Nacionālā simfoniskā orķestra direktore: Krīzē nākas kļūt asredzīgākam

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Kā jau visiem kolektīviem, pavasarī arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra darbs tika apstādināts. Tuvojoties vasarai, tas pakāpeniski atsākās un nu rit pilnā sparā – vasaras laikā tiek veikti trīs jaunu kompaktdisku ieskaņojumi, dalība ''Jūrmalas festivālā'' un gatavošanās pašiem savam festivālam “Vasarnīca”, kas augusta izskaņā pirmo reizi notiks Ventspilī, koncertzālē “Latvija”. Paralēli norit arī darbs, lai jau nākamgad nodotu Lielo ģildi renovācijai. Par orķestra šī brīža ikdienu plašāk stāsta orķestra direktore Indra Lūkina.

Ienākot Lielajā ģildē, šķiet, ka viss ir kā parasti. Tomēr visi pavasara notikumi un joprojām spēkā esošie ierobežojumi noteikti ir mainījušu arī LNSO darbu un ikdienu.

Pandēmija orķestra darbu ir mazliet novirzījusi no galvenajām sliedēm uz tādu blakus ceļu, bet nevarētu teikt, ka ir kaut kas radikāli mainījies. Mainījās tas, ka, tiklīdz mēs drīkstējām vispār kā kopums, kā orķestris, uzstāties, mēs uzreiz bijām gatavi kopā ar māksliniecisko vadītāju Andri Pogu un mūsu otru diriģentu Gunti Kuzmu izveidot programmas, lai varētu spēlēt kamerorķestra sastāvā, ko parasti ikdienā mēs nedarām.

Bet, pateicoties šiem ierobežojumiem, radās ideja ierakstīt Tālivalda Ķeniņa mūziku kamerorķestra sastāvam, ko es savukārt uzskatu par ļoti vērtīgu lietu, jo citādi mēs pie tādas domas nebūtu nonākuši.

Kopš ierobežojumi vairs nav tik strikti un mums nav ierobežots cilvēku skaits, kas strādā uz skatuves vienkopus kā orķestris, mēs ievērojam distanci, kas ir metrs starp stīginstrumentiem un pusotrs metrs starp pūšaminstrumentiem, kā tas ir lielākoties visā Eiropā, kur pašlaik pēc šādiem principiem strādā orķestri. Mēs esam tehniski veikuši skatuves paplašināšanu, līdz ar to mums ir iespēja šobrīd strādāt pie ieraksta, kur ir vienā skaņdarbā pilns orķestra sastāvs. Tas ir prasījis zināmu prāta piepūli un dažādu tehnisku  vingrinājumu veikšanu, bet, manuprāt, mēs strādājam ļoti jēgpilni uz priekšu, un mums ir priekšā ne tikai ieraksti, bet līdz vasaras beigām arī saplānoti koncerti, tāpēc var teikt, ka mēs strādājam ar pilnu jaudu. Vasaras laikā plānoti trīs ieraksti, un tas ir ļoti liels šī laika pluss, jo parasti tam neatliek ne naudas, ne laika, bet tā ir ļoti liela vērtība gan orķestrim profesionālā ziņā, gan arī raugoties no tā, ko varam dot sabiedrībai, ieskaņojot latviešu mūziku.

Tu jau pieminēji, ka ir pārbūvēta, paplašināta skatuve, bet saki, kādā situācijā un stāvoklī vispār Lielās ģildes pārbūves projekts, kā tas iet uz priekšu?

Lielās Ģildes projekta attīstība nav kavēta pandēmijas dēļ, pašlaik ir projekta izstrādes laiks. Šobrīd viss iet pēc plāna, un tas laika plānojums ir svarīgs tādēļ, ka finansējums nāk no Eiropas fondu piešķīruma, līdz ar to ir ļoti strikti termiņi. Līdz ar to kompānija, kas uzvarēja projektēšanas konkursā, strādā pie tā. Te notiek aktīvs darbs, gandrīz katru otro dienu nāk speciālisti un mēra, pēta, analizē utt. Mēs savukārt no savas puses pētām variantus, kādi būs mūsu dzīvei remonta laikā, jo divus gadus orķestris šeit nevarēs atrasties, šī ēka vispār būs slēgta jebkādai publikai.

Tas ir no 2021. gada rudens, pareizi?

Jā, 2021. gada rudens sezonas atklāšanas koncerts notiks Cēsu koncertzālē. Tas ir nolemts.

Bet kādi ir varianti, kur orķestris šos divus gadus pavadīs un sniegs koncertus? Vai tas ir jau zināms?

Orķestra dzīve izskatīsies aptuveni šādi – mums būs pamatmājvieta, kur mēs bāzēsimies, kur notiks mēģinājumu process, kur atradīsies instrumenti, kur atradīsies viss, kas ar orķestri kopā ir, arī biroja telpas. Lai arī kur būtu šī mājvieta, Rīgā nav tādas  koncertzāles, kur orķestris varētu spēlēt tā sauktos pilnā orķestra sastāva koncertus. Tādas zāles Rīgā šobrīd vienkārši nav. Mēs plānojam, ka bērnu koncertus "LeNeSOna" ciklā  un jauniešu programmas ar Goran Gora spēlēsim Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē. Tie ir astoņi koncerti sezonā. Savukārt kamermūzikas koncertus mēs plānojam spēlēt mūzikas namā “Daile”, kuru mēs esam izpētījuši un atzinuši par labu akustiku un labu vietu tieši šādiem koncertiem. Bet simfoniskos koncertus mēs plānojam spēlēt Latvijas reģionālajās koncertzālēs – Cēsīs esam vienojušies par vidēji vienu koncertu mēnesī, vairāki koncerti sezonā “Gorā”, un ceram arī, ka varēsim koncertēt Ventspils un Liepājas koncertzālēs. Un, protams, mēs arī veidosim programmas tādam sastāvam, lai būtu iespējams uzstāties arī citās koncertzālēs, kas ir mazākas, kā piemēram, Alūksnē un citās pilsētās.

LNSO klausītājiem būs jāceļo līdz ar orķestri pa Latviju.

Jā, savā ziņā! Tas, protams, ir izaicinājums Rīgas klausītājiem, bet, no otras puses, es domāju, ka atkal šeit ir mākoņa zelta maliņa, jo reģionālas koncertzāles galu galā ir celtas ar tieši tādu domu, ka tās ir akustiskas koncertzāles, kur tiek rīkoti dažāda veida koncerti akustiskai mūzikai. Un šis ir labs ārējs grūdiens vairāk koncertus spēlēt tieši reģionālajās koncertzālēs. Kad šīm koncertzālēm jau vairākas sezonas aiz muguras, tur jau ir izveidojusies sava publika.

Man šķiet, ka tas būs labs stimuls vēl vairāk publikas piesaistīt tieši reģioniem. Un, protams, mēs domājam arī par to, kā Rīgas publika jutīsies, kā tas tīri praktiski notiks, kā viņi varēs izbraukāt. Mēs plānojam, ka koncerti notiks sestdienās, sākuma laiks, iespējams, būs seši vakarā. Un katrā ziņā mēs gādāsim par to, ka vismaz no Cēsīm ir iespēja pēc tam ar sabiedrisko transportu nokļūt atpakaļ. Protams, “Gors” atrodas krietni tālāk, un tā būs cilvēku izvēle, vai viņi gribēs braukt atpakaļ vai palikt pa nakti. Bet mēs redzam šobrīd labu tendenci, ka cilvēki daudz vairāk ceļo pa Latviju, cilvēki daudz vairāk apmeklē dažādus viesu namus, mazpilsētas.

Tuvākie LNSO koncerti jau arī būs reģionālajās koncertzālēs – Jūrmalā un Ventspilī.

Jā! Starp citu, mums viena pastāvīgā orķestra klausītāja atrakstīja vēstuli, ka nedaudz aizvainota jūtas, jo mūsu koncerti šovasar nenotiek Rīgā,  tikai reģionālajās koncertzālēs. Realitāte ir tāda, ka vasaras laikā nekad nevar garantēt, vai koncerts varēs notiks vai ne, jo liela karstuma dēļ var gadīties, ka to īstenot nav iespējams. Ģildē nav tādas sistēmas, kas varētu būtiski atvēsināt gaisu, tieši otrādi – kad ir karsta saule, tā jumtu uzsilda un rodas siltumnīcas efekts. Līdz ar to vienmēr ir risks, ka var arī neizdoties koncerts. Tā kā tie ir tīri praktiski apstākļi, kāpēc mēs vasarā nerīkojam koncertus Rīgā.

