Uz jautājumu, kā atradis savu balsi, mūziķis iegrimst atmiņās: "Atceros, man bija pieci vai seši gadi, kad atbraucu Rīgā pie vecātēva... Ģimenē nebija dziedāšanas tradīciju. Mamma bija koriste, piedalījās Dziesmu svētkos un brauca arī uz tiem Valmierā, bet saviesīgos pasākumos nedziedājām. Arī tēva dzimšanas dienas reizēs – citi dziedāja, bet viņš pats nē. Tāpēc no ģimenes dziedāšana nenāca, bet vēlāk gribēju to uzsākt pats.
Man bija divas mīļas dziesmas: "Sieviete ir skaista plika, man vienalga viss" dziedāju bērnudārza laikā, bet otra bija grupas "Jauns mēness" dziedātā "Kad Mēness jūrā krīt".
Vienmēr licies, ka man sanāk – tiklīdz sevi klausos ierakstā, no malas. Bet laikam jau tikai tagad esmu sasniedzis brīdi, ka arī gadu pēc ieraksta klausos un tas sniedz baudījumu."
Kalnačs atklāj, ka dziedājis gan zēnu korī, gan mācījies pie Adriana Kukuvasa, bet tad nonācis pie izcili gudrā vīra Sergeja Oļenkina. "Mēs beidzām pie tā, ka man jāapgūst kazaku dziedāšana un jāiedvesmojas no Ukrainas folkloras.
Esmu centies to izdarīt, bet tiem vīriem balsis skan daudz spēcīgāk. Man patīk augt caur dziesmu, augt caur ideju, kuru gribas īstenot," stāsta dziedātājs, kurš nudien nevar sūdzēties, ka klausītāji nenāk uz viņa koncertiem. "Esmu lutināts. Nevaru sūdzēties."
Grupas "Nielslens Lielsliens" jaunākais ieraksts noticis Raunā, Drustu pagastā, dziesminieka Mikus Frišfelda studijā.
"Tā uzbūvēta viņa vecātēva mājas saimniecības ēkā, kuras otrajā stāvā ierīkota studija.
Tur ir klavieres - tādas foršas, smukas; tām ir gaiša koka apdare un biezāki paneļi - tām bija uzraksti, skanēja smuki un nebija "Rīga".
Tur bija ļoti mājīgi, varējām palikt, skrējām krosiņu. Bija silta vasara. Turpat arī nakšņojām. Tur nesmirdēja un nebija pieliets ar alu..."
Grupas "Nielslens Lielsliens" albums "Kad kniebējs kniebj" iznāca šī gada sākumā.
