Mūzikls visai ģimenei – ziemas pasaka "Zvaigznes bērns" veidots pēc Oskara Vailda pasakas motīviem. Tas ir stāsts par cilvēka pieaugšanu un dzīves vērtībām, kura galvenais varonis meklē atbildi uz jautājumu "kas es esmu?", uzvarot sevī ļaunumu un lepnību, mācoties pazemību un līdzjūtību, atverot sirdi mīlestībai un iegūstot patiesus draugus un ģimeni. Jaunā mūzikla radošajā komandā darbojas komponists Jānis Lūsēns, dzejnieks Kārlis Vērdiņš, režisors Mārtiņš Kagainis, horeogrāfe Egija Abaroviča, vokālā pedagoģe Annija Putniņa, bet par scenogrāfiju un kostīmiem atbild mākslinieču apvienība "Grāfienes". Izrādi veido "Producentu grupa 7". Mūzikla pirmizrāde sākotnēji tika plānota novembrī, taču epidemioloģiskās situācijas dēļ nu pārcelta uz nākamā gada sākumu.
Henrieta Verhoustinska: Vai mūzikls ir sarežģīts žanrs?
Annija Putniņa: Protams, tas ir ļoti sarežģīts žanrs, jo apvieno dziedāšanu, aktiermeistarību un dejošanu. Jābūt ļoti lielai un gudrai komandai, lai visu kopumu izveidotu par skaistu izrādi.
Jāni, vai uzrakstīt mūziklu ir sarežģītāk nekā uzrakstīt, piemēram, operu vai oratoriju?
Jānis Lūsēns: Tas ir vienlīdz sarežģīti. Iespējams, ka operā sarežģītību piedod tas, ka ir jāveic aranžējums simfoniskajam orķestrim, lielam sastāvam, līdz ar to process ir stipri ilgāks. Mūziklā man tomēr ir sava pieeja, man ir ļoti svarīga katra tēla attīstība. Tikai darot, izkristalizējas tas ideālais modelis. Tas vienmēr ir ceļš uz ideālo modeli, formu, formas izveidi, lai tas būtu aizraujoši. Pirmkārt, lai skatītājam tiktu aiznests vēstījums, un, protams, lai būtu interesanti arī pašiem dalībniekiem.
Ar ko sākas mūzikls – ar stāstu vai gluži otrādi ar muzikālo motīvu?
Jānis Lūsēns: Ja runājam par mūziklu “Zvaigznes bērns”, šoreiz libreta autors esmu es, es sagatavoju scenāriju. Kopīgi apspriežot, mēs nonācām pie kopsaucēja. Tad ļoti labā, ciešā un cilvēcīgi patīkamā sadarbībā ar Kārli Vērdiņu tapa dziesmas, rečitatīvi. Viņš bija ļoti atsaucīgs, ja vajadzēja pierakstīt kādu rindiņu klāt vai kaut ko drusku pamainīt ritma vai noskaņas ziņā.
Oskara Vailda pasaka “Zvaigznes bērns” ir nežēlīga un skaista vienlaikus, kā tu pie tā nonāci?
Jānis Lūsēns: Šajās pasakās ir ļoti daudz mistikas un skaista valoda, bet šī pasaka man bija palikusi atmiņā no jaunības laikiem.
Es pats sevī redzēju to zvaigznes bērnu.
Tātad esi bijis narciss jaunībā?
Jānis Lūsēns: Nē, nē, katram jaunietim ir iekšējais protests pret vecākiem, pasauli, savu uzskatu sistēmu, kurā iespējams kaut kas paliek, iespējams kaut kas mainās, tas viss ir normāls process. Bet kā saglabāt cilvēcību visā tajā, kur ir šī cilvēcības atslēga, tas ir šī darba galvenais uzdevums. Tā noteikti ir līdzcietība, kas noved pie mīlestības un vēl dziļākām apjausmām.
Annij, šajā mūziklā esi gan vokālā pedagoģe, gan izpildi kādu lomu. Kādu lomu tu atveido?
Annija Putniņa: Es atveidošu zaķa lomu. Iesākumā zvaigznes bērns izglābj zaķēnu, un tad zaķēns viņam palīdz atrast šos svarīgos zelta gabalus trīs reizes.
Ko tu dari kā vokālā pedagoģe šajā mūziklā? Vai tu salāgo dažādu skolu dziedātājus, lai viņiem ir vienāds, līdzīgs lomu skanējums?
Annija Putniņa: Viņi darbojas vienotā stilā, jo lielākā daļa mācās Rīgas Doma kora skolas mūzikla nodaļā vai arī to ir absolvējuši. Attiecīgi šo mūziku balstām uz audzēkņiem – trupu un viņu vienoto izglītību. Viņi gan dejo, gan dzied, gan ir ar aktiermeistarības pamatiem, vai arī ceļā uz to.
Vai Jāņa Lūsēna mūzikls ir kaut kas pilnīgi unikāls vai arī tu saskati kādu līdzību ar Brodvejas mūzikliem?
Annija Putniņa: Es ilgi par to domāju, šis ir nedaudz drūms mūzikls, taču tajā pat laikā arī pozitīvs. Man tas asociējas ar Čārlza Dikensa “Olivera Tvista piedzīvojumiem”, kas arī ir gan uzrakstīta, gan arī mūzikls. Nedaudz tas stāsts.
Vai mūziklu var veidot par jebkuru tēmu vai tam ir kādi saturiskie nosacījumi?
Jānis Lūsēns: Droši vien, ka šādā žanra var rakstīt par jebko. Tas atkarīgs no talanta, iespējams no pieprasījuma, tēmas aktualitātes un, protams, no pieejamajiem līdzekļiem, lai to realizētu. Iespējams, lai izskaidrotu kādu savādāku tēmu, iespējams, ka zināmās tēmās un spēles noteikumos tas ir vienkāršāk.
Annija Putniņa: Mūziklam galvenais ir jābūt dinamiskam. Šī ideja radās no tā, ka Valsts kultūrkapitāla fondā tika izsludināts konkurss par mūziklu un operešu iestudējumiem. Kolēģi teica, ka noteikti vajadzētu piedalīties, kaut ko darīt lietas labā.
Mēs ar viņiem ilgi apspriedām kāda veida mūziklu – Brodvejas vai atjaunot kādu latviešu mūziklu un nonācām pie secinājuma, ka mums vajag jaundarbu, vajag pilnīgi kaut ko jaunu Latvijā.
Es uzstāju uz to, ka es gribētu, lai tas nebūtu vienai vecuma grupai, bet visai ģimenei. Oskara Vailda pasakas jau sen staigāja manā galvā, un es piezvanīju Jānim, piedāvāju viņam sižetu ar citu Oskara Vailda pasaku. Viņš teica: “Nē, tur nav konflikts, nav tas stāsts, bet Oskara Vailda “Zvaigznes bērnā” – tur ir viss, kas vajadzīgs”. Tā mēs nonācām līdz šai pasakai.
Jāni, tev, man liekas, no visiem Latvijas komponistiem ir vislielākā pieredze ar mūzikliem – “Kaupēn, mans mīļais”, “Neglītais pīlēns”, “Agrā rūsa”, “Īkstīte”, “Ceplis”. Ar ko īpašs būs “Zvaigznes bērns” tavu mūziklu virknē?
Jānis Lūsēns: Manu mūziklu virknējumā “Zvaigznes bērns” būs īpašs ar to, ka tajā lielu daļu darba izdara tieši Annija un viņas audzēkņi. Tie ir jauni, nepazīstami cilvēki ar milzīgu entuziasmu, ar diezgan labu profesionalitāti un profesionālām prasībām pret sevi, un netiek pieļautas kādas paviršības. Mani ļoti priecē, ka repertuārs ir sagatavots, uz mēģinājumiem nāk ļoti sagatavoti, uz demo ieraksta izveidošanu arī. Viss notiek ļoti labi.
Arī jaunais režisors Mārtiņš Kagainis ir sevi apliecinājis ar mūziklu “Rent”, kas aizgāja ļoti labi un bija populārs brīdī, kad to rādīja.
Jānis Lūsēns: Jā, ļoti labi, ka ir režisors, kurš ieklausās pārējos, nevis nāk ar savu akmenī iekalto koncepciju. Es domāju, ka ir ļoti liela nozīme saprast to, ko autori ir vēlējušies pateikt, sajust autoru izteiksmes veidu gan mūzikā, gan tekstā, un būt inscenētājam, kas inscenē darbu. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai mēs nonāktu pie laba rezultāta. Man ir bijuši divi labi precedenti savā laikā – “Putnu operā” ar Baņutu Rubesu, kurai viss patika, viss bija labi, bet viņa vienā vietā man palūdza uzrakstīt: “Tur vajag vienu tādu ainiņu, un tur vajag maziņu pēcspēlīti”, un tas tiešām atmaksājās un to operu spēlē vēl līdz šai dienai. Nu jau ir bijušas 155 izrādes, tā kā šāda sadarbība ir ļoti svarīga, ka ir tandēms starp autoriem un režisoru.
Annija Putniņa vada mūziklu programmu Rīgas Doma kora skolā jau sešus gadus. Vai ir izaugusi jauna paaudze, kas ir sagatavota gan dziedāt, gan dejot, gan aktiermeistarībā?
Annija Putniņa: Jā, šogad varu būt īpaši lepna un principā iet pensijā, jo Emīlija Pavlovska atrodas Ņujorkā un Gustavs Melbārdis atrodas Londonā. Abi studē šo žanru bakalaura programmā ļoti nopietni, intensīvi, un es par viņiem ārkārtīgi priecājos. Tajā pat laikā šī gada absolventi ir devušies gan uz Austriju, gan Holandi, bet arī palikuši Latvijā. Mums ir meitene, kura ir iestājusies Latvijas Kultūras akadēmijā jaunajā kursā. Tā kā runāju ar Emīliju Pavlovsku, viņa nejūtas, ka būtu kaut ko iekavējusi vai mazāka vai, ka viņa kaut ko nezinātu, respektīvi viņa jūtas līdzvērtīga, ka šis Rīgas Doma kora skolas modelis ir attaisnojies, un viņa var justies tāpat kā visi pārējie.
Vai augstākās izglītības līmenī Latvijā ir mūziklu programmas?
Annija Putniņa: Šobrīd Latvijā vēl nav. Daudzas idejas virmo gaisā. Es nezinu, kad tas varētu īstenoties, un vai tas īsti līdz galam ir vajadzīgs, bet ir vajadzība pēc šiem pedagogiem, varbūt atbrauks Emīlija, Gustavs, vēl kāds, un tad jau šo saimi var veidot lielāku.
Jāni, vai taisnība, ka nav jēgas censties atdarināt Brodveju un veidot kaut ko pēc tā modeļa, ka ir jārada pašiem kaut kas savs?
Jānis Lūsēns: Es domāju, ka noteikti ir jārada kaut kas savs, un šādi autori, kas spēj šim žanram pievērsties, droši vien ir samērā maz. Tas prasa akadēmiskās zināšanas, zināšanas popmūzikā, arī zināt, kas ir opera un mūzikls. Vajadzīgs arī no tā aspekta, lai būtu turpinājums un darbs šiem audzēkņiem, kas pašreiz mācās Rīgas Doma kora skolā, un, lai šis žanrs attīstītos, iegūtu kaut kādu noteiktu, apzinātu vietu, un galu galā piesaistītu cilvēkus teātrim, teātra mākslai. Tā kā savulaik bija ar mūziklu “Kaupēn, mans mīļais”. Atceros, ka Liepājas teātris bija nogājis diezgan zemā psiholoģiskā un finansiālā krīzē, un ar Juri Bartkeviču izdomājām, ka liksim uz visu banku – izveidosim vienu kārtīgu gabalu, kas būs, tas būs. Šeit nostrādāja labais moments, ka iesaistījās visa trupa un nebija nepatikas pret tiem cilvēkiem, kas ir ārpus trupas gan mūziķiem, gan dziedātājiem. Tas deva rezultātu. Cilvēki pēc tam sāka nākt uz teātri, nevis vakarā mājās sēdēt pie televizora.
Par to arī jādomā, ka tas ir starpžanrs, kas noved līdz augstajai mākslai, un iespējams, ka tas ierosina cilvēkus vairāk nākt uz teātri.
Līdzīgi bija arī ar “Putnu operu”.
Jānis Lūsēns sagatavojis arī koncertizrādi par godu Aleksandram Čakam ar nosaukumu “Satikt Čaku”. Varbūt mazliet atklāsi, kā jūs grasījāties satikt Čaku?
Jānis Lūsēns: Mēs grasījāmies satikt Čaku 27. oktobrī, mūzikas namā “Daile”, paldies tiem, kuri ir nopirkuši biļetes, bet jums jāpaciešas, apstākļi mainīsies, un mēs to varēsim darīt. Ja tu jautā par manu vispārsatikšanos ar Čaka dzeju, tad tur iniciators noteikti bija mans tēvs, kurš bija kino amatieris. Viņam bija sapnis uzņemt kādu kino amatieru filmu par Čaka stāstu. Es esmu sācis ar Čaka stāstiem, un tie man ir vairāk sirdī un atmiņā, kā viņa visiem zināmie gabali par krogiem un ielas meitām. Tā tas ir arī šajā gadījumā – izvēlējos to dzeju, kur Čaks ir vērotājs, kur viņš apraksta nomali, par kādām klusām sirds ilgām...
Annija, kādu tu atceries savu sastapšanos ar Čaka dzeju, vai esi dziedājusi kādu no viņa populārajām dziesmām, piemēram, “Miglā asaro logs” vai “Liepas satumst”?
Annija Putniņa: Noteikti esmu dziedājusi “Miglā asaro logs”, bet “Liepas satumst” laikam būs mana vīra mīļākā dziesma. Bet dzeja man ļoti patīk, tieši pilsētas apraksti, tur var arī domāt par kādu mūziklu, jo mūziklos tēma “pilsēta” vijas ļoti daudz.
Esmu domājusi vai no Čaka dzejas izdotos mūzikls, ja kāds talantīgs libretists sasaistītu viņa dzejoļus vienotā stāstā?
Jānis Lūsēns: Jā, bet ir vajadzīgs sižets. Starp citu, man bija nejauša sadarbība ar jaunatnes teātri, kur Juris Rijnieks iestudēja darbu “Matīss, kausu bajārs”, un es kaut kā tiku pie mūzikas rakstīšanas. Ļoti interesants gabals ar diezgan tumšu enerģiju, bet kaut kas ir saglabājies, pat pāris kora dziesmas ir tīri nesliktas. Tas ir par Čaku manā daiļradē.