Šajā festivālā “Vasarnīca”, kas augustā notiks Ventspilī, koncertzālē “Latvija”, LNSO pievērsies amerikāņu modernismam, ja skatāmies uz piektdienas brass programmu un sestdienas koncertiem. Pastāsti, kā tapa šī programma.

Šogad festivāls tapa ļoti ciešā sadarbībā ar Ventspils koncertzāles māksliniecisko vadītāju Miku Magoni. Viņam bija sava vīzija, ko viņš vēlētos no savas puses programmā redzēt, un mums bija sava vīzija. Tas ir radošs kopdarbs, kur ne visu izdevās realizēt pandēmijas dēļ, jo daži viesmākslinieki, kuri bija plānoti, nevarēs ierasties. Mika ideja bija programmā iekļaut amerikāņu komponistu Niko Mjūliju, kuru bija plānots arī aicināt klātienē, bet, tā kā viņš dzīvo Amerikā, diemžēl viņa klātbūtne šobrīd nav iespējama.

No orķestra puses gribējām, lai programmā ir kaut kas tīri simfonisks, tāpēc sestdienas koncertos skanēs arī Filipa Glāsa 11. simfonija. Otra lielā programma, kas izskanēs svētdien, ir veltīta Gijam Kančeli. Kad izcilais meistars aizgāja no šīs pasaules, radās doma izveidot viņam veltītu programmu, jo viņš ir izcils simfoniskās mūzikas meistars un Latvijā ir mākslinieki, kas bijuši ārkārtīgi tuvu ar viņu radošā ziņā. Tas ir Raimonds Pauls, un tie ir arī Xylem trio, kuri būs solisti šajā programmā.

Vai nebija šaubas par festivāla rīkošanu? Joprojām spēkā ir dažādi ierobežojumi, ne par ko nevaram būt droši.

Šaubas, protams, bija. Bet spēcīgāka laikam bija tā iekšējā sajūta, ka viss būs, jo bija ļoti, ļoti liela vēlēšanās šo programmu realizēt, pie tās daudz ideju, radošo domu un spēka tika pielikts. Jāsaka paldies Ventspils koncertzālei, ka arī viņi uzdrošinājās iet šo riskanto ceļu. Pateicoties tam, ka mums ir atbalsta finansējums no VKKF un Latvijas simtgades projektu konkursa, mēs neesam šajā gadījumā tik ļoti atkarīgi no biļešu ieņēmumiem, kā tas būtu citkārt. Būs pieejamas arī digitālās biļetes, lai koncertus un meistarklases vērotu tiešsaistē, tādēļ pēc tam kā iemūžināts videomateriāls tas iegūs papildus pievienoto vērtību.

Pēc festivāla jau pie durvīm klauvēs rudens un nākamā sezona. LNSO noteikti gatavojas dažādiem scenārijiem, ja nāksies pielāgoties vīrusa izraisītajai situācijai.

Protams, mums ir dažādi scenāriji, un jau kopš pandēmijas sākuma sapratām, ka vienmēr jābūt gataviem arī pašam sliktākajam variantam. Ir dažādi plāni. Ja būs atļauts cilvēku skaits zālē pēc pašreizējā regulējuma, tie ir aptuveni 130 cilvēki Lielajā  ģildē, tad papildus veiksim tiešsaistes straumēšanu. Tas būtu kompromisa variants, manuprāt, kā noturēt koncertus ar kaut cik saprātīgu klausītāju skaitu. Ja situācija attīstīsies pozitīvi, pandēmijas riski būs samazinājušies un būs iespējams pulcēt vairāk cilvēku zālē, mēs, protams, būsim ļoti priecīgi!

Rīkot koncertus tikai 130 skatītājiem – tas noteikti nebūs nekādā veidā ekonomiski izdevīgi?

Mēs plānojam, ka koncerti jebkurā gadījumā tiks rīkoti. Jo mūsu kā orķestra pamatmērķis nav peļņas gūšana. Protams, mēs esam valsts SIA, un mums ir ļoti svarīgi arī nopelnīt naudu, izīrējot telpas un veicot cita veida komercdarbības, kas šobrīd ir ļoti, ļoti samazinājušās. Bet, cerot uz VKKF un vēl citiem papildus finansējumiem, pārdodot arī digitālās biļetes, mēs ceram savu budžetu tā sabalansēt, lai koncerti varētu notikt. Protams, par peļņas gūšanu šeit nav nekādas runas, tas ir nereāli. Iespējams, mēs būsim spiesti veikt kādas izmaiņas attiecībā uz ārzemju māksliniekiem, kas budžetā sastāda lielu daļu no koncerta izdevumiem.

