Nebradā pa harmonijām! Jautrīti Putniņu 90. gadskārtā atceras viņas audzēkņi

Mazās ģildes Lielā zāle ilgus gadus bija Jautrītes Putniņas mīļākā uzstāšanās vieta. Nu tajā sanāks viņas audzēkņi un domubiedri, bet biļešu ienākumi tiks novirzīti viņas pieminekļa tapšanai. Koncertā piedalīsies vijolnieces Biruta Vaivode un Anita Balčuna, čellists Ivars Bezprozvanovs un kontrabasists Kristaps Pētersons, flautiste Ilona Meija un klarnetisti Ints Dālderis un Pēteris Eduards Kalniņš, pianistes Helēna Kundrāta un Herta Hansena, kā arī dziedātāji Anta Jankovska un Guntars Ruņģis.

ĪSUMĀ

• Jautra, šerpa, mīļa mistiķe – Jautrīte Putniņa skolojamo atmiņās
• Mācību process nav nošu atspēlēšana vien
• Liela cilvēka pazīme – iet laikam pa priekšu

Jautrā, šerpā, mīļā mistiķe

Kādas īsti ir atmiņas par Jautrīti Putniņu? "Protams, vislabākās! No visiem mūziķiem man ir divas personības, kuras vērtēju visaugstāk – Leonīds Vīgners un Jautrīte Putniņa," stāsta Guntars Ruņģis.

Jautrīte Putniņa prata ap sevi pulcēt jaunos, kas vēl tikai meklēja savu ceļu, kas gribēja kaut ko nebijušu, netradicionālu, spēlēt vai dziedāt tā, kā specialitātes pedagogi neiesaka. Ruņģi pie Putniņas savulaik aizvedusi Ilona Breģe. "Bija jādzied kāds vokālais cikls un nevarējām atrast pareizo atslēgu. Ilona saka – Jautrīte palīdzēs. Tā ar Jautrīti arī sāku dziedāt. Bija Baha programma, tad solokoncerts Vāgnera zālē ar Mocarta mūziku – viņa mani uzmundrināja visādiem jauniem projektiem, jaunām idejām. Viņa teica – tu nedrīksti tikties ar nepareizajiem cilvēkiem! Kā tu tiecies ar nepareiziem cilvēkiem, tā nepareizi frāzē, nepareizi ieej harmonijā.

Pirms solokoncerta Jautrīte pat gribēja rakstīt manai sievai speciālu A4 formāta lapu, lai divas nedēļas pirms koncerta es dzīvojot pie viņas – Jautrīte mani baros, guldinās un būs tikai mūzika un dziedāšana... Viņa pat matus man ir griezusi pirms koncertiem, uzskatīdama, ka nejūtu savu pareizo imidžu," atceras Guntars Ruņģis.

"Viņai bija arī mistiķes talants... Jautrīte bija tik dažāda! Gan jautra, gan šerpa, gan mīļa un reizē gādīga. Reizē kā mamma un skolotāja. Visa buķete," sajūsminās dziedātājs un par piedalīšanos Jautrītes Putniņas jubilejas koncertā ir ļoti gandarīts. "Esmu ļoti pagodināts – tā ir milzīga atbildība!

Jautrīte parasti man teica – pateicoties tam, ka viņa ar mani strādā, viņai debesīs klāšoties vieglāk... Sak, esi smags gadījums, bet, ja nu es par tevi esmu uzņēmusies muzikālo atbildību, man būs vieglāk tajā saulē.

Sākumā viņa visu lika darīt tikai tā, kā viņa liek. (..) Un pašās beigās, kad divus mēnešus bijām strādājuši pie Baha programmas jeb Mocarta, viņa saka – tagad aizmirsti visu, ko es tev iemācīju, dari, kā tu vēlies... Viņa ielika mūzikas izjūtu. Ēvalds Valters reiz sēdējā zālē un sāka raudāt. Domāju, puse no tā bija, pateicoties viņas dziesmas izjūtai."

Vaicāts, ko Jautrīte novēlētu pirms koncerta, Guntars Ruņģis min divas frāzes:

"Nebradā pa harmonijām! Un arī to, ka frāze nav jāved, jo... tikai mēslus var vest..."

Vairāk nekā parasts cilvēks

Flautistei Ilonai Meijai Jautrīte Putniņa bijusi skolotāja, ceļabiedrs, padomdevējs.

"Viņa bija tāda kā parādība – vairāk nekā parasts cilvēks, jo viņa atļāvās dzīvot tā, kā gribēja, tā, kā jutās, un tā arī sevi izpauda. Tā bija ārkārtīga brīvība – tiem laikiem jo īpaši," uzskata Ilona Meija.

Viņu Jautrīte Putniņa ieraudzījusi Valmierā, atskaņojot Baha siminora svītu. "Man par laimi, tas bija Bahs, Jautrītes komponists numur viens. Pēc koncerta viņa man teica labus vārdus un uzaicināja sadarboties.

Šobrīd savā dzīvē katru dienu pateicos Jautrītei par gudrībām un mācībām, par visu, ko es piedzīvoju, kam gāju cauri – domāju, bez tā visa es nebūtu tā, kas esmu.

Jā, varbūt vienā brīdī, kad pie viņas mācījos, bija brīdis, ka šķita – visa kā ir par daudz un esmu pazaudējusi pati sevi, mazliet vienubrīd pagāju malā."

Tikām Helēnu Kundrātu pie Jautrītes Putniņas  aizvedis viņas tētis – mūziķis Andrejs Laukmanis. "Valmierā Jautrīte pastāvīgi dzīvoja tikai pēdējos desmit gadus – pirms tam viņa dzīvoja Rīgā, Valdemāra ielā, kur arī pie viņas nonācu – mani pie viņas aizveda tētis, kurš pats bijis Jautrītes Putniņas students. Man bija kādi vienpadsmit gadi.

Pēc skolas gāju pie Jautrītes, tur paēdu un pagulēju, un atkal paspēlēju un pamācījos. Redzēju viņu gandrīz tikpat, cik savus vecākus.

Redzēju arī to, kā Jautrīte strādā ar citiem mūziķiem – tā man bija pamatīga meistarklase! Domāju, mans koncertmeistares ceļš sākās ar Ilonas programmu pirms gadiem divdesmit, kad vēl maisījos pa vidusskolu. Strādājam kopā ar Jautrīti, un tāds apzināts koncertmeistara darbs, bāze, kuru lietoju vēl šodien, tur arī sākās."

"Pēdējos gados dzirdu, ka joprojām arī Eiropā un pasaulē vecā kaluma pedagogi piekopj šo metodi, ka studenti dzīvo ar viņiem gandrīz. Viņi nāk, kontaktējas un runājas, jo process jau nav tikai nošu atspēlēšana,” stāsta Ilona Meija.

"Bija arī gadījumi, kad atnācu pie Jautrītes un šausmīgi negribējās spēlēt – viņa to saprata un akceptēja, un teica: labi, darīsim kaut ko citu. Un tad mēs visu vakaru kādas piecas stundas šuvām rokas somiņu," smej Helēna Kundrāta.

Ilona Meija spilgti atceras Putniņas rīkotos mājas koncertus, kas bija neiztrūkstoša viņas dzīves sastāvdaļa. "Tika uzaicināti cilvēki, rakstīti ielūgumi. Programmiņa, piemēram, tika izveidota uz kartes – iekšpusē izrakstīta programma un tas, ko viņa vēlas pateikt. Pēc koncerta katrs izteica savas domas, tas bija vesels process – tāda palēnināta laika izjūta."

Kā svētdienā!

Jautrītes Putniņas dzimšanas diena ir 8. martā. "Pēdējā laikā viņa katru gadu centās atbraukt uz Rīgu – Mazajā ģildē bija koncerti, arī Alojā,” stāsta Kundrāta. „Viņa vienmēr atkārtoja, ka koncerts viņai ir kā ēzelītim burkāns – tikko viens nospēlēts, jāsāk domāt par nākamo. Pirms diviem gadiem, kad spēlējām Jautrītei piemiņas koncertu Valmierā, koncerta nosaukums bija "Kā svētdienā". Tas Jautrītei bija iemīļots izteiciens. Kad pēc smaga darba pēkšņi viss sanāk un liekas tik viegli, Jautrīte sacīja – nu, kā svētdienā!”

Arī koncerts 28. aprīlī nebūt nebūs skumjš – tas būs īsts jubilejas koncerts. "Protams, ir bēdīgi, ka nevar viņai vairs piezvanīt, pavaicāt padomu, paspēlēt priekšā – bet tāda tā dzīve ir, diezgan likumsakarīgi, ka cilvēki aiziet. Nekur jau viņa tālu nav aizgājusi. Atliek ieslēgt kādu interviju, uzlikt kādu disku, un ļoti labi dzirdi, kas par lietu," prāto Helēna Kundrāta.

Ilona Meija atklāj, ka koncerts veidots pēc kārtainības principa, kas bijis tuvs pašai Jautrītei Putniņai. Pašas Jautrītes Putniņas spēle būs redzama videoprojekcijās – viņa vienīgā šajā vakarā spēlēs  solo… "Tad nāks reālie dzīvie cilvēki, tad atkal Jautrīte. Viņa pati vienmēr mīlēja kārtainības principu. Mums savulaik bija koncerts "Korāļi un kanoni" – tur bija Emīla Melngaiļa dūdas, Dārziņa Melanholiskais valsis, Volfgangs Dārziņš, Baha Čakona kreisajai rokai, un viņa to visu mācēja tā savērpt, ka tas bija tā, bez pauzēm. Tagad lieli mākslinieki to rāda kā lielu jaunumu –

Jautrīte jau sen gāja laikam pa priekšu, kas ir lielu cilvēku pazīme."

Mūziķes tagad secina, ka patiesībā Jautrīte Putniņa mācījusi ļoti praktiskas lietas. "Nekā tur tāda pārpasaulīga nebija," saka  Kundrāta. Piemēram, Putniņa vienmēr teikusi, ka katrai notij jābūt savā vietā nospēlētai, tikai svarīgi, kā tu to izdari, ko tu gribi dzirdēt, kā atver ausis brīnumiem.