Darba procesā mūziķis pamatīgi iepazinis čellkoncerta tapšanas vēsturi – arī interesējies par tēliem, ko Šostakovičs savā darbā iemūžinājis. "Esmu daudz interesējies par tematismu, no kurienes komponists smēlies idejas. Interesanta lieta, ko esmu atklājis – koncerta pats sākums, tas ļoti zināmais motīvs, ir viņa paša tēma, ko komponists aizņēmies no cita sava darba – mūzikas kinofilmai "Jaunā gvarde", kas uzņemta 1948. gadā. Tas bija periods, kad Šostakovičs līdzās Hačaturjanam un Prokofjevam saņēma pārmetumus no komunistiskās valdības par mūzikas formālismu.
Šostakovičam tas bija grūts laiks – vajadzēja sabiedriski reabilitēties, rakstot cita veida – ne tik nopietnu mūziku, tāpēc tika radīti skaņu celiņi dažādām filmām, un viena no tām bija "Jaunā gvarde".
Tēma "Varoņu nāve" gan čellokoncertā skan mazliet citādāk, ieskicējot daudz plašāku, lielāku domu. Daudzi uzskata, ka Šostakoviča daiļrade kopumā ir kā izdzīvojušā vēstījums par katastrofām, cilvēku dzīves peripetijām, kas notikušas padomju laikā. Čellkoncerts ir padomju cilvēka dzīves hronoloģija, sākot no 20. gadiem. Bet otrajā daļā skaidri nez kāpēc sadzirdu Dvoržāka Devītās simfonijas atskaņas…"
Daudzi čellisti šo koncertu spēlējuši, un tajā patiesi ir kas suģestējošs. Koncerts veltīts Mstislavam Rostropovičam, kuru Markam Viļenskim, pateicoties viņa profesorei Eleonorai Testeļecai, savulaik laimējies sastapt klātienē un paspiest roku…
"Domāju, būtiskākais Šostakoviča mūzikā kopumā, īpaši jau šajā skaņdarbā, ir iekšēji dramaturģiski iekļautais konflikts. (..) Ļoti bieži, runājot par Šostakoviča mūziku, mēs mēdzam iebraukt kādās hrestomātiskās galējībās par to, ka, lūk, šeit ir kaut kāds sarkasms, kaut kā apliecinājums, un tad mēs mēģinām sev to visu sakārtot.
Čellkoncerta beigas, kas skan diezgan fanfariski, kur viss orķestris kopā spēlējam un it kā ir kaut kāda svinīguma sajūta, bet arī nereāla trauksme – arī man, katru reizi to spēlējot, pārņem nereāla trauksme.”
Mūziķis uzskata, ka skaņdarba centrā ir cīņa – konflikts cilvēkam pašam ar sevi: "Uzdevums, ko esmu izvirzījis pats sev, atskaņojot šo darbu – mēģinu to attiecināt uz savu iekšējo emocionālo konfliktu, savu dzīves pieredzi, ko esmu sakrājis, un izmantot to, lai apgleznotu ideju, ko Šostakovičs devis šajā partitūrā."
Par sadarbību ar diriģentu Kasparu Ādamsonu čellists saka labus vārdus: "Šķiet, kopā varēsim radīt kaut ko patiešām vērtīgu!"
Marka Viļenska ikdiena ir radoša un daudzpusīga. "Studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā ir primārās, tā ir vecāku dota misija – iegūt augstāko izglītību, un tam piekrītu arī es. Bet ir arī citi darbi. Strādāju Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā kā čellu grupas koncertmeistars orķestrī, taču pamatdarbs ir vispārējās skolas mūzikas skolotājs Ķemeru pamatskolā – tā ir ļoti interesanta pieredze!”
Tāpat Viļenskis ir ļoti priecīgs par savu ansambli " Tangoriginales", kas uzstājies dažādās Latvijas koncertzālēs, piedāvājot programmu "Vakars ar Astoru". "Pašlaik strādājam pie jaunas programmas..." viņš saka.