Bet, protams, mēs centīsimies visu salāgot, kā vien iespējams, lai programmas būtu interesantas, jo galu galā mēs jau koncertus nespēlējam tikai tādēļ, lai spēlētu, jādomā, lai orķestris attīstītos un klausītājiem arī būtu prieks.

Es uzskatu, ka tik nestabilā situācijā nebūtu pareizs risinājums apstādināt darbību un gaidīt, kad viss būs labi.

Orķestris ir dzīvs organisms, tā meistarība un kopspēle veidojas no reizes uz reizi, no mēģinājuma uz mēģinājumu. Kā mūziķi teica, jau divi mēneši, kad nebija kopā spēlēšanas, bija laiks, pēc kura nācās atkal pierast pie apstākļiem, kas pie tam bija distancēšanās uz skatuves. Tas ir sarežģīts mehānisms, kuru būtu svarīgi saprātīgi un sabalansēti izvadīt cauri šīm bangām un turbulencei, kas mūsu dzīvēs ienākusi.

Kā tev liekas, vai dažādi digitālie risinājumi saglabāsies tikai līdz laikam, kad atkal droši varēsim apmeklēt koncertus, vai tas paliks ilgtermiņā?

Es esmu no tiem, kas domā, ka pandēmijas ietekmē piespiedu kārtā meklētie digitālie risinājumi ir arī pozitīvi. Protams, nekad dzīvo izpildījumu vai dzīvo klausīšanos nevarēs aizstāt digitālais. Bet ir jārēķinās ar to, ka ļoti liela cilvēku daļa mūsdienās dzīvo digitālajā pasaulē. Šajā ziņā mēs varam piesaistīt, iesaistīt jaunus cilvēkus, jaunu auditoriju. Jo ir arī tādi cilvēki, kas saka – ja es varu koncertu klausīties mājās uz sava lielā ekrāna ar ļoti labu skaņu iekārtu un, protams, ja tas ir kvalitatīvi ierakstīts un nofilmēts, es labprāt to klausos mājās un neeju uz koncertzāli.  Ir dažādi cilvēku paradumi, dažādas gaumes, un šādā veidā, es domāju, mēs paplašinām savu skatītāju un klausītāju loku. Līdz ar to es teiktu, ka šeit ir vairāk plusu nekā mīnusu. Teiksim, modernās koncertzālēs jau visa aparatūra ir iebūvēta, lai koncertus varētu bez liekiem papildu izdevumiem pārraidīt tiešsaistē. Mums tādas iespējas nav. Pašreizējā situācija liek saprast, ka jaunās koncertzālēs tā ir  nepieciešamība – gan kvalitatīva ierakstu tehnika, gan citi tehniskie risinājumi.  

Un ir jau arī dažādas iespējas – piemēram, Nacionālas teātris veido īpašu programmu, īpašas izrādes tieši digitālai pārraidei. Arī mūzikā tas noteikti ir iespējams.

Es domāju, ka ir viens pluss, ko, skatoties koncertus zālē, mēs pat nevaram iedomāties – cik interesanti ir vērot mūziķus, katra instrumenta spēli, cik interesanti ir vērot diriģentu. Tas dod cilvēkam papildu pieredzi, kādēļ ir interesanti skatīties un klausīties.

Vai, tavuprāt, ir vēl kāda zelta maliņa, kas būs no šī interesantā laika palikusi?

Es domāju, ka šis laiks ir licis mums vairāk būt mobiliem, elastīgiem un spējīgiem ātri  reaģēt, jo  nevar zināt, kāda būs nākamā situācija un kā nāksies savu dzīvi un darbu organizēt. Man liekas, ka tas ir labi, jo dažkārt ir ērti un komfortabli iet to plato ceļu, bet, kad ir tāds spēriens, nākas kļūt asredzīgākam un vairāk novērtēt to, kas mums ir. Tagad ļoti  novērtējam to, ka mums ir valsts finansējums pamatfunkcijām, tas nozīmē, ka mēs varam strādāt. Un mēs ne tikai varam strādāt, bet mums ir arī pienākums šādos grūtos laikos dot sabiedrībai to, ko mēs spējam – emocionāli bagātināt un izdaiļot cilvēku dzīvi. Šausmīgi ātrais mūsu dzīves temps palēninājās, un, man liekas, tas arī bija uz labu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti