Pa ceļam ar Klasiku

Rakstīts, dejots, filmēts Latvijā! Karlsona baleta "Antonija #Silmači" pasaules pirmizrāde

Pa ceļam ar Klasiku

Sarunas ģenerālmēģinājumā. Šodien JRT pirmizrāde Olbija lugai "Kas ir Silvija?"

Dejojošais japāņu maestro Juniči Hirokami: Es uzticos mūziķiem

Neaizmirst par mīlestību. Saruna ar harismātisko japāņu diriģentu Hirokami

Augumā miniatūrais, dzīvespriecīgais japāņu maestro Juniči Hirokami savas diriģēšanas manieres dēļ tiek dēvēts par dejojošo diriģentu. Viņš ir pārliecināts, ka diriģents ir profesija, kurā pats svarīgākais – mīlēt cilvēkus un cienīt mūziķus. Ja tas tā nav, nostāties orķestra un klausītāju priekšā vienkārši nav iespējams.

Pirmo reizi Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) priekšā harismātiskais japāņu diriģents stājās aizpērn. Atskaņojot Takemicu, Šūberta un Bēthovena opusus, no atturīgās latviešu publikas viņš spēja izvilināt kaismīgas ovācijas. Nu Hirokami atgriezies Latvijā, lai kopā ar LNSO 12. aprīlī muzicētu Ventspils Teātra namā "Jūras vārti", bet 13. aprīlī – Rīgā, Lielajā ģildē.  Programma ir vēl dejiskāka nekā iepriekšējā: skanēs Bēlas Bartoka “Deju svīta”, Mikloša Rožas Alta koncerts ar mūsu orķestra altu grupas koncertmeistares Ināras Brīnumas solo un Ludviga van Bēthovena Septītā simfonija.

Hirokami dzimis Tokijā un šobrīd no daudzo Japānas simfonisko kolektīvu vidus visciešāk saistīts ar Kioto simfonisko orķestri. Taču aktīvi viņš darbojies un darbojas arī Amerikas Savienotajās Valstīs, Eiropā un Austrālijā – gan simfoniskajā, gan operas jomā. Pats izglītojies gan alta spēlē, gan diriģēšanā, 26 gadu vecumā guvis uzvaru starptautiskajā Kirila Kondrašina diriģentu konkursā. Šī gada maijā Hirokami atzīmēs 60. dzimšanas dienu.

Dejo ar Hirokami

Juniči Hirokami: Programma, ko spēlēsim Latvijā, ir lieliska, bet gan orķestrim, gan diriģentam ļoti smaga, īpaši jau Rožas mūzika. Es pats to diriģēšu pirmoreiz! Arī Bartoks nav vienkāršs orķestrim. Bet koncerta otrajā daļā Bēthovena Septītā – ļoti jauka mūzika. Vispār kopīgā koncepcija šai programmai ir deja, dejiskums, kuru varēs izbaudīt dažādu laikmetu komponistu mūzikā.

Maruta Rubeze: Tas nozīmē, ka jums atkal būs iespēja apliecināt savu dejiskā diriģenta slavu!

Būtībā mans ķermenis nemaz tik lokans nav, kā domā klausītāji... Drīzāk jau stīvs.

Bet tas, kas man patiesi dara prieku – ka ar savām kustībām varu klausītājiem palīdzēt atklāt mūzikas brīnišķo iedabu. Un tas arī ir diriģenta darbs!

Protams, diriģents strādā ar orķestri – ir svarīgi tempi, balanss, bet otra šī darba daļa ir žesti, kurus adresēju klausītājiem.

Vēl salīdzinoši nesen taču diriģents darbojās ar seju pret klausītājiem.

Jā, turklāt diriģents kā profesija nav nemaz tik sena. Var uzskatīt, ka tā sākusies un nostiprinājusies tikai 19. gadsimtā – Mālera un Riharda Štrausa laikā. Un tā pa īstam pamanīts diriģents varbūt bija tikai Karajans – jau ap Otro pasaules karu.

Jā, diriģents – tā IR profesija.

Tikai pozitīvā gaisotnē

Kā izvēlaties, jūsuprāt, pašu pareizāko mūzikas atskaņojuma tempu?

Labs jautājums! Ir mūziķi, kas ļoti lielu vērību pievērš visam, ko norādījis komponists. Es neesmu no tiem. Mana koncepcija ir tāda, ka pareizo tempu nosaka tas orķestris, kura priekšā atrodos. Uzskatu, ka mans uzdevums – gādāt par šo mūziķu labsajūtu, un tas ir atkarīgs no ļoti dažādiem ar konkrēto orķestri saistītiem apstākļiem – gan emocionāliem, gan vēsturiskiem. Un esmu gatavs mainīt tempu. Orķestra dēļ. Protams, ņemu vērā katras mūzikas specifiku, un, piemēram, ja tas ir koncertžanra darbs un solistam ir savas vēlmes, kas saistītas ar tehniku un tamlīdzīgi, man ir jāpalīdz. Tas ir arī nepieciešamais respekts pret mūziķi, pret cilvēku. Tikai tad viņi būs kopā ar mani un man uzticēsies. Es viņiem uzticos. Nevis vienkārši paģēru darīt to vai šito. Nē, nē, nē!

Un vienmēr visam jābūt pozitīvā gaisotnē, arī tad, ja tiek pieļautas kļūdas. Arī es pats daudz kļūdos.

Paldies par tik ļoti jauku atbildi! Bet kā ir operas žanrā, kur prīmas un dīvas vienmēr grib paturēt pēdējo vārdu?

Operas, protams, ir cits stāsts (smejas). Tās prasa lielāku laika ieguldījumu un iedziļināšanos, jo operdziedoņi pēc savas iekšējās būtības ir ļoti dramatiskas būtnes. Tur ir ego, greizsirdība, tur atrodams viss, ko redzam arī sabiedrībā kopumā.

Ja mēs izsekotu operas žanra vēsturei, tas būtu tas pats, kas izsekot paša cilvēka dzīvei un visām ar to saistītajām emocijām – mīlestību, naidu un tā tālāk.

Tāpēc operas iestudējums prasa nesalīdzināmi ilgāku laika periodu, lai pietuvotos katra dziedoņa raksturam un sasniegtu šo atvērtību un uzticēšanos. Tas nav tik vienkārši – patīk, nepatīk. Tas ir ilgs process, jo katram dziedonim ir savi paradumi. Tas ir gluži kā iepazīt veselu ģimeni!

Bēthovenam Japānā patiktu

Kāda ir šodienas mūzika Japānā?

Mēs mīlam simfonisko mūziku, mēs mīlam operu, koncerti un izrādes notiek katru dienu.

Mums ir 36 profesionālie simfoniskie orķestri; kopā ar amatieriem un mūzikas skolu orķestriem būs kāds tūkstotis kolektīvu, kuri spēlē un klausās simfonisko mūziku.

Un tas ir patiešām dīvaini, jo mēs taču esam Austrumu tauta; mums ir arīdzan savas Austrumu mūzikas tradīcijas. Tomēr dodam priekšroku Rietumu mūzikai. Varbūt tas saistīts ar to, ka mūsu kultūrai ir raksturīga mutvārdu tradīcija, un arī mūzika galvenokārt nodota no paaudzes paaudzē bez pieraksta. Mums nebija raksturīga Rietumu skaņu ierakstu kultūra, un šādā veidā esam daudz ko zaudējuši. Ir komponisti, piemēram, Toru Takemicu, kuri mēģina apvienot, sintezēt Rietumu orķestri un japāņu mūzikas elementus, un tas izdodas ļoti labi. Bet pārsvarā mēs mīlam Rietumu kultūru un Rietumu mūziku. Šis process un atvērtība Rietumu mūzikai sākās tieši pēc Otrā pasaules kara beigām.

Es pat domāju – ja Bēthovens vai Mocarts mūsdienās ierastos Japānā, viņi vēlētos tur dzīvot. Īpaši Bēthovenam, manuprāt, patiktu Japānas cilvēki, jo mēs tik bieži atskaņojam viņa mūziku, tostarp Devīto simfoniju.

Es nezinu, kādēļ, bet mēs ļoti mīlam Bēthovenu. Varbūt tas ir gars un nepadošanās, kas iederas mūsu kultūrā? Nepārprotiet mani, es neesmu nacionālists. Šobrīd pasaulē notiek valstu norobežošanās, aizvēršanās, kas, manuprāt, ir bīstama. Protams, sava bīstamība ir arī pretējam procesam. Mēs, japāņi, pēc izskata esam līdzīgi ķīniešiem un korejiešiem, bet mums ir cita mentalitāte, taču mēs mēģinām atšķirt, kas ir labs, un to pārņemt.

Nekad nevajag citus kritizēt un paust savu pārākumu. Tas, manuprāt, ir arī manas tautas vēstījums pasaulei.

Arī jums – Latvijai, Lietuvai un Igaunijai – katrai ir sava, īpaša vēsture, kuru saglabāt. Un arī šeit vienlaicīgi jābūt atvērtiem, tajā pašā laikā saglabājot savu oriģinalitāti, kas ir jūsu bagātība. Un es ticu veselajam saprātam.

Lūk, arī šajā gadījumā – japāņu diriģents pie Latvijas orķestra, atskaņojot ungāru, vācu mūziku, saprotas bez vārdiem, jo mūzika ir kopīga valoda, un tas ir fantastiski.

Pats svarīgākais – mīlēt cilvēkus

Pats galvenais, ko nedrīkst aizmirst – mīlēt cilvēkus. Viens no maniem skolotājiem bija Leonīds Bernsteins, kuram šogad atzīmējam simto jubileju. Viņam asistēju Karaliskajā "Concertgeboue" orķestrī trīs gadus pirms viņa nāves – 1987. gadā, un mēs daudz runājām par mūziku, dzīvi, psiholoģiju. Viens no galvenajiem vārdiem Bernsteina leksikā bija cilvēkmīlestība. Tikai tā iespējams kaut ko sasniegt arī mūzikā. Protams, tas ir grūti, jo cilvēki ir tik dažādi un tas saistīts ar ciešanām, kādas sava mūža nogalē piedzīvoja arī pats Bernsteins. Kad biju jauns, par to nedomāju.

Bet tas ir pats svarīgākais – mīlēt cilvēkus! Ja tas tā nav, tu nedrīksti stāties orķestra priekšā, jo mūziku – vienalga, traģisku vai gaišu – radījuši cilvēki kā vēstījumu visai pasaulei. Un diriģents ir tikai vēstnieks.

Un vēl svarīgs ir Bernsteina teiktais – neaizmirst par klausītāju. Tagad, kad man ir jau sešdesmit, sāku mazliet labāk saprast viņa sacīto.

***

"Klasikas" rosinātā saruna rit, malkojot Juniči Hirokami gatavoto melno kafiju. No 1997. gadā izdotās haiku izlases "Jāņtārpiņa gaisma" latviešu valodā meistars gan atsakās – tas esot tik liels dārgums, tāpēc tam jāpaliek pie pašas grāmatiņas īpašnieces – sarunas vadītājas Marutas Rubezes. Toties sarunas noslēgumā šī izdevuma pirmajā lapā maestro ieraksta vēlējumu – neaizmirst par mīlestību.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti