Zigfrīds Muktupāvels: Ja daudzi mūzikas mīļotāji pēdējo gadu laikā ir teikuši vārdus, ka mūzika ir tā, kas palīdz izkliedēt domas no drūmajām ikdienas raizēm un rūpēm, it īpaši pēdējos mēnešos, tad laikam orķestru dzīvē viss iet ļoti labi, pozitīvi, jauki. Indra, varat apliecināt, ka Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ir uz viļņa?
Indra Lūkina: Es varu apliecināta, ka mūsu orķestra dzīvē darbs risinās ļoti līdzsvaroti. Jauki varbūt šajos laikos neizklausās [kā] tas piemērotākais vārds. Bet līdzsvaroti, profesionāli – jā. Priecājos, ka pandēmijas gados orķestris visu laiku ir varējis turpināt strādāt, ar pavisam pavisam maziem izņēmumiem, kad vairāki mūziķi ir saslimuši. Līdz ar to mūziķi ir labā muzikālā formā; līdz ar to noslēgsim sezonu, es teiktu, ar gandarījumu un varbūt arī ar svētku sajūtu, jo atkal tāds darba cēliens būs pagājis.
Mēs varam būt laimīgi šajos laikos, kādi nu tie ir, ka esam varējuši strādāt un esam varējuši daudz labas lietas realizēt, kas nāca gluži negaidīti,
piemēram, mūsu orķestris ir ierakstījis daudzus mūzikas diskus (piemēram, esam ierakstījuši visus Tālivalža Ķeniņa simfoniskos darbus sadarbībā ar somu izdevniecību "Ondine"), kas citos laikos, kad bija intensīvāka koncertdarbība, nebija iespējams. Tā ka ir arī tā zelta maliņa.
Vai patīkama ziņa ir arī tā, ka sezonas noslēguma koncerts joprojām Lielajā ģildē?
Indra Lūkina: Jā, šobrīd tā ir patīkama ziņā, jo tā ir kaut kāda stabilitāte. Protams, izaicinājums ir tas, ka visa šī sezona ir bijusi tāda "varbūt tā, varbūt tā". Daudz kas jau bija iepriekš saplānots reģionālajās koncertzālēs ar domu, ka mēs nebūsim vairs mājvietā – Lielajā ģildē, tomēr apstākļi mainījās. Tas arī ir absolūti saprotams šajos sarežģītajos laikos ar cenu kāpumiem, visādiem ārējiem praktiskiem un tā tālāk. Bet nu pašlaik mēs esam varējuši šo sezonu sabalansēt un laba pieredze ir tā, ka tiešām vairāk koncertu ir bijuši reģionālajās koncertzālēs. Tas mums jau ir parādījis, kā darbojas modelis, uz kuru mēs bijām domājuši pāriet pilnībā. Bet mums iznāca tāds daļējs modelis. Esam ieguvuši pieredzi. Ir šobrīd stabilitāte, esam savās mājās pagaidām vēl. Redzēsim, ko mums nākotne nesīs.
Šobrīd konkrētas ziņas [par Lielās ģildes renovācijas gaitu] nav?
Indra Lūkina: Situācija ir tāda, ka ir noslēdzies projekta izstrādes posms, projekts ir apstiprināts. Mūsuprāt, projekts, ir ļoti labs un veiksmīgs no arhitektoniskās renovācijas viedokļa un akustiskais aspekts ļoti tiks uzlabots. Tagad ir izsludināts būvniecības konkurss, kas, protams, ir tas lielākais izaicinājums, jo tieši būvniecības cenas, kā mēs zinām, ir ļoti cēlušās. Jūnija sākumā ir gaidāms rezultāts. Tad mēs visi redzēsim, kas tur būs.
Uldis ar lielu lepnumu var klausīties šajā sarunā, jo Liepājas orķestrim šādas problēmas vairs nepastāv. Bet tomēr pirms kādā laika mēs varējām vērot, ka visas jukas saistībā ar pandēmiju skāra, protams, arī Liepājas Simfonisko orķestri. Šobrīd tā visa ir vēsture? Orķestris darbojas stabili? Kāda šī sezona jums rādās?
Uldis Lipskis: Šī sezona ir bijusi lielām pūlēm piesātināta. Mēs esam bijuši spiesti ļoti reaģēt uz kovida ierobežojumiem un uz pēkšņām, nedaudz masveidīgām mūziķu saslimšanām. Nav jau noslēpums, ka orķestrī katram ir sava nozīmīga partija un pietiek pāris solistiem saslimt, lai programma būt apdraudēta. Bet mums ir izdevies izlavierēt, pat reizēm meklējot papildspēkus no Viļņas – Zvaigžņu festivālā brauca seši septiņi stīgu mūziķi, lai vispār būtu, kas spēlē. Mēs esam realizējuši galvenos plānus, un man ir liels prieks gan par manu kolēģu mūziķu ļoti lielu apzinību arī tad, kad nebija intensīvs spēlēšanas laiks (kad bija ierobežojumi, viņi tomēr individuāli sevi uzturēja ļoti augstā formā), gan par mūsu administrācijas reaģētspēju un lojalitāti. Un neslēpšu, ka izšķirošu atbalstu deva Kultūras ministrija. Nauris Puntulis stāvēja par nozari kā klints, var teikt. Mēs arī ar visu milzīgo apmeklējuma kritumu un biļešu pārdošanas kritumu tomēr nepiedzīvojām nepatīkamas svārstības mūsu gada budžetā un gadu samērā pieklājīgi noslēdzām. Es ar pateicību atskatos uz šo laiku un ceru, ka tādi ierobežojumi sezonas tuvākajā laikā nebūs.
Kā publika šobrīd reaģē? Jo vienu brīdī mēs teātros vērojām to, ka cilvēki pagaidām aiz inerces baidās nākt. Kā jums izskatās?
Uldis Lipskis: Es jūtu, protams, to piesardzību, un pārdošanas dati nav tik labi kā pirms kovida sāgas. Es domāju, ka paies varbūt pat pāris gadi līdz varētu atjaunoties tik sirsnīgs apmeklējums, kā bija pirms tam.
Bet mēs izmantojam šo laiku un ar zināmu misijas apziņu darījām jauno virzienu – digitālos koncertus.
Mūsu virsmērķis bija nezaudēt saikni ar klausītāju, nepazaudēt viņus, kā simfoniskas mūzikas mīlētājus.
Līdz ar to mēs rādījām jaunu ciklu "Simfonija tuvāk". Skatījumi bija brīnišķīgi un komentāri no visas Latvijas. Varam pat teikt, ka attālināti, bet ieguvām jaunu auditoriju.
Digitālie koncerti taču nepazudīs? Tehnika, cik zinu, "Lielajā dzintarā" ir iepirkta.
Uldis Lipskis: "Lielais dzintars", vadītājs Timurs Tomsons ir ārkārtīgi daudz darījis. Šobrīd ir pat radīts digitālas koncertzāles portāls – ļoti profesionāls, mācoties no pasaules labākās pieredzes. Bet šobrīd mums ir tā sajūta, ka nāk tāds mazliet kā pretvilnis – mēs gribam atgūt savā zālē klausītājus, un šobrīd mēs mazliet iepauzējam. Bez tam šos [tiešraides] koncertus, ja tā var teikt, ir grūti monetizēt. Jo cilvēkam internetā ir pieejams milzīgi augstvērtīgs saturs bez maksas, un pārdot par biļetēm ko līdzīgu, ja var dabūt pasaules labāko orķestru koncertus, operizrādes – tas lāga nestrādā. Savukārt, lai raidītu šo koncertu tiešraidē, tur ir savas lielas izmaksas par tām pašām tehnikām, talantīgajiem cilvēkiem – sakņu režisoriem un video režisoriem – , kas tur strādā. Līdz ar to šobrīd, kamēr neatrodam kaut kādu specifisku atbalstīšanu šim virzienam, tas tomēr ir ārkārtīgi nerentabls.
Uzreiz izrunājam par noslēguma koncertu. Cik lielā mērā Nacionālajam simfoniskajam orķestrim šis tiešām ir sezonas noslēguma koncerts? Vai arī tas ir tikai tradicionālais nosaukums?
Indra Lūkina: Nē, nē, šis ir visīstākais sezonas noslēguma koncerts.
Nu bet darbs taču turpināsies.
Indra Lūkina: Darbs turpināsies vasaras sezonā. Mūsu darbā ir ziemas sezona un tad ir vasaras sezona, kā jau orķestriem visā pasaulē. Vasaras sezonā ir vasaras festivāli, kur orķestris piedalās. Mūsu orķestrim šovasar būs ļoti interesanti koncerti – Cēsu festivāla būs Vāgnera "Tristana un Izoldes" pilns koncertizpildījums Andra Pogas vadībā ar izciliem solistiem, būs Jūrmalas festivālā simfoniskais koncerts ar mūsu diriģenti Kristīnu Posku un, protams, būs mūsu "Vasarnīcas" festivāls, šogad Ventspilī, kur arī gaidāma gana interesanta programma.
Ziemas koncertsezonu mēs tiešām noslēdzam šobrīd, un tas ir notikums. Tā sajūta ir tāda, ka kaut kāds posms noslēdzas un tad mazlietiņ rezumē un nāk nākamais posms.
Orķestri mēs ļoti labi pazīstam, es ceru, bet ar noslēguma koncerta solistu – Edgaru Moro – man tomēr jālūdz iepazīstināt, vai arī pareklamējiet viņu.
Indra Lūkina: Es ļoti labprāt viņu pareklamētu, jo jaunais franču čellists… Bieži vien lieto tādus vārdus kā "uzlecošā zvaigzne" vai "jaunā zvaigzne", – nu viņš droši vien tiešām iederētos šajā kategorijā. Viņam ir gana izaicinoši panākumi bijuši. Viņam ir 28 gadi. Šobrīd jau arvien jaunāki mūziķi kļūst par zvaigznēm, bet tomēr [viņš ir] jauns solists. Man bija tā iespēja kādreiz viņu dzirdēt koncertā, ko Andris [Poga] diriģēja Francijā. Andrim Eiropas koncertzālēs ir vairākas programmas bijušas ar viņu. Protams, Andris viņu izvēlējās un es ar lielu prieku piekritu. Man viņš arī ļoti spilgtu iespaidu tajā pirmajā koncertā radīja ar savu priekšnesumu. Viņš atskaņos, varētu teikt, 20. gadsimta klasikas skaņdarbu – franču komponista Ditijē čellkoncertu. Tas ir ikonisks mūsdienu mūzikas čellkoncertu paraugs. Man liekas, ir ļoti interesanti katru reizi dzirdēt kādu jaunu izpildītāju, kuram ir intriģējoša priekšvēsture; salīdzināt, kādi ir mūsu latviešu talantīgie mūziķi un dzirdēt kaut ko jaunu – tas vienmēr iedod perspektīvu.
Jaunu cilvēka priekšāstāvēšana orķestrim – esat ievērojuši vai tas palīdz jaunas publikas piesaistīšanā?
Indra Lūkina: Tas ir ļoti grūti izskaidrojams fenomens.
Kādreiz ir tā, ka nāk kāds jauns vārds pirmo reizi publikas priekšā un kaut kas aiziet un publika to sajūt, un mēs to sajūtam biļešu pirkšanā.
Šoreiz es nevarēšu izanalizēt, tieši kurš faktors ir nostrādājis, bet biļetes uz šo koncertu mums gandrīz jau ir pārdotas. Es ļoti ceru, ka publikai tas būs patīkams pārsteigums.
Andris Poga sastādīja šo programmu?
Indra Lūkina: Jā, tā ir Andra sastādīta programma.
Vēl būs Sergeja Rahmaņinova Trešā simfonija…
Indra Lūkina: … un Artura Maskata darbs, kas laikam pirms 40 gadiem sarakstīts. Starp citu, sadarbībā ar "Ondine" esam iesākuši Artura Maskata simfonisko darbu diska ierakstu. Lielākā daļa jau ir ierakstīta – akardeona koncerts kopā ar Kseniju Sidorovu un citi darbi no dažādiem periodiem, slavenais "Tango" tai skaitā –, vēl mums ir mazliet astīte palikusi, līdz mēs pabeigsim ierakstu.
Tas būs Nacionālā simfoniskā orķestra vai Andra Pogas albums?
Indra Lūkina: Nē, tas būs Artura Maskata albums, kur Andris Poga ir diriģents un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ir [izpildītājmākslinieki].
Vai Gintars Rinkevičs bija tas, kurš noteica, kādam ir jābūt Liepājas orķestra noslēguma koncertam; arī izvēle par Daumanta Liepiņa iesaisti?
Uldis Lipskis: Daumantu Liepiņu mēs ieteicām. Bet viņš jau Daumantu zināja un ar ielu prieku piekrita. Programma vienmēr top draudzīgā sarunā. Jo maestro visā savā karjerā balstās uz neapstrīdamiem mūzikas šedevriem un ne pārāk riskē, teiksim, ar eksperimentiem. Mēs sen nebijām [Antona] Bruknera mūziku atskaņojuši, tāpēc mūs ļoti iepriecināja, ka maestro piedāvāja Bruknera [Trešo] simfoniju. Šī programma ir kā svaiga gaisa malks, jo mēs ne tik bieži savā ikdienā dabūnam spēlēt fundamentālus skaņdarbus. Ir dažādi – mēs strādājam teātrī, šad tad arī kādu kamermūziku spēlējam, bet tādas lielās, augstvērtīgās programmas mūziķi vienmēr gaida kā lielus svētkus. To var novērot jau dažas dienas pirms pirmā mēģinājuma: ir pilnīgi pilna māja, ir rinda, kurš kad trenēsies, tad saspēlē ansambļos, tad brauc diriģents un sākas svētki jau no pirmā mēģinājuma.
Neuztveriet, kā kritiku – pats izteicāt, ka Rinkevičs nav uz lieliem eksperimentiem. Vai tas ir pluss vai mīnuss? Kā jūs skatāties uz sadarbību nākotnē?
Uldis Lipskis: Gan pluss, gan mīnuss. Ko vēlas pateikt, ko vēlas izdarīt…
Mūsu orķestrim tradicionāli, jau izsenis ir tāda loma bijusi – atskaņot, ierakstīt un popularizēt latviešu simfonisko mūziku un arī veicināt jaunradi.
Tajā ziņā maestro Rinkevičs mums nebija ļoti liels atbalsts. Līdz ar to viens no vaļiem, uz kā balstās orķestra nākotnes vīzijas un pašapziņa, bija novārtā atstāts. Orķestris (jau vairākus gadus), koncertmeistari, viedokļu līderi runāja, ka ejam uz priekšu, mums tomēr vajag, ja iespējams, latviešu diriģentu. Maestro Rinkevičam šogad beidzas piecu gadu līguma periods, un orķestris par savu nākamo galveno diriģentu ir izvēlējies Gunti Kuzmu – daudzsološo, no Indras orķestra nākušo klarnetistu un diriģentu. Mums viena no prioritātēm noteikti būs latviešu jaunrade.
Tad abus orķestrus gaida pārmaiņas galveno diriģentu amatos?
Indra Lūkina: Jā, tā ir taisnība. Es vēl mazliet gribēju papildināt par Gunti. Gribēju teikt ļoti atzinīgus vārdus, jo mēs dažkārt varbūt par maz slavējam savus cilvēkus. Guntis, kā jau Uldis minēja, ilgus gadus bija klarnešu koncertmeistars Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī. Viņš ir izstudējis, izglītots diriģents – arī jau pietiekami daudzus gadus. Mēs ar Andri Gunti no 2014. gada uzaicinājām par asistentdiriģentu un, tā jau arī ir sena pagātne, pēdējos gadus viņš ir bijis kā pilntiesīgs otrais diriģents mūsu orķestrī. Esmu ļoti, ļoti priecīga par Gunta karjeras izaugsmi. Ļoti atbalstu un priecājos par liepājnieku izvēli šādā kapacitātē Gunti uzaicināt. Novēlu viņam un orķestrim visu to labāko!
Domāju, ka Uldim Lipskim lieki reklamēt Gunti Kuzmu. Es tomēr par Liepājas orķestri. Liepājas Simfoniskais orķestris žanriski ir diezgan brīvs. Daudzkārt savā dzīvē esmu piedzīvojis, ka orķestris piekrīt dažādiem eksperimentiem, un lasot arī turpmākos plānus – "Pūt, vējiņi!" atklāšana, šī mīļā, skaistā "Liepājas vasara" arī ir ieplānota… Kāda jums būs vasara?
Uldis Lipskis: Ļoti intensīvs darbs. Bet mēs sezonu noslēgsim un pēc tam būs "Pūt, vējiņi!" atklāšana, dažas izrādes, ko mēs teātrī atskaņojam un tad atvaļinājums. Sakot ar jūliju ļoti nopietns darba cēliens, jo mēs vēlamies atsākt tradīciju brīvdabas estrādē spēlēt simfoniskas programmas. Ņemot vērā, ka pirmā sezona ļoti blīva būs, tur ir ļoti daudz interesentu, mēs palikām pie trīs koncertiem: viens ir operas galā koncerts, ko diriģēs Atvars Lakstīgala un kā viens no solistiem būs Egils Siliņš; tad mēs atskaņosim tādu "tīrāku" simfonisko mūziku ar Vestardu Šimku solista lomā, tur būs Džordža Gēršvina, [Leonarda] Bernsteina darbi un [Morisa] Ravēla "Bolero" – tādas simfoniskas konfektes, vasarai piemērotas."
Vai "Pūt, vējiņi!" atklāšana ienes kādu pozitīvu šķautni Liepājas Simfoniskajam orķestrim? Kaut vai vasaras sezona – tā ir sena, sena tradīcija.
Uldis Lipskis: Tā ir liela sajūta, ka mēs piedalāmies kaut kādā vēstures posmā. Šis datums paliks vēsturē un mēs tur būsim bijuši klāt. Mēs ar misijas apziņu un lielu cieņu arī [tam pieejam].
Bet "Liepājas vasaras" tagad regulāri varēs notikt?
Uldis Lipskis: Skatīsimies. Var kavēties nostalģiskās atmiņās, kā kādreiz ir bijis, bet laikmets ir mainījies – ir digitālais laikmets atnācis. Cik cilvēki šobrīd nāks uz simfoniskajiem koncertiem jūras piekrastes estrādē – to mēs tikai redzēsim.
Es skatos uz šo sezonu, uz šo "Liepājas vasaras" koncertu ciklu kā uz izlūkgājienu. Mēs nospēlēsim un tad lemsim, vai ir jāpaplašina vai jāsašaurina, vai jāmaina saturs.
Mums arī liels prieks, ka augusta beigās "Liepājas vasaras" trešajā koncertā mums būs tas gods spēlēt kopā ar grupu "Pērkons", kurai tā būs pirmā programma ar simfonisko orķestri.
Un Nacionālais simfoniskais orķestris skatās, kā būs – vai līdzīgi kā Dzintaru koncertzālē? Man brīvdabas muzicēšana šķiet demokrātiska, tā ir nākšana tuvāk pie cilvēkiem.
Indra Lūkina: Es domāju, ka uztvere ir atkarīga no konkrētās mūzikas, no konkrētās programmas. Ja tas ir augsti profesionāli, tad visi ir ļoti priecīgi pamainīt žanrisko ietvaru. Mēs arī cenšamies vienmēr savā "Vasarnīcas" programmā iekļaut kādu simfodžeza [darbu] (tas mums ļoti patīk) sadarbībā ar bigbendu un solistiem Intaru Busuli, Lindu Leen un, protams, maestro Raimondu Paulu un tā tālāk. Mēs jau arī neesam tādi nenormāli konservatīvie.
Neesat. "Vasarnīcas" to pierāda. Vai sarunas izskaņā gribat vēl ko piebilst?
Indra Lūkina: Es tikai gribētu izteikt cerību un aicinājumu, paturpinot to, ko Uldis teica. Cilvēki, es domāju, galvenokārt ekonomiski grūto laiku dēļ varbūt mazāk nāk uz koncertiem, mazāk var atļauties, bet es gribu iedrošināt, ka
mēs maksimāli darām, ko varam, lai biļešu cenas būtu elastīgas un pietuvinātas cilvēku iespējam. Aicinu un ticu, ka cilvēki nāks uz koncertiem, jo bez tās dvēseles maizes jau arī nevarēs iztikt.
