Signe Lagzdiņa: Kā tuvāk paskaidrosiet apgalvojumu – lai spēlētu orķestrī, jāspēlē arī kamermūzika?
Pēteris Endzelis: Tas vairāk saistīts tieši ar ansambļa lietām – katrā grupā, vai tā būtu stīgu vai pūšaminstrumentu grupa, mums nepieciešama laba savstarpēja saspēle, tāpēc tas mums ir ļoti svarīgi – ik pa laikam, cik vien iespējams, spēlēt kamermūziku. Ja pa mazām, nelielām grupām mūziķi iepriekš sagatavojušies, orķestris labāk saaug kopā – tā vienkārši ātrāk un efektīgāk var apvienoties.
Marta Spārniņa: To varētu salīdzināt ar attīrīšanās kūri...
Kad orķestris sadalās mazākās šūniņās un padarbojas tādā veidā, pēc tam, sanākot kopā, kopspēle ir kvalitatīvāka.
Vai ir kas tāds, kas vēl ārpus kamermūzikas spēlēšanas orķestri "Sinfonietta Rīga" labi saliedē?
Jānis Stafeckis: Nupat piedzīvojām vienu nedēļu darba skaņu ierakstu studijā, kur kopā ar Marinu Rebeku ieskaņojām dažādus viņas izvēlētus opusus. Arī darbs studijā ir kaut kas līdzīgs Martas pieminētajam attīrīšanās kursam – studijā viss redzams kā uz delnas, un tur nu neviens nevēlas atstāt kaut nojausmu par kādu nepilnību vai kļūdu ierakstā, kas paliks vēsturē arī pēc mūsu karjeras beigām.
Pēteris Endzelis: Ieraksti ļoti disciplinē katru individuāli un orķestri kopumā!
Jānis Stafeckis: Ārpus profesionālās darbības, bet neteiktu, ka tas nav ar to saistīts –
tās ir ballītes, kas orķestri ļoti labi saliedē. Arī ārzemju ceļojumi, kad esi nonācis ārpus ierastās telpas, ierastā ritma un rutīnas darbiem – tad visi daudz saliedētāk skatās vienā virzienā.
Pēteris Endzelis: Jo tad beidzot ir laiks parunāt par kaut ko citu ārpus mūzikas – hobijiem un citām lietām. Kamerorķestris jau ir tikpat jūtīgs organisms kā kameransamblis, ir diezgan liela atšķirība no lielā simfoniskā orķestra.
Pati esmu pamanījusi, ka tagad, pēc ilgāka laika atkal ejot uz koncertiem, daudz jūtīgāk novērtēju vibrācijas un enerģiju, ko sniedz mūziķi un arī paši instrumenti – tajos kaut kas vibrē, kas ir ārpus tā, ko var sajust ierakstos. Vai arī jums pašiem, tagad spēlējot, ir kādi sensori atdzīvojušies? Vai kaut kas ir mazliet citādāks?
Marta Spārniņa: Nu, protams! Man liekas, mēs visi atkal izjūtam īpašu atkalsatikšanās prieku un to, ka varam spēlēt dzīviem cilvēkiem, ka mēs viņus sajūtam, jo tā ir mijiedarbība starp publiku un mūziķiem. Man tās ļoti pietrūka...
Pēteris Endzelis: Jā gan,
dzīvie koncerti jau ir zināma svētku sajūta, pie kuras pierasts, ka tādai jābūt ikdienā, un, kad tas bija pēkšņi gandrīz apstājies, tā jocīgi drusciņ bija.
Tagad tas notiek ar jaunu enerģiju, daudz lielāku iedvesmu nekā pirms tam.
Marta Spārniņa: Īstenībā ir ļoti labi, ka tagad ir mirklis, kad kamermūzikai atdzimt, jo, plānojot šos koncertus, nebija zināms – vai vispār tie būs ar publiku, cik cilvēku drīkstēs atrasties uz skatuves, ar kādu distanci. Jau vairākus gadus mums šie kamermūzikas koncerti bija tā kā mazliet pamiruši, un prieks, ka tie atkal atsākas.
Un atkal varam novērtēt, cik labi un droši ir kamermūzikā... Jūsu koncertos būs dažādi sastāvi. Vai esat nodarbinājuši visus orķestra mūziķus?
Jānis Stafeckis: Te jāsaka komplimenti mūsu vadībai, jo tādu sarežģītu loģistikas risinājumu un programmas koncepciju salāgot kopā ar visiem drastiskajiem noteikumiem nav vienkāršs uzdevums... Domāju, ka tie, kuri šoreiz nepiedalās, visticamāk, nākamreiz nāks ar lielāku iniciatīvu.
21. augusts. Stravinskis, Adamss, Prokofjevs. Astoņi mūziķi: flautiste Ilona Meija, klarnetists Mārtiņš Circenis, fagotisti Jānis Semjonovs un Elza Ozola, trompetisti Jens Semjuels Kolms un Edgars Švembergs, kā arī trombonisti Lauris Zvejnieks un Artūrs Bērziņš. Un pie diriģenta pults būs Jānis Stafeckis. Stravinskis savu Oktetu sarakstīja 20. gadsimta 20. gados, pirmatskaņojums bija Parīzē. Jāni, kā tev šķiet, vai pēc viena skaņdarba – piemēram, šāda okteta, ar kuru savulaik Stravinskis pārsteidzis publiku, kaut ko var pateikt par komponistu kompumā?
Jānis Stafeckis: Runājot konkrēti par Igoru Stravinski, var tikai apstiprināt to, ka viņš ir ironijas un humora paudējs savā muzikālajā estētikā. Ar šo skaņdarbu viņš vēlreiz parāda savu daudzšķautņaino dabu, aizņemoties ļoti daudzus muzikālos materiālus un formveides principus – no vēsturē sevi apliecinājušiem komponistiem viņš kombinē un meistaro pats savu partitūru. Klausoties šo Oktetu, viņu noteikti var atpazīt.
Kāpēc šim opusam vajadzīgs diriģents?
Jānis Stafeckis: Jā,
kamermūzika un diriģents – tas, protams, skan diezgan jokaini, tomēr Igora Stravinska partitūrās nereti mēdz būt tik ļoti daudz un dažādu pazemes akmeņu, kurus ir vieglāk apiet, uz skatuves muzicējot kopā ar diriģentu.
Šis nav vienīgais kamermūzikas opuss, ko ar "Sinfonietta Rīga" ansambli esam atskaņojuši ar diriģentu – piemēram, esam atskaņojuši arī Stravinska "Zaldāta stāstu". Šajā gadījumā gan tas ir vienkārši vēl viens ansambļa dalībnieks, kurš palīdz varbūt ne gluži mākslinieciski un emocionāli, bet konstruktīvi un ļoti lietišķi vada atskaņojumu. (..) Vēl viena interesanta nianse – runājot ar kolēģiem, atskārtām, ka šis Latvijā varētu būt Okteta pirmatskaņojums. Neņemos to apgalvot simtprocentīgi, bet par deviņdesmit septiņiem procentiem gan...
Kā rakstījis pats Stravinskis, viņa oktets pie viņa atnācis sapnī – komponists redzējis mazu istabiņu, pilnu ar mūziķiem, tad viņš pamodies, juties diezgan iepriecināts un turpinājis rakstīt. (..) Noklausoties šo opusu, var just, ka tur ir arī mazi dejas elementi, un vēl vairāk dejiskuma šajā koncertā piedāvās Sergeja Prokofjeva Kvintets solminorā, kas saistāms ar baletu "Trapece".
Jānis Stafeckis: Dejas elementu Stravinska partitūrā netrūkst, un tā arī ir viena no atslēgām, ka viņš rotaļājas ar visu – sākot no aizgūtām tēmām un principiem, līdz pat dažādu dejas žanru izmantojumu un teju provokatīviem margināliem deju elementu izmantojumiem. Viņš ir bijis izcils provokators! Sākot ar Amerikas himnas pārveidošanu un arestēšanu šai sakarā...
Sergejs Prokofjevs ved citā dejas solī – ar provokācijām vai bez?
Pēteris Endzelis: Šis ir viens no radikālākajiem Prokofjeva skaņdarbiem, kuru atskaņošu kopā ar saviem kolēģiem Agnesi Kanniņu, Ivaru Brīnumu, Viktoru Stankeviču un Mārtiņu Circeni. Darbs radies kā baleta trupas pasūtījums – proti, pa Franciju ceļojošā baleta trupa uzrunājusi Prokofjevu, kad viņš atradies Parīzē, un lūgusi, lai viņš uzrakstītu tai baletu. Bet balets rezultātā viņiem izrādījies par grūtu, tāpēc pārtapis par kvintetu.
Klausītājiem, kuri nāks uz koncertu, noteikti jāzina, ka šis balets rakstīts par cirka tēmu, tādēļ mūzika ir ļoti dažāda, katrā daļā ļoti, ļoti kontrastējoša.
(..) Šai sakarā atceros savu pirmo satikšanos ar šo skaņdarbu pirms piecpadsmit gadiem, kad kopā ar "Kremerata Baltica" biju devies ļoti garā turnejā. Dzīvojām mazpilsētā Vācijā, tālu no civilizācijas, lai vienu nedēļu sagatavotos koncertiem. Vienu dienu bija paredzēts tieši šī Prokofjeva kvinteta mēģinājums, kuru vadīja Gidona Krēmera uzaicinātais Parīzes konservatorijas profesors, šajā gadījumā – solists. Apkārt viesnīcai bija nekuriene – nebija, ko darīt, taču mēs bijām atraduši, ka dažu kilometru attālumā tomēr ir viena izklaides vieta – kartinga trase. Pirms mēģinājuma aizgājām uz turieni, un iekarsām tik ļoti, ka bija jāizbrauc divi lieli apļi.
Brīdī, kad bija jāiet uz mēģinājumu, sapratu, ka manas roku locītavas no stūrēšanas ir pilnīgi beigtas...
Domāju – nu, nē: meistars no pašas Parīzes konservatorijas mums nāk vadīt ansambli – nevaru teikt, ka netieku! Tā nu gāju, kaut kā saliku instrumentu kopā, atbalstot to pret galdu un celi. Kad bija jāsāk spēlēt, diemžēl nebija citu variantu, kā to atbalstīt pret krēslu vai atkal jau celi. Tobrīd domāju – ko tas profesors vispār domā, kur viņi šitādu obojistu dabūjuši... Beigās tomēr pateicu, kas par lietu. Tā ka man tāds neliels cirka izgājiens pašam sanācis, satiekoties ar šo ansambli. Šoreiz apsolu, ka nekas tāds neatkārtosies, uz kartinga trasi pirms koncerta neiešu. (smejas)
No dejām visa koncerta garumā jūs nekur tālu neatkāpsieties, jo, kā Džons Adamss saka par savu skaņdarbu "Jāņa grāmata par iespējamām dejām", tad iespējamas tās ir tikai tāpēc, ka vēl nav šie soļi izgudroti.
Marta Spārniņa: Šis Adamsa stīgu kvartets ir ļoti interesants ar to, ka sastāv no ļoti daudzām dejām, kas ir "it kā dejas", kā viņš pats raksta. Kvartets pats var izvēlēties, kuras un kādā secībā atskaņot. Ir dota tikai pirmā un pēdējā, kas ir vienādas, un pa vidu paši mēs tās varam paši sakārtot. Interesanti, ka pēc šī skaņdarba pirmatskaņojuma esot bijis ļoti daudz horeogrāfu, kas gribējuši uzvest šo darbu tieši ar dejotājiem, jo katra deja ir ļoti atšķirīga un katrā var atrast savu seju.
Vai tiesa, ka kvartets rakstīts stīgu kvartetam plus ierakstam, kurā skan preparētās klavieres?
Marta Spārniņa: Jā, un šad tad vēl šis tas ieskanas. Esam priecīgi, ka mums kaut kas palīdz, jo koncerta sākumā būs astoņi pūtēji, pēc tam – kvintets ar diviem pūtējiem, un tad mēs, četras nabaga mazās stīgas. Tad nu mums drusku būs kāda palīdzība vismaz ierakstā... (smejas)
Kādas dejas un kāda noskaņa būs jūsu izveidotajā interpretācijā?
Marta Spārniņa: Dejas ir izteikti kontrastējošas, lai tur būtu no visa pa drusciņai. Kolēģiem bija ideja – "Facebook" aizrakstīt pašam komponistam, pajautājot, kā dažus no nosaukumiem tulkot (smejas). Piemēram, te ir Habanera – var iztēloties karstu vasaras vakaru ar nelielu marihuānas klātbūtni... Mana mīļākā ir Pavana, kurā komponists aprakstījis kādu ēterisku būtni – jau teicu kolēģiem, lai viņi manās bērēs to atskaņo. Tāds vienkāršs skaistums – ārkārtīgi naivs. Klausoties ierakstu, vispār liekas – var plūst līdzi mūzikai. Bet līdz ar koronavīrusu aizkavējušies arī visi pasti un nošu piegāde, un tad, kad mēs tās notis dabūjām...
Kamēr Adamss apraksta šo skaisto meiteni, mūziķi var pirkstus izlauzt! (smejas)
Tas nav tik vienkārši, kā izklausās. Katrai daļai ir savs knifiņš, katra pati par sevi ir jauka.
