Semēvics vērš uzmanību uz to, ka viņu platformai nav kāda konkrēta žanriska ietvara. "Tas arī ir tas, kas interesi tik ilgi notur," viņš spriež. Tagad, vienojoties plašākā – Baltijas – mērogā, triju valstu komūnu radiostacijas, arīdzan "Tīrkultūra", ar savu saturu apmainīsies. Un, ja nu kādam ir vēlme dalīties ar krātajām skaņām vai arī saistoša šķiet ideja par vietu, kur skanēt ļauts dažāda veida mūzikai, platformas "Tīrkultūras" veidotāji aicina sazināties ar viņiem.
