"No orķestra viedokļa šīs situācijas plusi ir tādi, ka mēs varēsim vairāk uzstāties īstās koncertzālēs, jo visas Latvijas reģionālās koncertzāles ir tiešām uzskatāmas par labām akustiskām koncertzālēm. Katrai ir sava specifika, protams. Otrkārt, šo reģionu cilvēki varēs vairāk izbaudīt simfoniskos koncertus, jo Rīga jau nav visa Latvija," tā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" par LNSO tuvāko gadu nākotni, atstājot Lielo ģildi, stāsta orķestra direktore Indra Lūkina. Sadarbībā ar kolēģiem izdevies radīt programmas, ar kurām uzstāties Cēsīs, Rēzeknē, Ventspilī un Liepājā, un par to esot liels prieks.
Mēģinājumu procesu LNSO noturēs Dailes teātrī. "Tur pašlaik norisinās aktīvs darbs pie tā, kā telpu, kas būtībā ir foajē viena daļa, kubatūras ziņā mazliet paplašināt, lai akustiskais aspekts būtu labāks.
Labāks – tas nozīmē nevis tikai lielāku komfortu mūziķiem, bet labāku iespēju saspēlēties, radīt labāku gala rezultāt koncertā," skaidro Lūkina, "To jau daudzi diriģenti ir teikuši, arī Latvijā – ja orķestris sāk regulāri mēģināt un uzstāties labā, lielā, īstā koncertzālē, piemēram, kā Liepājas simfoniskajam orķestrim, tad orķestra līmenis strauji ceļas."
Pirms LNSO dodas divu gadu prombūtnē no pastāvīgajām mājām, klausītāji vēl janvārī un februārī var staigāt ierasto ceļu uz Amatu ielu 6. Pēdējo koncertu virkne Lielajā ģildē gan nav īpaša koncepcija, bet drīzāk apstākļu sakritība, jo aiziešana pārcēlusies no mēneša uz mēnesi, komentē LNSO direktore. 14. un 15. janvārī orķestris kopā ar pianistu Antonu Ļahovski un diriģentu Tarmo Peltokoski klausītājiem dāvās Riharda Vāgnera, Sergeja Rahmaņinova un Žana Sibēliusa mūziku.
"Desmitos sākās pirmais mēģinājums ar mūsu šīs nedēļas maestro Tarmo Peltokoski, un man bija iespēja pirmo pusstundu dzirdēt. Tas mani iedvesmoja," ar pirmdienas rītā piedzīvoto dalās Lūkina. "Tas varbūt ir tāds interesants āķis šajā gadījumā, ka diriģents, kuram ir 21 gads, nav tik bieža parādība. Vēl jo vairāk – šāda vecuma diriģents, kurš jau ir starptautiski ļoti ievērots. Bet ne jau par tiem gadiem ir tā sajūsma. Sajūsma man bija par mūziku. Pirmais skaņdarbs, ko diriģents mēģināja ar orķestri, bija Vāgnera "Tannheizera" uvertīra, kas, kā jūs droši vien piekritīsies, ir iedvesmojošs, brīnišķīgs simfonisks skaņdarbs. Es sajutu, ka diriģentam ar orķestri uzreiz veidojas kontakts."
Savukārt 15. janvārī Lielās ģildes namā mūzikas un teātra sadraudzība – muzikālā izrāde "Otello". Tas ir Šekspīra "Otello" sižets, ko mēs izspēlējam caur objektiem, stāsta režisors Elmārs Seņkovs. Traģiskais še esot atklāts ļoti atraktīvā, komiskā, brīvā, dauzonīgā ceļā. Spēlē teātra apvienības "Esarte" aktieri: Matīss Budovskis, Agris Krapivņickis, Elizabete Skrastiņa un mūziķi: Aleksejs Bahirs – vijole, Ernests Mediņš – sitaminstrumenti, taustiņi, Ivars Ozols – kontrabass, basģitāra. Pirmizrāde notika Rēzeknē festivālā "LNSO vasarnīca", bet nu ansamblis priecīgs, ka veikumu var prezentēt arī galvaspilsētas skatītājiem. Starp citu, LNSO un "Esarte" muzikālo objektu teātra izrādi varēs piedzīvot vēl citās Latvijas pilsētās.
Taujāta, vai radošas sadarbības ar režijas profesionāļiem LNSO iecerēs arī uz priekšdienām, Lūkina atbild:
"Mūsu orķestris ir pietiekami dinamisks, un mēs skatāmies uz jaunām formām, uz jaunām sadarbībām.
Pēc savas būtības simfoniskais orķestris labā nozīmē ir tāda konservatīva vienība, bet, protams, ka mūsu laiks dod impulsus no visām pusēm izsist ārā no šī konservatīvisma. [..] Mēs darām ļoti dažādas lietas un visam ir vieta."