Sadaļas Sadaļas

Kultūrdeva

«Kultūrdevā» pirmoreiz tiek atvērta grāmata par grupu «Prāta Vētra»

Kultūrdeva

Kultūreksperts par kultūras baudīšanu pandēmijas laikā

LNSO pārmaiņu priekšā – jaunas telpas un jauns galvenais diriģents

Nacionālais simfoniskais orķestris pārmaiņu priekšā – jaunas telpas un jauns galvenais diriģents

14. maijā koncertā uz skatuves Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta statusā pēdējo reizi kāps Andris Poga. LTV raidījumā "Kultūrdeva" diriģents gan uzsver, ka tā nav pilnīga atvadīšanās un viņa sadarbība ar orķestri turpināsies citos veidos. Orķestrim priekšā arī divi "sarežģīti gadi", atzīmē LNSO direktore Indra Lūkina, kuros par orķestra pagaidu mājvietu – Lielās ģildes remonta laikā – kļūs Dailes teātris.

Andris Poga Nacionālo simfonisko orķestri vadījis astoņus gadus, un šajā laikā orķestris trīs reizes ieguvis Lielo mūzikas balvu, kā arī uzstājies Frankfurtes "Alte Oper", Parīzes filharmonijā un Elizejas lauku teātrī, Eksanprovansas Lielajā teātrī un citās Eiropā nozīmīgās koncertzālēs. No nākamās sezonas Andris Poga plāno vadīt Stavangeras simfonisko orķestri Norvēģijā.

Henrieta Verhoustinska: Esam satikušies pandēmijas laikā, kad orķestri strādā bez skatītājiem. Taču strādā. Pavisam nesen Pētera Vaska 75. gadu jubilejas koncertā saskarāmies ar situāciju, ka visam orķestrim bija jādodas pašizolācijā. Kā ir sadzīvot ar šiem apstākļiem?

Indra Lūkina: Šī ir skarbā realitāte, ar kuru mēs kā orķestris gada laikā kopš pagājušā pavasara pirmo reizi tik cieši, skarbi saskārāmies. Secinājums ir tāds, lai cik būtu ievēroti visi noteikumi, drošības pasākumi, kas tiešām bija ievēroti Cēsu koncertzālē, mēs tomēr neesam simtprocentīgi pasargāti. Tas liek vēlreiz un vēlreiz ļoti nopietni pārdomāt un nopietni izturēties pret visu, kas saistīts ar darbu, ar saskarsmi un komunikāciju pandēmijas apstākļos. Paldies, Dievam, visi jau gandrīz ir “uz kājām”, ir darba ierindā, un viss, cerams, būs veiksmīgi noslēdzies. Tiem, kas izslimojuši, būs imunitāte, un orķestris arī dodas uz vakcināciju kā organizācija. Mēs ļoti ceram, ka drīzumā visi būsim daudz drošāki. Protams, mēs nekad nevaram zināt, kad mēs būsim simtprocentīgi droši.

Andri, pagājušajā vasarā tu nevarēji piedalīties nevienā lielajā festivālā, kurā biji ieplānojis, toties jūs ar orķestri ierakstījāt trīs diskus – divus Tālivalža Ķeniņa un vienu Pētera Vaska albumu. Vai šai situācijai ir arī kādi ieguvumi?

Andris Poga: Domāju, ka šis ir lielais pandēmijas ieguvums, jo pirms tam gan plānojot orķestra koncertdzīvi, gan salāgojot manus darbus ārzemēs, skaidrs, ka ieraksti ne vienmēr ir bijusi pati lielākā prioritāte.

Tur ir vairāki faktori, jo tam ir jāatrod gan laiks, gan finansējums, gan izdevējs. Tikšanās ar prestižo Somijas kompāniju “Ondine” notika jau pirms pāris gadiem, kad “Ondine” direktors bija atbraucis uz Rīgu. Mēs satikāmies un runājām, ka viņš ir ieinteresēts sadarboties ar visu Baltijas valstu profesionālajiem kolektīviem – koriem un orķestriem. Viņam jau bija bijusi ļoti veiksmīga sadarbība ar lietuviešiem un igauņiem, arī ar Latvijas profesionālajiem koriem, bet ne ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.

Mēs kopīgi spriedām, vēl pirms Covid-19 krīzes – kas interesētu viņu un kas interesētu mūs? Ņemot vērā, ka tuvojās Tālivalža Ķeniņa simtgade 2019. gadā, mēs bijām ieplānojuši Latvijas pirmatskaņojumu viņa 8. simfonijai kopā ar Ivetu Apkalnu Cēsu Mākslas festivālā, tad mans pirmais ierosinājums bija – tā ir mūzika, kas tapusi pāri okeānam – trimdas komponists, Kanādā pietiekoši novērtēts un Latvijā pietiekoši nenovērtēts. Ar mūziku jau biju iesācis iepazīties un studēt. Sapratu, ka tas tiešām ir meistardarbs, pateicoties arī Ivetas Apkalnas lielai interesei un iesaistei, šis atskaņojums tika ieplānots.

Tad es ierosināju – varbūt mēs varam sākt ar šo un tad skatīties, kā mēs varam nākotnē sadarboties. Bet “Ondine” šefs teica:

“Es gribētu uzreiz, lai ieplānojam divus vai trīs projektus. Kā būtu, ja mēs ierakstītu visas astoņas Ķeniņa simfonijas?”

Tajā brīdī man bija mulsums – vai tā tiešām ir pirmā prioritāte, jo praktiski neviena komponista daiļradē jau nav tā, ka pilnīgi viss, ko viņš uzrakstījis, ir simtprocentīgi visaugstākās raudzes.

Pagāja laiks, pienāca pagājušā gada pavasaris, pandēmijas otrais mēnesis, kad jāatsāk darboties, kas tolaik bija iespējams ar lielām distancēm uz skatuves un maziem sastāviem. Mēs atgriezāmies pie šīs idejas, jo Tālivalža Ķeniņa Pirmā simfonija ir rakstīta kamerorķestrim. Sakombinējām simfoniju ar diviem instrumentāliem koncertiem, kuros arī ir mazs sastāvs. Piedāvāsim to “Ondine” kā pirmo disku eventuāli tālajā Ķeniņa sērijā! “Ondine” bija ļoti atsaucīga. Mēs to izdarījām, disks jau ir iznācis, guvis negaidīti labas kritiķu atsauksmes ārzemēs, tai skaitā Kanādā. Tā soli pa solim esam nonākuši pie kādreiz izvirzītās idejas, ka ierakstīsim visas astoņas Ķeniņa simfonijas, no kurām dienasgaismu jau ieraudzījis albums diriģenta Gunta Kuzmas vadībā, kurā ir 4. un 6. simfonija. Esam finišējuši ierakstu pie astotās un arī piektās simfonijas vienā tvartā. Gribu īpaši pateikt paldies Normundam Šnē, kurš iesaistījies visu ierakstu tapšanā kā skaņu režisors. Šobrīd mums ir ideāla sadarbība – orķestris, diriģents, skaņu režisors, kur varam strādāt ļoti produktīvā gaisotnē. Mēs ceram, ka šo Ķeniņa astoņu simfoniju tvartu komplektu varbūt pat finalizēsim līdz šī gada beigām.

Runājot par konkurenci, kādreiz orķestri braukāja pa ārzemēm, bija rangi un topi. Tagad orķestri konkurē digitāli. Kā orķestrim veicas ar digitālo dzīvi?

Indra Lūkina: Nu, rangi nekur nav pazuduši. Konkurence ir lielāka, jo savulaik mēs fiziskā veidā tomēr bijām šeit nedaudzi, bet digitālā vidē mēs esam visi, mēs konkurējam ar Berlīnes filharmoniķiem un visiem slavenajiem orķestriem. Bet es esmu priecīga un lepna teikt, ka veicas labi. Mēs gājām uz samērā lielu risku pagājušajā pavasarī uzreiz strauji sākot strādāt digitālajā vidē un piedāvājot koncertus tiešsaistē. Ja mums zālē pat bija 100 cilvēki, tad sagatavot un investēt vienā programmā, ko dzird tikai 100 cilvēki, nav pārāk lietderīgi. Tādēļ mēs sākām straumēt koncertus no pagājušās vasaras, kad vēl bija cilvēki zālē, un tā mēs esam turpinājuši. Brīdī, kad klausītāji zālē vairs nevarēja būt, mēs pārgājām tikai uz digitālo vidi. Labums ir tāds, ka daudzi cilvēki Latvijā, kas nedzīvo Rīgā, ir varējuši būt mūsu klausītāji. Par to milzīgs prieks! Šī arī ir tā zelta maliņa darbībai pandēmijas apstākļos. Ir arī daudz cilvēku ārpus Latvijas, kas koncertiem pieslēdzas. Mēs ar interesi skatāmies statistiku, protams, daudz ir diasporas cilvēku citās valstīs, kas seko un skatās, bet ir arī citi, ne-latvieši, no kuriem mēs saņemam atsauksmes. Esam patīkami pārsteigti!

No kreisās: Indra Lūkina, Andris Poga, Henrieta Verhoustinska

Andri, 14. maijā būs pēdējais koncerts, ko tu diriģēsi kā LNSO mākslinieciskais vadītājs. Šajā lomā biji gandrīz astoņus gadus. Kā izlēmi tomēr atvadīties no orķestra vadības?

Andris Poga: Tā nav tāda pilnīga atvadīšanās. Mūsu attiecības turpināsies jaunā kapacitātē. Ir divi ļoti vienkārši iemesli: šī gada maijā man noslēdzas jau trešais termiņš LNSO galvenā diriģenta statusā. Un apdomājot savu nākotni vēl pirms pandēmijas, es sapratu, ka tas darba apjoms, kas man jāveic ārpus Latvijas, tai skaitā arī kā galvenajam diriģentam Stavangerā, Norvēģijā, no šī gada 1. jūlija, vienkārši konfliktēs ar manām iespējām.

Uzskatu, ja esi galvenais diriģents, tad tev ne tikai jāatrod laiks tiem koncertiem, kas ir tavā darba līgumā, bet tas ir ļoti liels darbs, ko klausītājs neredz

– veidojot repertuāru, piedaloties arī mūziķu atlases konkursos, vērtējot viesus, kas pie mums brauc, ļoti daudz ko darīt. Es joprojām klausos orķestra tiešraides, ko diriģē arī citi diriģenti.

Kāpēc tieši Stavangeras simfoniskais orķestris?

Andris Poga: Tāds piedāvājums nāca pavisam negaidīti, jo es pie šī orķestra biju viesojies tikai vienu reizi. Un gadu vēlāk man pateica, ka viņiem ir bijis nākamā galvenā diriģenta meklēšanas process, kurā es arī biju kandidāts, ko pats nemaz nezināju. Gadu vēlāk man teica, ka orķestris tevi ir iebalsojis, laipni lūgts Norvēģijā. Mani piesaista, ka tas ir absolūti starptautisks orķestris. Ja nemaldos, tur strādā tuvu pie 30 dažādām nacionalitātēm, darba valoda ir angļu. Pati vide ir iedvesmu rosinošāka un daudz atvērtāka jaunām idejām un jauniem mākslinieciskiem izaicinājumiem.

Otrs ļoti būtisks moments, ka,

spītējot pasaules finanšu krīzei 2009. gadā, tika pieņems politisks lēmums Stavangerā būvēt jaunu koncertzāli, kura tika uzbūvēta un atvērta 2013. gadā un varu teikt bez pārspīlēšanas, šī koncertzāle ir labākā Norvēģijā.

Indra, Andris stāsta, ka orķestris viņu ir iebalsojis. Kā notiks jaunā mākslinieciskā vadītāja izvēle Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī? Vai arī orķestranti tiks pie teikšanas?

Indra Lūkina: Protams! Arī tad, kad Andris kļuva par LNSO galveno diriģentu, arī tad bija balsojums, un balsojumi bija arī katrā nākamajā reizē, kad līgums Andrim tika pagarināts. Mēs esam mūsdienīgs orķestris un rīkojamies mūsdienīgā veidā. Nevaru iedomāties situāciju, kad direktors pateiktu – tas būs galvenais diriģents un nedotu orķestrim vārdu. Protams, tas notiks, iesaistot orķestri. Mums ir koncertmeistaru padome, kuri lemj, un ar ko es konsultējos.

Kad nonākam jau pie fināla lēmuma, tad, protams, tas ir visa orķestra balsojums.

Mūsu orķestrim priekšā divi samērā sarežģīti gadi, kad mēs būsim ārpus Lielās ģildes, jo Lielās ģildes remonts ir “uz drošām kājām”. Process turpinās, projekts ir darba stadijā. Nākamā gada janvārī mēs iziesim ārā, lai dotu vietu renovācijai. Mēs mēģināsim Dailes teātrī, kur paredzēts iekārtot orķestra mēģinājumu procesam daļu no foajē, kas neskars Dailes teātra pamatdarbību. Bet koncertus mēs spēlēsim reģionālajās koncertzālēs, kuru Latvijā ir pietiekami daudz un kuras ir ļoti kvalitatīvas.

Andri, pirms kādiem septiņiem gadiem tu teici, ka tavs mērķis ir aplipināt klausītāju ar simfoniskās mūzikas bacili. Jūs to darījāt dažādi, bijāt uzaicinājuši arī Intaru Busuli uz Bernsteina mūzikla atskaņošanu. Kā ir veicies šajā procesā?

Andris Poga: Mums ir vesels pētījums par mūsu auditoriju pagājušajā sezonā. Gan latviski, gan nelatviski runājošu auditoriju. Priekšstats, ko dara orķestris, un gaidas, ko gaida no orķestra, atšķiras šajās interešu grupās.

Esmu centies salāgot savas muzikālās ambīcijas ar tām, kas vajadzīgas pilnizmēra nacionālajam simfoniskajam orķestrim.

Numur viens – tas ir visa iespējamā veida repertuāra balanss.

Esot 30 tādi klasikas skaņdarbi, ko atpazīst vidusmēra klausītājs.

Andris Poga: Tieši tā: zelta “top of the top”. Ir pilsētas tepat, Eiropā, kurās ir liels fokuss tieši uz šiem 30 skaņdarbiem. Arī mums ir šis balanss jāatrod. Ja klausītājs sagaida, ka Nacionālais orķestris spēlēs Bēthovena 9. simfoniju, tad mums tā ir jāspēlē. Un ne tikai tāpēc, ka tā ir šī topa augšgalā, bet tāpēc, ka tā ir absolūts meistardarbs. Jebkura orķestra muzikālā veselība ir atkarīga no tā, cik daudz mēs spēlējam gan klasisko repertuāru, gan mūsu pienākums kā nacionālajam orķestrim ir arī rūpēties par jauno latviešu simfonisko mūziku. Notiek pirmatskaņojumi, ir pasūtinājumi. Mums bija pat pasūtinājumu sērija, veltīta Latvijas simtgadei, mēs varējām pasūtīt lielformāta darbus. Kulminācija šai sērijai bija Pētera Vaska Obojas koncerts 2018. gada sezonas atklāšanā, kur solists bija Berlīnes Filharmoniķu pirmā oboja Albrehts Maijers, ar kuru mēs šo opusu arī esam iemūžinājuši kompaktdiskā. Tas gaida vēl savu iznākšanu, un “Ondine” to izdos. Ir bijuši daudzi notikumi. Bernsteina “Brīnišķā pilsēta” bija viens no tiem, ko es atzīmētu kā veiksmes stāstu, jo visa solistu izvēle, valsts akadēmiskā kora “Latvija” iesaiste un Jaungada koncerta formāts bija vietā un laikā. Ir vairāki man personīgi emocionāli momenti šo astoņu gadu laikā. Viena no virsotnēm bija mūsu pirmā kopējā ārzemju turneja ar orķestri, kad viesojāmies Parīzē 2015. gada maijā, atskaņojot Verdi “Rekviēmu” Parīzes Elizejas lauku teātrī. Tas bija pirmais emocionālais pakāpiens, jo biju nepilnus divus gadus darbojies orķestrī. Bija vēl vairākas ārzemju turnejas. Šī gada februārī bija paredzēta sestā turneja ar atkārtotu viesošanos Parīzes filharmonijā, bet tagad tā ir pārcelta uz 2023. gadu. Labi, ka ir pārcelta.

Šajā turnejā tu vēl dosies.

Andris Poga: Tā ir ieplānots, bet tas ir tālā nākotnē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt