Mūziķis Jānis Ķirsis: mūzikas rakstīšana nav piesēšanās pie instrumenta

Mūziķis, komponists un producents Jānis Ķirsis, kurš plašākai auditorijai pazīstams kā vokālās grupas “Framest” dalībnieks, šī gada maijā debitējis ar savu pirmo solo albumu “The Equator”.

Albumā iekļauti septiņi instrumentāli skaņdarbi klavierēm. Tas pieejams gan mūzikas digitālajos straumēšanas servisos, gan ir izdots plates formātā. Intervijā Jānis Ķirsis atklāj, uz kādiem ideju pamatiem ir radīts šis albums.

Tavs komponista profils ir daudzveidīgs – esi komponējis vokālo un teātra mūziku, kā arī mūziku bērniem. Tagad tu debitē ar instrumentālu solo albumu, kuru savā ziņā var dēvēt par eksperimentālo mūziku.

Esot pilna laika mūziķim un komponistam, man ir ļoti svarīgi attīstīt un pilnveidot savu radošumu, lai klausītājiem varētu piedāvāt daudzveidību. Atskatoties uz iepriekš paveikto, varu teikt – jā, esmu gājis ļoti strukturētu ceļu. Patiesībā tie ir bijuši dažādi ceļi, kas katrs atnesis jaunu pieredzi. Mana šī brīža lielākā atklāsme – komponistam ir jāmeklē klausītājs, jo tu nevari radīt mākslu tikai sev.

Ir jājūt kaut vai tikai maza domubiedru grupa, kurai tu kaut ko vēlies pavēstīt vai, pateicoties šai domubiedru grupai, tu attīsti jaunas idejas vai pat ideoloģiju. Atrast savu klausītāju – tas ir ļoti svarīgs uzdevums, no kura atkarīgi ir tavi nākamie soļi un izvēles. Tāpēc es arī rakstu mūziku teātrim, vokālo un simfonisko mūziku, eksperimentālo klaviermūziku un mūziku bērniem.

Katru reizi rakstot mūziku, es domās dodos pie šīs mūzikas klausītāja. Tāpēc man arī nepatīk veidot programmas, kur viss ir kopā sajaukts.

Tas bija arī viens no iemesliem, kāpēc albumā "The Equator" nevar dzirdēt balsi, par ko daudzi cilvēki brīnījās – kāpēc es nedziedu, ja jau visu laiku esmu to darījis. Man bija vēlme pēc klusuma. Ar instrumenta balsi es izteicu pašu būtiskāko – izdzīvoju mirkli un pateicos par šo iespēju. Lai izdzīvotu mirkli, tam vārds nav obligāti nepieciešams.

Vai piekrīti, ka mūzika ir viens no komunikācijas veidiem?

Jā, lai gan albumā "The Equator" mūzika nav burtiski tematiska, kas radītu pamatu komunikācijai ar klausītāju, bet gan saistīta ar idejām. Man nav sanācis rakstīt skaņdarbus par reālām, taustāmām lietām. Es savu mūziku būvēju uz pasaulīgiem pārdzīvojumiem, kurus sajūtam mēs visi. Piemēram, tēma par brāļu mīlestību (albuma otrais skaņdarbs "Brothers" – A.L.), kas ir ļoti plaši apskatāms temats.

Piemēram, mums ir brāļu tautas, kas mums blakus dzīvo. Un tad vēl teikas un pasakas par brāļiem, kā tie viens ar otru cīnās vai viens otram palīdz. Tās ir vispārējas tēmas, pie kurām tu nevari taustāmi pieķerties, bet ir impulss, kas rosina tevi domāt. Līdz ar to sanāk, ka es ne vien komunicēju ar klausītāju, bet arī rosinu viņu aizdomāties un ceļot ideju pasaulē, galu galā saprotot, ka nekur nav tik labi kā mājās. Esmu vienmēr teicis, ka visiem vajag ceļot un apskatīt pasauli, bet dzimtenes mīlestība arī ir jāmācās.

Tev pašam pavisam burtiski sanāk iepazīt dzimto zemi, dzīvojot ārpus Rīgas – lauku mājā.

Es neesmu nekur citur dzīvojis, kā tikai Latvijā. Lielākā daļa manu radinieku dzīvo ārpus Rīgas. Tajā pašā laikā es lielāko daļu savas dzīves esmu pavadījis Rīgā. Taču šī lauku sajūta mūsos visos ir dziļi iekšā, tikai viens sper šo soli un pārceļas dzīvot laukos, cits ne.

Atceros, agrāk vārdam “lauki” bija negatīva konotācija.  Kā tas ir šobrīd?

Šobrīd dzīvot laukos ir teju ekskluzīvi, bet, atskatoties 15 gadu pagātnē, tepat Rīgā, Teikā, pie Linezera slimnīcas, kur manai omai ir māja, viņa audzēja gan cūkas, gan trušus un vistas. Turpat ganījās zirgi. Tas viss 15 minūšu braucienā no Rīgas centra!

Esmu pieredzējis lauku burvību arī tepat Rīgā. Savukārt kādam citam, kurš visu mūžu ir nodzīvojis dzīvoklī un kuram nav bijusi nekāda saskare ar laukiem, būs pavisam cits skatījums. Un, salīdzinot ar pasaules metropolēm, Rīga ir lauki – mēs šeit joprojām varam uzelpot.

Kas, rakstot albumu “The Equator”, bija tavs vislielākais izaicinājums?

Es vēlējos saprast, vai spēšu savu vēstījumu aiznest līdz cilvēkiem, stundas garumā atrodoties viens uz skatuves un spēlējot mūziku, kuru neviens nezina.

Mēs nerunājam par klaviermūziku, kas ir ar neoromantisma pieskārienu, vai minimālismu, bet gan par eksperimentālo klaviermūziku. Man pašam vajadzēja laiku, lai sevī atrastu to stabilo punktu, uz kuru fokusēt savu ieceri, lai varētu nedomāt par laicīgajām lietām vai aktuālām tendencēm. Lai albums nebūtu pašmērķīgs, bet gan manu spēju maksimāls lietojums.

Ar katru skaņdarbu albums kļūst arvien eksperimentālāks un abstraktāks. Vai tu apzināti vēlējies nojaukt realitātes robežas?

Īstenībā nekas nav abstrakts, ja tu to kaut kur esi dzirdējis. Abstrakts ir tikai tas, ko tu centies saskatīt vai saklausīt. Es teiktu, ka "The Equator" mūzika simboliski iezīmē to brīdi, kad tu apzināti sāc ar sevi strādāt, līdzīgi, kā mēs dodamies uz baznīcu vai sēžam jūras malā, kur apzināmies mirkli un laika plūdumu.

Vislielāko rezonansi, šķiet, iemantojis fakts, ka albumu tu ierakstīji Zviedrijā "ABBA" līdera Benija Andersona studijā uz viņa personīgajām klavierēm

Tā bija tīra nejaušība, ka man sanāca uz Andersona instrumenta spēlēt un ieskaņot albumu. Man pašam spēcīgākas sajūtas raisīja tas, kā zviedri mūzikā spēj radīt miera klātbūtni, ko mēs absolūti nemākam. Es visiem jaunajiem mūziķiem stāstu – nesapņojiet par Ameriku! Mēs jau tagad esam daudz gudrāki.

Mums ir jāmācās no zviedriem, kuri ir tepat – pāri jūrai, 40 minūšu lidojuma attālumā. Arī es pats, visticamāk, jūnijā Zviedrijā atgriezīšos. Populārajā mūzikā visu nosaka konkrētā brīža sajūta, un zviedri māk šim mirkļa brīnumam piešķirt ilglaicību.

Zviedri ciena mūzikas vēsturi, un viņi ciena arī vakardienu, kas viņiem kalpo par pamatu jaunu tendenču uzsākšanai. Līdzīgi kā akadēmiskajā mūzikā, kur tev ir jāorientējas visos laikmetos un stilos, un tad arī populārajā mūzikā zināšanas saslēdzas ar radošuma brīnumu. Protams, daudzi var izjust Dievišķo dzirksti, bet, ja to nespēj pierakstīt, idejai zūd vērtība.

Es saviem kolēģiem mūziķiem saku, ka mūzikas rakstīšana nav piesēšanās pie instrumenta. Mūzikā līdzīgi kā tēlotājmākslā ir jāveido forma un struktūra. Tas ir garš ceļš, lai tu spētu strādāt ne tikai intuitīvi, bet ar pārliecību, kas balstīta uz stabiliem pamatiem.

Ar mūziķiem ir bieži tā – kad viens albums izdots, otrs jau tiek studijā rakstīts. Vai tas ir attiecināms arī uz Tevi?

Jā un nē. Ikdienas darbi un šobrīd paredzētā mūzikas rakstīšana dažādiem sastāviem - korim, bigbendam, orķestriem un "FRAMEST". Skatoties divus gadus uz priekšu, diennaktī būtu jāpievieno papildu stundas, lai es varētu uzreiz ķerties klāt pie nākamā lielprojekta, kaut arī albumā ir tikai viens instruments, un arī "The Equator" programma nākamajā sezonā tiks spēlēta koncertos un būs pieejama arī nošu formātā. Bet es noteikti ierakstīšu arī otro solo albumu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt